Mežs
Mežs ir ekosistēma, kurā galvenais organiskās masas ražotājs ir koki. Mežs ir sarežģīta sistēma – tajā ietilpst gan dažāda vecuma koki, gan pameža un zemsegas augi un meža dzīvnieki, gan augsne ar tās bagātīgo faunu, baktērijām, aļģēm, un citām sīkbūtnēm. Starp visiem šiem organismiem notiek sarežģīta mijiedarbība, un tie ir savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barības ķēdēs.
Latvija atrodas mežu zonā. Tas nozīmē, ka meži šeit ir dabiski izveidojušies un ka citi sauszemes biotopi attīstoties kļūst par mežu. Pie mums ir sastopamas arī pļavas, tīrumi, purvi, kāpas. Taču pļavas un tīrumi, ja tos pārstāj apsaimniekot, ar laiku aizaug ar mežu. Arī purvi ar laiku kļūst par mežu, tāpat kāpas un citas sauszemes ekosistēmas.
Līdz 19. gadsimta vidum mežainums Latvijā samazinājās līdz apmēram 30 - 50 % un 19. gadsimta beigās meži klāja vairs tikai 20 - 30 % no Latvijas teritorijas. Šīs straujās mežu platības samazināšanās cēloņi saistīti ar ekonomiskās un iekšpolitiskās situācijas pārmaiņām. Līdz 19. gadsimta vidum muižas paplašināja saimniecības, savukārt 19. gadsimta otrajā pusē notika pilsētu un rūpniecības attīstības pieaugums un strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās. Arī turpmāko karu laikā meži netika saudzēti, un netika atjaunoti. No 1913. gadam līdz 1935. gadam mežu platība īpaši nav mainījusies – no 28 uz 26.8 %.
Kopš 1935. gada līdz 1994. gadam mežu platības Latvijā pieaugušas līdz apmēram 44 % un turpina pieaugt. Tai pašā laikā samazinās lauksaimniecībā izmantojamās platības. Līdzīga tendence novērojama arī daudzās citās Eiropas valstīs.
Latvijā meži aizņem apmēram 2,85 miljonus hektāru jeb 45 % no valsts teritorijas. Visvairāk mežu (50 - 60 %) ir Ventspils, Talsu un Aizkraukles rajonā, vismazāk (25 - 30 % no rajona teritorijas) – Dobeles, Jelgavas, Bauskas, Preiļu un Rēzeknes rajonā.
No šiem mežiem pusi (50,2 %) aizņem valsts meži, gandrīz pusi (42 %) – privātie meži. Domājams, ka nākotnē mežu platības palielināsies, galvenokārt lauksaimniecībā neizmantoto zemju aizaugšanas dēļ.
Lielāko daļu (69 %) no valsts mežiem klāj skuju koku audzes. No tiem 49 % mežu veido priede, 22 % – egle. Pārējā platība klāta ar lapu koku mežiem, no kuriem visvairāk izplatītas bērzu audzes (24 %), kā arī apšu un melnalkšņu audzes (2 % katra). Nelielas platības aizņem baltalkšņu un pārējo lapu koku audzes.
Mežu klasifikācija
Dažādi meži savā starpā atšķiras. Šīs atšķirības nosaka gan dažādi mitrums apstākļi, gan augsnes auglīgums, gan cilvēka ietekme un meža vecums. Atkarībā no klimata un augtenes īpatnībām izveidojas meži, kas ir ļoti atšķirīgi pēc izskata, struktūras un bioloģisko procesu rakstura.
Mežsaimnieki mežus iedala trijās mežu ekoloģiskajās rindās: sausieņu, slapjaiņu un purvaiņu mežos. Bez šīm rindām atsevišķi izdala arī vēl divas cilvēka izveidotas augteņu rindas – āreņus (meži nosusinātās minerālaugsnēs) un kūdreņus (nosusinātās kūdras augsnēs). Mežu ekoloģiskās rindas savukārt iedala meža augšanas apstākļu tipos jeb meža tipos.
Mežu tipus var noteikt pēc mežā valdošajām koku sugām, to bonitātes, kā arī pēc zemsegas sugām un pēc augsnes. Mežu pazinēji pēc augāja var pateikt, kāds audzē ir augsnes sastāvs un mitrums, un otrādi – izrokot augsnes bedri, pat neskatoties uz mežu, speciālists var pateikt, kas te ir par mežu tipu.
Sausieņu meži
Latvijā visplašāk izplatītie un cilvēkiem vislabāk pazīstamie ir sausieņu meži – sils, mētrājs, lāns, damaksnis, vēris un gārša. Šie meži sastopami samērā sausās vietās – uz labi drenētām minerālaugsnēm un tie aizņem vairāk nekā pusi no Latvijas mežu platības – 58 %.
No tiem sils ir visnabadzīgākais un gārša visbagātākā ar augu sugām un barības vielām augsnē. Silā, mētrājā un lānā galvenā koku suga ir priede. Turpmākajā tekstā šie mežu tipi uzskaitīti augtenes bagātuma pieaugšanas secībā.
Par silu mežsaimnieki sauc tikai tādus priežu mežus, kur augsne ir ļoti sausa, smilšaina un barības vielām nabadzīga. Šādos mežos augošās priedes nekad nav lielas un slaidas, tādēļ pieder IV vai V bonitātei. Zemi priežu silā klāj galvenokārt virši un ķērpji, sastopamas arī brūklenes. Ja silā aug arī egles, tad tās ir nīkulīgas. Šis mežs ir ļoti skrajš un saulains.
Mētrājā augsne ir nedaudz auglīgāka nekā silā, tādēļ priedes šeit ir lielākas, slaidākas, III bonitātes; kopā ar priedēm otrajā stāvā sastopamas arī egles. Zemsedzi veido galvenokārt brūklenes, mellenes un zaļsūnas, sastopamas arī graudzāles.
Lānā tāpat sastopamas priedes un egles, taču, tā kā augsne ir auglīgāka nekā silā un mētrājā, priežu audzēm ir II bonitāte, zemsedzē visvairāk sastopamas mellenes un zaļsūnas, mazāk brūklenes, pļavas nārbuļi, kreimenes, ērgļpapardes, dažādas graudzāles. Pamežā sastopams Zviedrijas kadiķis, trauslais krūklis, blīgzna un citi koki.
Damaksnī ir vidēji bagāti augšanas apstākļi. Sastopami priežu damakšņi, bērzu damakšņi, un jaukto koku damakšņi – atkarībā no tā, kāda suga koku stāvā ir visvairāk. Priežu damaksni koku stāvā dominē parastā priede, bet bieži sastop arī parsto egli, āra un purva bērzu, otro stāvu veido egle. Bērzu damaksnī koku stāvā dominē āra bērzs. Jaukto koku damaksnī kopā aug parastā priede ar parasto egli un āra bērzu. Damaksnī pamežā aug ne tikai Zviedrijas kadiķis, parastais pīlādzis, trauslais krūklis, bet arī parastā lazda. Zemsedzē dominē zaļsūnas, bieži sastopama niedru ciesa, mellenes, parasto zeltslotiņu un citas sugas.
Vēri sastopami mālainās, bet labi aerētās jeb caurlaidīgās augsnēs – vidēji bagātos meža augšanas apstākļos. Sastopami egļu vēri, bērzu vēri un apšu vēri. Egļu vēri parasti ir egļu tīraudzes, pamežs ir nomākts un rets, zemsedzē visvairāk sastopama meža zaķskābene un zaļsūnas. Bērzu vēris ir bērzu audze, kur pamežā sastopams parastais pīlādzis, parastā lazda, parastais pīlādzis, bet zemsedzē dominē mellenes, niedru ciesa, apaļlapu ziemciete un parastā kreimene. Līdzīgs pamežs un zemsedze ir arī apšu vērī. Jauktu koku vērī parasti sastop parasto egli kopā ar parasto apsi un platlapju koku sugām, visbiežāk – parasto ozolu. Pamežs vidēji biezs, to veido parastais pīlādzis, parastā lazda, parastā irbene. Zemsedzē dominē tas pats kas iepriekš, kā arī parastā sievpaparde, baltā vizbulīte, cietā virza.
Gārša ir sugām un barības vielām bagātākais no sausieņu meža tipiem, mālainās vai smilšainās augsnēs. Sastopamas egļu gāršas, apšu, baltalkšņu, ošu, ozolu, jauktu koku gāršas un visām tām raksturīgs liels pameža un zemsedzes sugu skaits. Zemsegā ir daudz lakstaugu, to skaitā arī daudz retu sugu. Gāršām raksturīgs pavasara aspekts: pavasarī tajā ir daudz gaismas, un, kamēr koku zari vēl kaili, starp pērnajām koku lapām strauji uzzied daudzkrāsaini ziedaugi. No tiem parastākās ir baltā un zilā vizbulīte, zeltstarītes, cīrulīši, ziemas kaņepene. Kad kokiem lapas saplaukst, šie augi ir jau noziedējuši. Sūnu stāvs parasti ir rets.
Egļu gārša ir egļu mežs ļoti bagātos augšanas apstākļos. Atšķirībā no citiem egļu mežiem, šeit pamežā sastopami tādi krūmi kā Alpu vērene un parastais sausserdis, bet zemsedzē aug parastā sievpaparde, podagras gārsa, dzeltenā zeltnātrīte.
Apšu gāršas ir apšu audzes ļoti bagātos augšanas apstākļos. Zemsedzē atrodama dzeltenā zeltnātrīte, smaržīgais miešķis, ziemas kaņepene, pavasara dedestiņa; sūnu nedaudz, tās nereti aug uz koku stumbru pamatiem. Baltalkšņu gāršā pamežā sastop trauslo krūkli, parasto irbeni, Eiropas segliņu. Zemsedzē dominē parastā sievpaparde, vīrpaparde, birztalu virza, meža sprigane.
Ošu gāršas ir ļoti auglīgi ošu meži. Valdošā koku suga tajā ir oši, taču paaugā bez oša nereti atrodamas arī citas platlapu koku sugas – parastā liepa un parastā goba. Pamežā aug dažādas krūmu sugas – parastā ieva, parastais sausserdis, parastā irbene. Zemsedzē sastopama ziemas kaņepene, izplestā ēnsmilga un daudzziedu mugurene. Ošu gāršās ir izteikts pavasara aspekts – pirms koku lapu saplaukšanas krāšņi ziedošu klāju veido meža zeltstarīte, blīvais cīrulītis kopā ar citiem pavasarī ziedošajiem augiem zilo vizbulīti un tumšo lakaci.
Ozolu gāršas ir ozolu audzes ļoti bagātās augtenēs. Paaugā sastop parasto ozolu, parasto egli, parasto liepu, parasto osi. Pamežā aug dažādas krūmu sugas – parastā ieva, parastais sausserdis, parastā irbene. Zemsedzē atrodamas tās pašas sugas, kas ošu gāršā.
Baltalkšņu gāršas ir baltalkšņu meži ļoti auglīgās augsnēs. Pamežā sastopams trauslais krūklis, parastā irbene, Eiropas un kārpainais segliņš. Zemsedzē valdošās sugas ir parastā sievpaparde, vīrpaparde, birztalu virza, meža sprigane.
Jauktu koku gāršas ir mežs ar bagātu minerālās barošanās režīmu, kur nav vienas dominējošās sugas koku stāvā. Parasti sastop parasto apsi un platlapu koku sugas, visbiežāk – parasto ozolu, parasto liepu un parasto osi.
Slapjaiņu meži
Slapjie meži atrodami uz periodiski vai patstāvīgi slapjām vai mitrām kūdras vai minerālaugsnēm. Šeit ietilpst ļoti dažādi meži, no nedaudz slapjiem līdz gandrīz īstiem purviem. Šie ir īpatnēji meži, kuros mitrā klimatā notiek pārpurvošnanās.
Slapjaiņu meži ir meži uz minerālaugsnēm. Tajos nokrišņu pārpalikums iesūcas augsnē un aizplūst prom. Vietās ar līdzenu reljefu vai arī ieplakās slapjākos klimata periodos var notikt pārpurvošanās – augsnē sakrājas ūdens, kas izraisa augsnes podzolēšanos vai gleja slāņa rašanos. Meža nobiras nemitīgā mitruma apstākļos sadalās lēni, veidojas kūdra. Parādās mitrām vietām raksturīgas sūnas, kas vēl vairāk noslēdz gaisa pieeju – uzkrāj ūdeni un kavē ūdens iztvaikošanu no augsnes.
Slapjo mežu tipi lielākoties tiek nosaukti tāpat kā sauso mežu tipi, pievienojot vārdu „slapjais”. Taču ir arī slapjajiem mežiem vien atbilstoši vārdi, piemēram, grīnis un dumbrājs. Līdzīgi kā sausajos mežos, šie mežu tipi ietver gan mazauglīgas, gan auglīgas augtenes. Sakārtojot augtenes auglības pieaugšanas secībā, šie mežu tipi sarindojami šādi: grīnis, slapjais mētrājs, slapjais damaksnis, slapjais vēris un slapjā gārša.
Grīnis ir priežu mežs ļoti nabadzīgās smilts augsnēs. Grīnim turklāt raksturīgas lielas mitruma svārstības (dažkārt tur ir sauss, bet dažkārt – pārmitrs) un bieži ugunsgrēki. Koku stāvā dominējošā suga ir parastā priede, pameža nav vai tajā sastopami atsevišķi kadiķi. Zemsedzē aug galvenokārt sila virsis, bet diezgan bieži sastopami arī purva augi – polijlapu andromēda, purva vaivariņš, mitro vietu iemītnieks vaivariņš. Par mainīgiem mitruma apstākļiem liecina zilganā molīnija, savukārt sausākās vietās aug arī brūklenes. Sūnu stāvā sastopamas gan tādas sausieņu meža sūnas un ķērpji kā Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe un kladīnas, gan arī purvainām vietām raksturīgās sfagnu sūnas. Nabadzīgās augtenes dēļ priedes ir zemas un zarainas (V bonitāte). Šis ir Latvijā visretāk sastopamais meža tips – aizņem 0.3 % no mežu klātās platības.
Grīņa meža tipu nevajag sajaukt ar vietas nosaukumu – Grīņu rezervātu, kurā atrodams gan šis meža tips, gan citi, un aug grīņu sārtene – viršu dzimtas augs ar zvanveidīgiem sārtiem ziediem.
Slapjajā mētrājā arī raksturīga mazauglīga smilts augsne, mainīgi mitruma apstākļi (periodiski pārmitri) un slikti augušas priedes (IV bonitāte). Kopā ar priedēm dažkārt sastopami purva bērzi. Pārliecīgā mitruma dēļ nesadalījušās augu atliekas pārveidojušās par 10 - 30 cm biezu jēlkūdras kārtu. Tomēr augsne auglīgāka nekā grīnī, tādēļ bagātīgāks pamežs, kurā sastopami reti Zviedrijas kadiķi un trauslie krūkļi, zemsedzē aug brūklenes, purva vaivariņš, zilenes, zilganā molīnija, melnā vistene. Sūnu stāvā sastopami gan sfagni, gan Šrēbera rūsaine un viļņainās divzobe.
Slapjajiem damakšņiem raksturīgas vidēji bagātas, glejotas vai podzolētas smilts vai mālsmilts augsnes ar 10 - 30 cm biezu jēlkūdras vai rupjā humusa slāni virskārtā. Tā kā slapjajā damaksnī augsne ir auglīgāka nekā slapjajā mētrājā, dominējošajām koku sugām ir III bonitāte. Izšķir slapjos priežu damakšņus un slapjos egļu damakšņus. Slapjajos priežu damakšņos koku stāvā dominē parastā priede ar purva bērzu piemistrojumā un 2. stāvā sastopama arī parastā egle. Slapjajā egļu damaksnī koku stāvā dominē egle par parastās priedes un purva bērza piemistrojumu. Jauktu koku slapjajā damaksnī koku stāvā sastop gan parasto priedi, gan parasto egli un purva bērzu.
Krūmu stāvā abos šajos tipos sastop trauslo krūkli, retāk Zviedrijas kadiķi un pelēko kārklu vai parasto pīlādzi. Zemsedzē lielāko segumu veido mellene, iesirmā ciesa, dzeloņainā ozolpaparde. Sūnu stāvam raksturīgi gan sfagni, gan Šrēbera rūsaine un viļņainā divzobe.
Slapjais vēris sastopams vidēji bagātās glejotās vai podzolētās mālsmilts vai māla augsnēs. Izšķir egļu slapjos vērus un bērzu slapjos vērus. Egļu slapjajā vērī koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērza, retāk parastās priedes vai melnalkšņa piemistrojumu. Eglēm III – IV bonitāte. Bērzu slapjajā vērī koku stāvā dominē purva bērzs ar parastās egles vai melnalkšņa, retāk parastās priedes piemistrojumu. Krūmu stāvs slapjajā vērī bez parastā krūkļa un parastā pīlādža sastop arī parasto lazdu un baltalksni. Zemsedzē bieži aug mellene, meža kosa, parastā ciņusmilga, apaļlapu ziemciete, divlapu žagatiņa, sūnu stāvā – sfagni, lāčsūnas, stāvaines, divzobes.
Slapjā gārša ir bagātākais no slapjo mežu tipiem. Bagātīgos augšanas apstākļus veicina kalcija savienojumi augsnē. Egļu un ošu audzēm II – III bonitāte, pamežā daudz krūmu sugu, zemsedzē mitraudži platlapji un papardes.
Izšķir egļu slapjo gāršu, bērzu slapjo gāršu, ošu slapjo gāršu, melnalkšņu slapjo gāršu – atkarībā no tā, kura no šīm koku sugām dominē (ir valdošā) pirmajā stāvā. Šiem mežiem raksturīgas ļoti mitras un barības vielām bagātas minerālaugsnes ar 10 - 30 cm biezu trūdvielu slāni. Krūmu stāvs vidēji biezs vai biezs, dominē trauslais krūklis, parastā ieva, parastā upene. Bērzu slapjajā gāršā koku stāvā dominē purva bērzs ar parastās egles, melnalkšņa un parastā oša piemistrojumu. Egļu slapjajā gāršā koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērzu, parastā oša un melnalkšņa piemistrojumu. Ošu slapjajā gāršā koku stāvā dominē parastais osis ar melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu slapjajā gāršā dominē melnalksnis ar purva bērza, parastās egles un parastā oša piemistrojumu. Jauktu koku slapjajā gāršā sastop purva bērzu, parasto egli, parasto osi, melnalksni.
Zemsedzē raksturīgas sugas ir lēdzerkste, pamīšlapu pakrēslīte, purva purene, parastā sievpaparde, daudzgadīgā kaņepene, pļavas bitene. Sūnu stāvs rets, bet sugām bagāts: parastā kociņsūna, melnkāta skrajsamtīte, lielā spuraine, dižā ežlape.
Bez jau nosauktajām sugām bērzu slapjajā gāršā un egļu slapjajā gāršā sastop arī melleni un meža zaķskābeni. Sūnu stāvā parastā kociņsūna, skrajlapes, spurainais sfagns.
Purvaiņu meži
Sausieņu meži ir meži uz minerālaugsnēm. Slapjaiņu meži aug periodiski vai patstāvīgi mitrās augtenēs. Arī purvaiņu meži atrodami slapjās augtenēs, taču šeit meža pārpurvošanās ir pastiprinājusies un kūdras slāņa biezums pieaudzis tiktāl, ka koku saknes vairs nevar sasniegt minerālaugsni. Parasti šī kritiskā robeža iezīmējas 30 cm dziļumā, tādēļ to izmanto kā vienkārši noskaidrojamu pazīmi kūdras augšņu atšķiršanai no slapjajām minerālaugsnēm. Kokaudžu ražība purvaiņu mežos ir zema, izņemot vietas, kur izplūst barības vielām bagāti gruntsūdeņi. Daži autori apvieno slapjaiņu un purvaiņu mežus vienā rindā un nosauc tos par slapjajiem mežiem. Mežsaimniecībā tomēr lieto abas rindas, slapjaiņu un purvaiņu mežus, par atšķiršanas kritēriju izmantojot kūdras slāņa biezumu – slapjaiņu mežos zem 30 centimetriem, purvaiņu mežos virs. Pie purvaiņu mežiem pieder šādi mežu tipi: purvājs, niedrājs, dumbrājs un liekņa.
No tiem visnabadzīgākie augšanas apstākļi ir purvājos – mežos nabadzīgās, stipri skābās kūdras augsnēs. Koku stāvā dominē parastā priede, reizēm ar purva bērza piemistrojumu, krūmu stāvā sastop retus Zviedrijas kadiķus un parastos krūkļus, zemsedzē – makstaino spilvi, sila virsi, purva vaivariņu, zileni, lielo dzērveni. Sūnu stāvā dominē dažādu sugu sfagni, uz ciņiem arī dzegužlini un rūsaines. Šie apraksts ir visai līdzīgs sūnu purva raksturojumam.
Kā atšķirt purvaiņu mežu no īsta sūnu purva? Par pāreju uz sūnu purvu liecina iesarkanā sfagna un brūnā sfagna parādīšanās. (šīs sūnas mēdz augt kopā, veidojot klājienus ar dzērveņu sārtām un rūsas brūnām biezām sfagnu sūnām.)
Niedrājos ir nedaudz auglīgākās augtenes. Izšķir priežu niedrājus un jauktu koku niedrājus. Priežu niedrājā koku stāvā tāpat dominē parastā priede ar purva bērza piemistrojumu, krūmu stāvs rets vai vidēji biezs, kurā sastop trauslo krūkli. Jaukto koku niedrājā koku stāvā sastop parasto priedi, purva bērzu un parasto egli. Zemsedzē aug dažādas grīšļu sugas – iesirmais, tievsakņu un citi, kā arī iesirmā ciesa, slapjākās vietās trejlapu puplaksis, purva vārnkāja, uz ciņiem mellene, brūklene un klinšu kaulene. Sūnu stāvam raksturīgas dažādas sfagnu sugas.
Dumbrājs ir mežs slapjās, bagātās kūdras augsnēs, kas veidojas galvenokārt gruntsūdeņu pieplūdes ietekmē. Egļu dumbrājos koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērza un melnalkšņa piemistrojumu. Bērzu dumbrājos dominē purva bērzs ar parastās egles un melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu dumbrājā koku stāvā dominē melnalksnis ar purva bērza, parastās egles un parastā oša piejaukumu. Jauktu koku dumbrājā koku stāvu veido melnalksnis, purva bērzs, parastais osis un parastā egle. Krūmu stāvs vidēji biezs, to veido trauslais krūklis, parastā ieva, parastā upene, pelēkais un ausainais kārkls. Zemsedzē dominē lēdzerkste, meža zirdzene, parastā sievpaparde, parastā purvpaparde, parastā vīgrieze. Sūnu stāvs rets, bet tajā liela sugu daudzveidība.
Liekņa ir mežs slapjās, bagātās kūdras augsnēs, kas veidojas galvenokārt kaļķainu pazemes ūdeņu izplūdes vietās, nereti pie strautiem vai avotiem. Bērzu liekņā koku stāvā dominē purva bērzs, parasti ar melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu liekņā koku stāvu veido melnalksnis ar purva bērza un parastā oša piejaukumu. Ošu liekņā koku stāvā dominē parastais osis ar melnalkšņa piemistrojumu. Jauktu koku liekņā koku stāvā sastop melnalksni, purva bērzu, parasto osi. Krūmu stāvs vidēji biezs, tajā sastop parasto ievu, parasto irbeni, parasto upeni un daudzas citas sugas. Zemsedzē bieži sastop parasto vīgriezi, Eiropas vilknadzei, meža sprigani, bebrukārkliņu. Sūnu stāva segums neliels, bet sastopamas daudzas sugas.
Nosusinātie meži
Atsevišķi izdalāmi nosusinātie meži. Mežus susinot, parasti izrok grāvjus un tādēļ pazeminās gruntsūdens līmenis. Lielā mitruma apstākļos augsnē ir uzkrājušās nesadalījušās organiskās augu atliekas. Pēc nosusināšanas tām piekļūst gaiss, kūdrā iekonservētās organiskās atliekas tiek ar mikroorganismu un bezmugurkaulnieku palīdzību noārdītas līdz neorganiskām vielām un atkal kļūst augiem uzņemamas. Tā šīs vielas var tikt iesaistītas meža vielu un enerģijas apritē. Parasti pēc nosusināšanas koki sāk augt labāk – mežu produktivitāte kļūst lielāka.
Mežsaimnieki nosusinātos mežus iedala āreņos un kūdreņos – vadoties galvenokārt pēc kūdras slāņa biezuma nosusinātajā mežā. Āreņos kūdras slānis nav biezāks par 20 cm vai vispār nav, kūdreņos tas ir biezāks par 20 cm. Pie āreņiem pieder meža tipi viršu ārenis, mētru ārenis, šaurlapju ārenis un platlapju ārenis. Pie kūdreņiem pieder viršu kūdrenis, mētru kūdrenis, šaurlapju kūdrenis un platlapju kūdrenis.
Viršu un mētru āreņi var būt tikai priežu meži. Nosusinātajos mežos, augšanas apstākļiem kļūstot sausākiem, sāk augt sausākām vietām raksturīgas sugas, taču nereti saglabājas arī sugas no agrākajiem mitrajiem laikiem – vaivariņš, šaurlapu sfagns un citi.
Viršu ārenis ir mežs nabadzīgās nosusinātās smilts augsnēs. Viršu āreņos, kā rāda nosaukums, bagātīgi sastopami virši. Par agrākajiem mitrajiem apstākļiem liecina šaurlapu sfagna klājieni ieplakās. Koku stāvā dominē parastā priede, reizēm ar purva bērza piemistrojumu. Krūmu stāva nav vai sastopami atsevišķi Zviedrijas kadiķi. Zemsedzē biežāk sastop sila virsi, brūkleni, zilgano molīniju, purva vaivariņu. Sūnu stāvā dominē rūsaines un divzobes, taču parasti pēc purva nosusināšanas saglabājas smaillapu sfagns.
Mētru ārenis ir mežs vidēji nabadzīgās nosusinātās minerālaugsnēs. Mētru ārenī aug augi, kuru lakstus cilvēki nereti sauc par mētrām – mellenes un brūklenes. Mētru āreņiem raksturīga vidēji nabadzīga smilts augsne, parasti podzolēta, retāk glejota, bieži ar rūsas kārtu. Koku stāvā dominē parastā priede, bieži ar purva bērza piemistrojumu, reizēm ar parasto egli otrajā stāvā. Pamežs rets, biežāk sastop Zviedrijas kadiķi, retāk – trauslo krūkli. Zemsedzē aug mellenes, brūklenes, zilganā molīnija, sūnu stāvā – rūsaines, stāvaines, dzegužlini. Parasti pēc nosusināšanas saglabājas smaillapu sfagns.
Šaurlapju ārenis ir vidēji bagāts mežs nosusinātās minerālaugsnēs. Tam raksturīga raksturīga glejota, retāk podzolēta mālsmilts, reizēm smilts augsne. Kāpēc šāds nosaukums? Gan pirmajā un otrajā stāvā, gan pamežā sastopami dažādi šaurlapji jeb šaurlapu koki – pīlādži, bērzi, krūkļi un citi. Izšķir priežu, egļu, bērzu un jauktu koku šaurlapju āreņus. Priežu šaurlapju āreņos dominē parastā priede ar parastās egles piemistrojumu; otrajā stāvā arī sastop parasto egli. Sastop arī purva bērzu, retāk – melnalksni. Egļu šaurlapju ārenī koku stāvā dominē parastā egle. Pameža un zemsedzes sugu sastāvs līdzīgs kā priežu ārenim. Bērzu šaurlapju ārenī koku stāvā dominē purva bērzs. Jauktu koku ārenī – parastā priede, parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastā apse, purva bērzs, parastā apse dažādās mistraudzēs. Krūmu stāvā sastop parasto pīlādzi, trauslo krūkli, retāk – parasto irbeni un parasto sausserdi. Zemsedzē dominē mellene, meža zaķskābene, klinšu kaulene, dzeloņainā ozolpaparde, niedru un iesirmā ciesa. Sūnu stāvā līdzās raksturīgajām sauso mežu sūnām ilgstoši saglabājas Girgensona sfagns.
Platlapju āreņi ir meži bagātās nosusinātās minerālaugsnēs. Izšķir priežu platlapju āreņus (koku stāvā dominē parastā priede ar parastās egles piemistrojumu un egli otrajā stāvā, egļu (koku stāvā dominē parastā egle, piemaisījumā parasti purva bērzs, retāk – melnalksnis, parastā apse vai parastais osis), bērzu platlapju āreņus (purva bērzs), melnalkšņu (dominē melnalksnis), ošu (osis), jauktu koku (parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastā apse, parastais osis dažādās mistraudzēs). Krūmu stāvā aug trauslais krūklis, parastais pīlādzis, reizēm arī parastā irbene, alpīnā vērene, parastā zalktene. Zemsedzē sastop meža zaķskābeni, klinšu kauleni, dzelteno zeltnātrīti, parasto sievpapardi, meža sprigani un citas sugas. Sūnu stāvā dominē lielā spuraine, platlapu knābīte, lielā greizkausīte, bieži arī spīdīgā stāvaine un Šrēbera rūsaine.
Kādēļ šādus skuju koku mežus sauc par platlapu āreņiem? Kur ir tie platlapji, kas devuši nosaukumu šim meža tipam? Nekoptos mežos piemistrojumā kopā ar egli un bērzu sastopamas arī platlapju sugas. Mežu kopjot, nereti platlapu koki tiek nocirsti, veidojot viendabīgu egļu audzi. Bez tam par platlapjiem sauc ne tikai kokus, bet arī lakstaugus ar platām lapām.
Kūdreņi ir nosusināti purvāji. Tajos vēl aizvien ir kūdras slānis, kas biezāks par 20 centimetriem un tas var būt arī vairākus metrus biezs. Koku saknes sakņojas šajā kūdras slānī un aktīvajām koku saknēm nav kontakta ar minerālaugsni. Augšanas apstākļu bagātīgumu vai nabadzīgumu kūdreņos nosaka nevis kūdras slāņa biezums, bet kūdras raksturs un gruntsūdeņu ķīmiskās īpašības. Pie kūdreņiem pieder viršu, mētru, šaurlapju un platlapju kūdrenis.
Viršu kūdrenis ir mežs nabadzīgās nosusinātās kūdras augsnēs, kur koku stāvā dominē parastā priede, reizēm ar nelielu purva bērza piemaisījumu. Krūmu stāva nav vai tajā sastop atsevišķus Zviedrijas kadiķus un trauslo krūkli. Zemsedzē bieži sastop brūkleni, sila virsi. Ilgi saglabājas purva vaivariņš, polijlapu andromeda, makstainā spilve, zilene. Sūnu stāvā dominē Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe, meža un briežu kladīna. Pēc nosusināšanas ilgi saglabājas šaurlapu un Magelāna sfagns.
Mētru kūdrenis ir mežs vidēji nabadzīgās nosusinātās kūdras augsnēs un koku stāvā dominē parastā priede. Piemistrojumā parasti aug purva bērzs, retāk parastā egle. Krūmu stāvs rets, sastop trauslo krūkli, Zviedrijas kadiķi, pelēko kārklu. Zemsedzē dominē dažādi sīkkrūmi – mellene un brūklene. Sastop arī gada staipekni, pļavas nārbuli, pūkaino zemzālīti,. Sūnu stāvā dominē Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe, spīdīgā stāvaine. Pēc nosusināšanas ilgi saglabājas arī šaurlapu un Magelāna sfagns.
Šaurlapju kūdreņi ir meži vidēji bagātās nosusinātās kūdras augsnēs. Izšķir priežu šaurlapju kūdreņus (koku stāvā dominē parastā priede, piemistrojumā parasti purva bērzs, retāk parastā egle un melnalksnis), egļu (dominē parastā egle), bērzu (purva bērzs), jauktu koku šaurlapju kūdreņus (parastā priede, parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastā apse dažādās mistraudzēs). Krūmu stāvā sastop trauslo krūkli, parasto pīlādzi, retāk – Zviedrijas kadiķi un parasto irbeni. Zemsedzē dominē mellene, meža zaķskābene, gada staipeknis, niedru un iesirmā ciesa. Sūnu stāvā sastop spīdīgo stāvaini, Šrēbera rūsaini, viļņaino un lielo divzobi, lielo spuraini, parasto ūsaini, parasto īsvācelīti.
Platlapju kūdreņi ir meži bagātās nosusinātās kūdras augsnēs. Izšķir egļu platlapju kūdreņus (koku stāvā dominē parastā egle, piemistrojumā purva bērzs, retāk melnalksnis, parastā priede, parastā apse), bērzu (purva bērzs), ošu (parastais osis), melnalkšņu (dominē melnalksnis), jauktu koku platlapju kūdreņus (parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastais osis, parastā apse dažādās mistraudzēs). Pamežā sastop diezgan daudz sugu – trauslo krūkli, parasto pīlādzi, pelēko kārklu, parasto zalkteni, parasto upeni. Zemsedzē sastopama meža zaķskābene, lēdzerkste, čūskoga. Sūnu stāvā bieži sastop spīdīgo stāvaini, platlapu knābīti, lielo greizkausīti, lielo spuraini.
