Meža augi
Mežs ir ekosistēma, kurā galvenais organiskās masas ražotājs ir koki. Mežs ir sarežģīta sistēma – tajā ietilpst gan dažāda vecuma koki, gan pameža un zemsegas augi un meža dzīvnieki, gan augsne ar tās bagātīgo faunu, baktērijām, aļģēm, un citām sīkbūtnēm. Starp visiem šiem organismiem notiek sarežģīta mijiedarbība, un tie ir savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barības ķēdēs.
Visu meža ekosistēmu var iedalīt divās galvenajās daļās – mežaudzē un meža zemsegā. Abas šīs daļas tālāk iedala sīkāk atsevišķos stāvos. Meža kokus un krūmus iedala kokaudzē, pamežā jeb krūmu stāvā un paaugā.
Zemsegā parasti izdala divus stāvus – sīkkrūmu un lakstaugu stāvu un sūnu un ķērpju stāvu.
Mežsaimnieki mežus iedala trijās mežu ekoloģiskajās rindās: sausieņu, slapjaiņu un purvaiņu mežos. Bez šīm rindām atsevišķi izdala arī vēl divas cilvēka izveidotas augteņu rindas – āreņus (meži nosusinātās minerālaugsnēs) un kūdreņus (nosusinātās kūdras augsnēs). Mežu ekoloģiskās rindas savukārt iedala meža augšanas apstākļu tipos jeb meža tipos.
Sausieņu meži
Latvijā visplašāk izplatītie un cilvēkiem vislabāk pazīstamie ir sausieņu meži – sils, mētrājs, lāns, damaksnis, vēris un gārša. Šie meži sastopami samērā sausās vietās – uz labi drenētām minerālaugsnēm un tie aizņem vairāk nekā pusi no Latvijas mežu platības – 58 %.
Par silu mežsaimnieki sauc tikai tādus priežu mežus, kur augsne ir ļoti sausa, smilšaina un barības vielām nabadzīga. Šādos mežos augošās priedes nekad nav lielas un slaidas, tādēļ pieder IV vai V bonitātei. Zemi priežu silā klāj galvenokārt virši un ķērpji, sastopamas arī brūklenes. Ja silā aug arī egles, tad tās ir nīkulīgas. Šis mežs ir ļoti skrajš un saulains.
Mētrājā augsne ir nedaudz auglīgāka nekā silā, tādēļ priedes šeit ir lielākas, slaidākas, III bonitātes; kopā ar priedēm otrajā stāvā sastopamas arī egles. Zemsedzi veido galvenokārt brūklenes, mellenes un zaļsūnas, sastopamas arī graudzāles.
Lānā tāpat sastopamas priedes un egles, taču, tā kā augsne ir auglīgāka nekā silā un mētrājā, priežu audzēm ir II bonitāte, zemsedzē visvairāk sastopamas mellenes un zaļsūnas, mazāk brūklenes, pļavas nārbuļi, kreimenes, ērgļpapardes, dažādas graudzāles. Pamežā sastopams Zviedrijas kadiķis, trauslais krūklis, blīgzna un citi koki.
Damaksnī ir vidēji bagāti augšanas apstākļi. Sastopami priežu damakšņi, bērzu damakšņi, un jaukto koku damakšņi – atkarībā no tā, kāda suga koku stāvā ir visvairāk. Priežu damaksni koku stāvā dominē parastā priede, bet bieži sastop arī parsto egli, āra un purva bērzu, otro stāvu veido egle. Bērzu damaksnī koku stāvā dominē āra bērzs. Jaukto koku damaksnī kopā aug parastā priede ar parasto egli un āra bērzu. Damaksnī pamežā aug ne tikai Zviedrijas kadiķis, parastais pīlādzis, trauslais krūklis, bet arī parastā lazda. Zemsedzē dominē zaļsūnas, bieži sastopama niedru ciesa, mellenes, parasto zeltslotiņu un citas sugas.
Vēri sastopami mālainās, bet labi aerētās jeb caurlaidīgās augsnēs – vidēji bagātos meža augšanas apstākļos. Sastopami egļu vēri, bērzu vēri un apšu vēri. Egļu vēri parasti ir egļu tīraudzes, pamežs ir nomākts un rets, zemsedzē visvairāk sastopama meža zaķskābene un zaļsūnas. Bērzu vēris ir bērzu audze, kur pamežā sastopams parastais pīlādzis, parastā lazda, parastais pīlādzis, bet zemsedzē dominē mellenes, niedru ciesa, apaļlapu ziemciete un parastā kreimene. Līdzīgs pamežs un zemsedze ir arī apšu vērī. Jauktu koku vērī parasti sastop parasto egli kopā ar parasto apsi un platlapju koku sugām, visbiežāk – parasto ozolu. Pamežs vidēji biezs, to veido parastais pīlādzis, parastā lazda, parastā irbene. Zemsedzē dominē tas pats kas iepriekš, kā arī parastā sievpaparde, baltā vizbulīte, cietā virza.
Gārša ir sugām un barības vielām bagātākais no sausieņu meža tipiem, mālainās vai smilšainās augsnēs. Sastopamas egļu gāršas, apšu, baltalkšņu, ošu, ozolu, jauktu koku gāršas un visām tām raksturīgs liels pameža un zemsedzes sugu skaits. Zemsegā ir daudz lakstaugu, to skaitā arī daudz retu sugu. Gāršām raksturīgs pavasara aspekts: pavasarī tajā ir daudz gaismas, un, kamēr koku zari vēl kaili, starp pērnajām koku lapām strauji uzzied daudzkrāsaini ziedaugi. No tiem parastākās ir baltā un zilā vizbulīte, zeltstarītes, cīrulīši, ziemas kaņepene. Kad kokiem lapas saplaukst, šie augi ir jau noziedējuši. Sūnu stāvs parasti ir rets.
Slapjaiņu meži
Slapjie meži atrodami uz periodiski vai patstāvīgi slapjām vai mitrām kūdras vai minerālaugsnēm. Šeit ietilpst ļoti dažādi meži, no nedaudz slapjiem līdz gandrīz īstiem purviem. Šie ir īpatnēji meži, kuros mitrā klimatā notiek pārpurvošnanās.
Grīnis ir priežu mežs ļoti nabadzīgās smilts augsnēs. Grīnim turklāt raksturīgas lielas mitruma svārstības (dažkārt tur ir sauss, bet dažkārt – pārmitrs) un bieži ugunsgrēki. Koku stāvā dominējošā suga ir parastā priede, pameža nav vai tajā sastopami atsevišķi kadiķi. Zemsedzē aug galvenokārt sila virsis, bet diezgan bieži sastopami arī purva augi – polijlapu andromēda, purva vaivariņš, mitro vietu iemītnieks vaivariņš. Par mainīgiem mitruma apstākļiem liecina zilganā molīnija, savukārt sausākās vietās aug arī brūklenes. Sūnu stāvā sastopamas gan tādas sausieņu meža sūnas un ķērpji kā Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe un kladīnas, gan arī purvainām vietām raksturīgās sfagnu sūnas. Nabadzīgās augtenes dēļ priedes ir zemas un zarainas (V bonitāte). Šis ir Latvijā visretāk sastopamais meža tips – aizņem 0.3 % no mežu klātās platības.
Grīņa meža tipu nevajag sajaukt ar vietas nosaukumu – Grīņu rezervātu, kurā atrodams gan šis meža tips, gan citi, un aug grīņu sārtene – viršu dzimtas augs ar zvanveidīgiem sārtiem ziediem.
Slapjajā mētrājā arī raksturīga mazauglīga smilts augsne, mainīgi mitruma apstākļi (periodiski pārmitri) un slikti augušas priedes (IV bonitāte). Kopā ar priedēm dažkārt sastopami purva bērzi. Pārliecīgā mitruma dēļ nesadalījušās augu atliekas pārveidojušās par 10 - 30 cm biezu jēlkūdras kārtu. Tomēr augsne auglīgāka nekā grīnī, tādēļ bagātīgāks pamežs, kurā sastopami reti Zviedrijas kadiķi un trauslie krūkļi, zemsedzē aug brūklenes, purva vaivariņš, zilenes, zilganā molīnija, melnā vistene. Sūnu stāvā sastopami gan sfagni, gan Šrēbera rūsaine un viļņainās divzobe.
Slapjajiem damakšņiem raksturīgas vidēji bagātas, glejotas vai podzolētas smilts vai mālsmilts augsnes ar 10 - 30 cm biezu jēlkūdras vai rupjā humusa slāni virskārtā. Tā kā slapjajā damaksnī augsne ir auglīgāka nekā slapjajā mētrājā, dominējošajām koku sugām ir III bonitāte. Izšķir slapjos priežu damakšņus un slapjos egļu damakšņus. Slapjajos priežu damakšņos koku stāvā dominē parastā priede ar purva bērzu piemistrojumā un 2. stāvā sastopama arī parastā egle. Slapjajā egļu damaksnī koku stāvā dominē egle par parastās priedes un purva bērza piemistrojumu. Jauktu koku slapjajā damaksnī koku stāvā sastop gan parasto priedi, gan parasto egli un purva bērzu.
Krūmu stāvā abos šajos tipos sastop trauslo krūkli, retāk Zviedrijas kadiķi un pelēko kārklu vai parasto pīlādzi. Zemsedzē lielāko segumu veido mellene, iesirmā ciesa, dzeloņainā ozolpaparde. Sūnu stāvam raksturīgi gan sfagni, gan Šrēbera rūsaine un viļņainā divzobe.
Slapjais vēris sastopams vidēji bagātās glejotās vai podzolētās mālsmilts vai māla augsnēs. Izšķir egļu slapjos vērus un bērzu slapjos vērus. Egļu slapjajā vērī koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērza, retāk parastās priedes vai melnalkšņa piemistrojumu. Eglēm III – IV bonitāte. Bērzu slapjajā vērī koku stāvā dominē purva bērzs ar parastās egles vai melnalkšņa, retāk parastās priedes piemistrojumu. Krūmu stāvs slapjajā vērī bez parastā krūkļa un parastā pīlādža sastop arī parasto lazdu un baltalksni. Zemsedzē bieži aug mellene, meža kosa, parastā ciņusmilga, apaļlapu ziemciete, divlapu žagatiņa, sūnu stāvā – sfagni, lāčsūnas, stāvaines, divzobes.
Slapjā gārša ir bagātākais no slapjo mežu tipiem. Bagātīgos augšanas apstākļus veicina kalcija savienojumi augsnē. Egļu un ošu audzēm II – III bonitāte, pamežā daudz krūmu sugu, zemsedzē mitraudži platlapji un papardes.
Izšķir egļu slapjo gāršu, bērzu slapjo gāršu, ošu slapjo gāršu, melnalkšņu slapjo gāršu – atkarībā no tā, kura no šīm koku sugām dominē (ir valdošā) pirmajā stāvā. Šiem mežiem raksturīgas ļoti mitras un barības vielām bagātas minerālaugsnes ar 10 - 30 cm biezu trūdvielu slāni. Krūmu stāvs vidēji biezs vai biezs, dominē trauslais krūklis, parastā ieva, parastā upene. Bērzu slapjajā gāršā koku stāvā dominē purva bērzs ar parastās egles, melnalkšņa un parastā oša piemistrojumu. Egļu slapjajā gāršā koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērzu, parastā oša un melnalkšņa piemistrojumu. Ošu slapjajā gāršā koku stāvā dominē parastais osis ar melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu slapjajā gāršā dominē melnalksnis ar purva bērza, parastās egles un parastā oša piemistrojumu. Jauktu koku slapjajā gāršā sastop purva bērzu, parasto egli, parasto osi, melnalksni.
Zemsedzē raksturīgas sugas ir lēdzerkste, pamīšlapu pakrēslīte, purva purene, parastā sievpaparde, daudzgadīgā kaņepene, pļavas bitene. Sūnu stāvs rets, bet sugām bagāts: parastā kociņsūna, melnkāta skrajsamtīte, lielā spuraine, dižā ežlape.
Bez jau nosauktajām sugām bērzu slapjajā gāršā un egļu slapjajā gāršā sastop arī melleni un meža zaķskābeni. Sūnu stāvā parastā kociņsūna, skrajlapes, spurainais sfagns.
Purvaiņu meži
Niedrājos ir nedaudz auglīgākās augtenes. Izšķir priežu niedrājus un jauktu koku niedrājus. Priežu niedrājā koku stāvā tāpat dominē parastā priede ar purva bērza piemistrojumu, krūmu stāvs rets vai vidēji biezs, kurā sastop trauslo krūkli. Jaukto koku niedrājā koku stāvā sastop parasto priedi, purva bērzu un parasto egli. Zemsedzē aug dažādas grīšļu sugas – iesirmais, tievsakņu un citi, kā arī iesirmā ciesa, slapjākās vietās trejlapu puplaksis, purva vārnkāja, uz ciņiem mellene, brūklene un klinšu kaulene. Sūnu stāvam raksturīgas dažādas sfagnu sugas.
Dumbrājs ir mežs slapjās, bagātās kūdras augsnēs, kas veidojas galvenokārt gruntsūdeņu pieplūdes ietekmē. Egļu dumbrājos koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērza un melnalkšņa piemistrojumu. Bērzu dumbrājos dominē purva bērzs ar parastās egles un melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu dumbrājā koku stāvā dominē melnalksnis ar purva bērza, parastās egles un parastā oša piejaukumu. Jauktu koku dumbrājā koku stāvu veido melnalksnis, purva bērzs, parastais osis un parastā egle. Krūmu stāvs vidēji biezs, to veido trauslais krūklis, parastā ieva, parastā upene, pelēkais un ausainais kārkls. Zemsedzē dominē lēdzerkste, meža zirdzene, parastā sievpaparde, parastā purvpaparde, parastā vīgrieze. Sūnu stāvs rets, bet tajā liela sugu daudzveidība.
Liekņa ir mežs slapjās, bagātās kūdras augsnēs, kas veidojas galvenokārt kaļķainu pazemes ūdeņu izplūdes vietās, nereti pie strautiem vai avotiem. Bērzu liekņā koku stāvā dominē purva bērzs, parasti ar melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu liekņā koku stāvu veido melnalksnis ar purva bērza un parastā oša piejaukumu. Ošu liekņā koku stāvā dominē parastais osis ar melnalkšņa piemistrojumu. Jauktu koku liekņā koku stāvā sastop melnalksni, purva bērzu, parasto osi. Krūmu stāvs vidēji biezs, tajā sastop parasto ievu, parasto irbeni, parasto upeni un daudzas citas sugas. Zemsedzē bieži sastop parasto vīgriezi, Eiropas vilknadzei, meža sprigani, bebrukārkliņu. Sūnu stāva segums neliels, bet sastopamas daudzas sugas.