Meža pīle jeb mercene

Meža pīle jeb mercene ir pīļu dzimtas (Anatidae) zosveidīgais (Anseriformes) putns, kas pieder meža pīļu ģintij (Anas). Lielākās daļas mājas pīļu šķirņu priekštece ir meža pīle.

Meža pīle jeb mercene (Latīņu v. – Anas platyrhynchos;  Angļu v. – Mallard; vācu v. – Stockente,  krievu v. – Кряква)

Vispazīstamākā no visām pīlēm – mūsu mājas pīles „vecmāmiņa” – ir meža pīle. Riesta tērpā tēviņiem galva spīdīgi tumšzaļa, ap kakla pamatu balts gredzens. Sudrabpelēka mugura, tumšas, kastaņbrūnas krūtis. Knābis olīvzaļš līdz dzeltenīgam. Abiem dzimumiem zili violets „spogulis”, kam abās malās baltas joslas. Astei plata, balta apmale, divas virsējās astes segspalvas saritinājušās gredzenā.

Meža pīle ir gājputns: septembrī vai oktobrī aizceļo un martā atgriežas. Apmetas dažādos ūdeņos un to piekrastē: ezeros, upju ietekās, arī mežos, purvos un apdzīvotās vietās (arī pilsētās). Ļoti bieži pārziemo.

Balss: Tēviņiem kluss, vienzilbīgs „fīb”, mātītes skaļi pēkšķ.

Ligzdo: Nereti ligzdas taisa labi tālu no ūdens malas, sausākās pļavās, mežmalās. Paretam arī koku dobumos vai būros, reizēm kokos, arī citu, lielāku putnu ligzdās. Mailā, aprīlī dēj 8 – 10 (nereti arī vairāk), zaļganpelēkas vai olīvzaļas olas, kuras rūpīgi perē 26 dienas. Atstājot ligzdu, olas nosedz ar lapām vai zāli, lai ienaidnieks tās nevarētu saskatīt. Tālāk no ezera izperētus mazuļus pīļu māte rūpīgi pārved uz ezeru, modri apsargādama no neparedzētām briesmām.Mazie pīlēni arī paši prot labi izsargāties no briesmām – ienirst ūdenī vai noslēpjas zālēs.

Jūnija beigās tēviņi met spalvas  un zaudē ne vien savu krāšņo rotu, bet arī lidošanas spējas, un slēpjas visbiezākajos niedru biezokņos. Pēc spalvu mešanas tēviņi kļūst līdzīgi mātītēm un jaunajai paaudzei un bieži vien piebiedrojas savām ģimenēm.

Vēlā rudenī, kad sāk aizsalt mazākie dīķi un strauti, meža pīles uzmeklē lielos ezerus. Tēviņi nu jau atkal spožos tērpos, un viena daļa pīļu pirms aizlidošanas sapārojas.

Meža pīles viegli var uzaudzināt gūstā – sevišķi ja meža pīļu olas izperējušas māju vistas.

Avots: Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”, J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”.

Meža pīle ir vislabāk zināmā pīle visā pasaulē, jo tās izplatības areāls ir ļoti plašs, aptverot visu Ziemeļu puslodi. Tā nemājo tikai Arktikas tundras zonā, augstkalnu apgabalos un tuksnešos. Meža pīli var sastapt Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā Tā ir introducēta Austrālijā un Jaunzēlandē. Vēsturiski meža pīle tiek augstu vērtēta kā medījumu putns.

Meža pīle mājo dažādu ūdenstilpju tuvumā, tās var būt gan upes, gan ezeri, gan dīķi. Tām patīk krūmiem un niedrēm aizauguši krasti. Meža pīles ir elastīgas biotopu izvēlē, teritorijās, kur tās agrāk nav bijušas sastopamas kā ziemotājas, arvien biežāk apmetas pilsētu neaizsalstošajās ūdenstilpēs.

Latvijā meža pīle ir parastākā pīļu suga, kā bieža ligzdotāja sastopama visā teritorijā, samērā lielā skaitā arī pārziemo vietās, kur atrodami neaizsaluši ūdeņi.

Meža pīles ķermenis ir 50 - 65 cm garš, spārnu izpletums 81 - 98 cm, svars 0,9 - 1,2 kg. Ziemeļos dzīvojošās mežapīles augumā ir lielākas kā dienvidos dzīvojošās. Meža pīlei riesta laikā var ļoti viegli atšķirt tēviņu no mātītes. Tēviņam galva un kakls ir vizuļojoši zaļi melns ar metālisku spīdumu, ap kakla lejasdaļu tam ir balts gredzens. Spārnu iekšējās lidspalvas toties ir vizuļojoši zili melnas ar metālisku spīdumu. Tās var labi redzēt pie izplestiem spārniem. Pavēdere un spārnu apakšdaļa pīļtēviņam ir gandrīz balta, arī astes malējās lidspalvas ir baltas. Krūtis sarkanbrūnas, mugura un spārnu augšpuse tumši pelēkbrūna ar raibumiem. Knābis oranždzeltens, reizēm pat sarkans ar melnu galu. Kājas koši oranžas. Vasarā pēc pārošanās sezonas pīļtēviņa apspalvojums krāsā kļūst līdzīgs mātītes apspalvojumam - brūni pelēks, tomēr joprojām tam ir oranžs knābis un sarkanbrūns krūšu apspalvojums.

lv.wikipedia.org