Meža pīle jeb mercene (Anas platyrhynchos)

Meža pīle (mercene) - Anas platyrhynchos (L.)

Meža pīle (mercene) - angliski: mallard; vāciski: Stockente; zviedru: gräsand; igauņu: sinikael-part; lietuviešu: didžioji antis; krievu: кряква

Meža pīle jeb mercene ir pīļu dzimtas (Anatidae) zosveidīgais (Anseriformes) putns, kas pieder meža pīļu ģintij (Anas). Lielākās daļas mājas pīļu šķirņu priekštece ir meža pīle.

Vispazīstamākā no visām pīlēm – mūsu mājas pīles „vecmāmiņa” – ir meža pīle. Riesta tērpā tēviņiem galva spīdīgi tumšzaļa, ap kakla pamatu balts gredzens. Sudrabpelēka mugura, tumšas, kastaņbrūnas krūtis. Knābis olīvzaļš līdz dzeltenīgam. Abiem dzimumiem zili violets „spogulis”, kam abās malās baltas joslas. Astei plata, balta apmale, divas virsējās astes segspalvas saritinājušās gredzenā.

Meža pīle ir gājputns: septembrī vai oktobrī aizceļo un martā atgriežas. Apmetas dažādos ūdeņos un to piekrastē: ezeros, upju ietekās, arī mežos, purvos un apdzīvotās vietās (arī pilsētās). Ļoti bieži pārziemo.

Balss: Tēviņiem kluss, vienzilbīgs „fīb”, mātītes skaļi pēkšķ.

Ligzdo: Nereti ligzdas taisa labi tālu no ūdens malas, sausākās pļavās, mežmalās. Paretam arī koku dobumos vai būros, reizēm kokos, arī citu, lielāku putnu ligzdās. Maijā, aprīlī dēj 8 – 10 (nereti arī vairāk), zaļganpelēkas vai olīvzaļas olas, kuras rūpīgi perē 26 dienas. Atstājot ligzdu, olas nosedz ar lapām vai zāli, lai ienaidnieks tās nevarētu saskatīt. Tālāk no ezera izperētus mazuļus pīļu māte rūpīgi pārved uz ezeru, modri apsargādama no neparedzētām briesmām.Mazie pīlēni arī paši prot labi izsargāties no briesmām – ienirst ūdenī vai noslēpjas zālēs.

Jūnija beigās tēviņi met spalvas  un zaudē ne vien savu krāšņo rotu, bet arī lidošanas spējas, un slēpjas visbiezākajos niedru biezokņos. Pēc spalvu mešanas tēviņi kļūst līdzīgi mātītēm un jaunajai paaudzei un bieži vien piebiedrojas savām ģimenēm.

Vēlā rudenī, kad sāk aizsalt mazākie dīķi un strauti, meža pīles uzmeklē lielos ezerus. Tēviņi nu jau atkal spožos tērpos, un viena daļa pīļu pirms aizlidošanas sapārojas.

Meža pīles viegli var uzaudzināt gūstā – sevišķi ja meža pīļu olas izperējušas māju vistas.

Avots: Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”, J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”.


Meža pīle ir vislabāk zināmā pīle visā pasaulē, jo tās izplatības areāls ir ļoti plašs, aptverot visu Ziemeļu puslodi. Tā nemājo tikai Arktikas tundras zonā, augstkalnu apgabalos un tuksnešos. Meža pīli var sastapt Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā Tā ir introducēta Austrālijā un Jaunzēlandē. Vēsturiski meža pīle tiek augstu vērtēta kā medījumu putns.

Meža pīle mājo dažādu ūdenstilpju tuvumā, tās var būt gan upes, gan ezeri, gan dīķi. Tām patīk krūmiem un niedrēm aizauguši krasti. Meža pīles ir elastīgas biotopu izvēlē, teritorijās, kur tās agrāk nav bijušas sastopamas kā ziemotājas, arvien biežāk apmetas pilsētu neaizsalstošajās ūdenstilpēs.

Latvijā meža pīle ir parastākā pīļu suga, kā bieža ligzdotāja sastopama visā teritorijā, samērā lielā skaitā arī pārziemo vietās, kur atrodami neaizsaluši ūdeņi.

Izskats:
Meža pīles ķermenis ir 50 - 65 cm garš, spārnu izpletums 81 - 98 cm, svars 0,9 - 1,2 kg. Ziemeļos dzīvojošās mežapīles augumā ir lielākas kā dienvidos dzīvojošās. Meža pīlei riesta laikā var ļoti viegli atšķirt tēviņu no mātītes. Tēviņam galva un kakls ir vizuļojoši zaļi melns ar metālisku spīdumu, ap kakla lejasdaļu tam ir balts gredzens. Spārnu iekšējās lidspalvas toties ir vizuļojoši zili melnas ar metālisku spīdumu. Tās var labi redzēt pie izplestiem spārniem. Pavēdere un spārnu apakšdaļa pīļtēviņam ir gandrīz balta, arī astes malējās lidspalvas ir baltas. Krūtis sarkanbrūnas, mugura un spārnu augšpuse tumši pelēkbrūna ar raibumiem. Knābis oranždzeltens, reizēm pat sarkans ar melnu galu. Kājas koši oranžas. Vasarā pēc pārošanās sezonas pīļtēviņa apspalvojums krāsā kļūst līdzīgs mātītes apspalvojumam - brūni pelēks, tomēr joprojām tam ir oranžs knābis un sarkanbrūns krūšu apspalvojums.
Mātīte visu gadu ir brūni raiba, tās krāsai piemīt izcils kamuflāžas efekts, jo mātīte ir vienīgā, kas perē un rūpējas par pīlēniem. Knābis un kājas tai ir tumši brūnas. Abiem dzimumiem ir raksturīga šaura, baltu spalvu josla uz spārniem, kuru vislabāk var novērot lidojumā. Tomēr vasarā baltā josla izzūd. Meža pīlēm kā jau ūdensputniem raksturīgs pirkstus savieno peldplēve, šādas pēdas sauc par pleznām.

Uzvedība:
Meža pīle var būt gan nometniece, gan daļēji migrējoša. Eiropas populācija ir daļēji migrējoša. Pamatā ziemeļu reģionu meža pīles ziemas sezonā migrē uz dienvidiem. Daļa Eiropas meža pīļu sasniedz Āfriku. Tā diezgan neveikli staigā, bet labi peld un nirst. Vasaras beigās pīles veido lielus barus, kas kopīgi barojas un meklē labākās barošanās vietas.

Barība:
Meža pīle ir visēdāja, tā barojas augu jaunajām lapiņām, pumpuriem, asniem, ūdensaugu jaunajiem dzinumiem, vabolēm, gliemežiem, tārpiem, vardēm, zivtiņām un citiem nelieliem dzīvniekiem.

Reprodukcija:
Meža pīles veido pāri līdz brīdim, kad mātīte sāk dēt olas. Tad tēviņš pamet mātīti un, ja satiek citu vientuļu mātīti, veido ar to jaunu pāri. Meža pīlēm Latvijā riests sākas aprīlī, maijā. Ligzda tiek vīta uz zemes, ieslēpta zālēs un krūmos. Reizēm ligzda ir diezgan tālu no ūdenstilpes. Meža pīle labprāt izvēlas mākslīgās ligzdvietas. Dējumā ir 9 - 13 olas. Inkubācijas periods ilgst 26 - 28 dienas. Pīlēni izšķiļas pūkaini un spējīgi uzreiz sekot mātei gan uz zemes, gan ūdenī. Tie paši uzreiz spēj ķert kukaiņus, bet paliek cieši pie mātes tās aizsardzībā. Spalvas tiem izaug pēc 50 - 60 dienām.

Klasifikācija:
Meža pīlei ir 7 pasugas. Latvijā ir sastopama nominālpasuga Anas platyrhynchos platyrhynchos. Šī pasuga dzīvo visā palearktiskajā zonā, izņemot Grenlandi, kurā dzīvo Grenlandes meža pīle (Anas platyrhynchos conboschas).
lv.wikipedia.org

Meža pīļu ģints

Meža pīles, meža pīļu ģints, arī pīļu ģints (Anas) ir viena no peldpīļu (Anatinae) ģintīm, kas pieder pīļu dzimtai (Anatidae). Pīļu ģints apvieno meža pīles, baltvēderus, platknābjus, krīkļus, garkakļus, prīkšķes un citas pīļu sugas.

Meža pīles Latvijā:
Latvijā ir sastopamas 7 meža pīļu ģints sugas: baltvēderis (Anas penelope), pelēkā pīle (Anas strepera), krīklis (Anas crecca), meža pīle (Anas platyrhynchos), garkaklis (Anas acuta), prīkšķe (Anas querquedula) un platknābis (Anas clypeata).

Evolūcija:
Ģenētiskie pētījumi liecina, ka pīļu ģints divas lielākās grupas - meža pīles un krīkļi ir nodalījušies viens no otra vēsturiski ļoti nesen (pleistocēnā) un atšķirības, kas radās, veidojās īsā laika posmā. Vēlākajā laikā liela loma pīļu ģints (Anas) attīstībā bija abu grupu savstarpējai hibridizācijai.Vienīgais veids, kā zinātniski pareizi sakārtot pīļu sistemātiku, ir DNS pētījumi, kas diemžēl notiek lēni un paiet ilgs laiks līdz rezultāti tiek apkopoti. Iespējams, ka dažas grupas ir jāizdala jaunās ģintīs, kā, piemēram, baltvēderi, platknābji, prīkšķes un citi.

Kādreiz pīļu ģintī tika sistematizēta arī bronzspārnu pīle (Speculanas specularis) un Dienvidamerikas cekulpīle (Lophonetta specularioides), kas mūsdienās ir izdalītas atbilstoši bronzspārnu pīļu ģintī (Speculanas) un Dienvidamerikas cekulpīļu ģintī (Lophonetta), kā arī Salvadora pīle (Salvadorina waigiuensis), kas šobrīd tiek sistematizēta dižpīļu apakšdzimtā (Tadorninae).

Sistemātika:

• Meža pīļu ģints (Anas)
  • Amerikas baltvēderis (Anas americana)
  • Amerikas melnā pīle (Anas rubripes)
  • †Amsterdamas baltvēderis (Anas marecula)
  • Austrālijas platknābis (Anas rhynchotis)
  • Āfrikas melnā pīle (Anas sparsa)
  • Baltvaigu garkaklis (Anas bahamensis)
  • Baikāla krīklis (Anas formosa)
  • Baltvēderis (Anas penelope)
  • Brūnais krīklis (Anas aucklandica)
  • Čīles baltvēderis (Anas sibilatrix)
  • Dzeltendegungala pīle (Anas poecilorhyncha)
  • Dzeltenknābja garkaklis (Anas georgica)
  • Dzeltenknābja pīle (Anas undulata)
  • Filipīnu pīle (Anas luzonica)
  • Garkaklis (Anas acuta)
  • Havaju pīle (Anas wyvilliana)
  • Hotentotu krīklis (Anas hottentota)
  • Indonēzijas krīklis (Anas gibberifrons)
  • Jaunzēlandes brūnais krīklis (Anas chlorotis)
  • Kalnu krīklis (Anas flavirostris)
  • Kanēļa krīklis (Anas cyanoptera)
  • Kapzemes krīklis (Anas capensis)
  • Kapzemes platknābis (Anas smithii)
  • Kastaņbrūnais krīklis (Anas castanea)
  • Kempbela krīklis (Anas nesiotis)
  • Kergelēna garkaklis (Anas eatoni)
  • Klusā okeāna melnā pīle (Anas superciliosa)
  • Krīklis (Anas crecca)
  • Leisanas pīle (Anas laysanensis)
  • Līkais krīklis (Anas falcata)
  • Madagaskaras krīklis (Anas bernieri)
  • Marianas meža pīle (Anas oustaleti)
  • †Maurīcijas pīle (Anas theodori)
  • Meksikas pīle (Anas diazi)
  • Mellera peldpīle (Anas melleri)
  • Meža pīle (Anas platyrhynchos)
  • Pelēkais krīklis (Anas gracilis)
  • Pelēkā pīle (Anas strepera)
  • Peru krīklis (Anas puna)
  • Platknābis (Anas clypeata)
  • Prīkšķe (Anas querquedula)
  • Raibā pīle (Anas fulvigula)
  • Sarkanais platknābis (Anas platalea)
  • Sarkanknābja pīle (Anas erythrorhyncha)
  • Sudraba krīklis (Anas versicolor)
  • Zaļspārnu krīklis (Anas carolinensis)
  • Zilspārnu krīklis (Anas discors)

lv.wikipedia.org