Melnās dzirnavas

Teika par Melnajām dzirnavām…
Tur, kur Tērvetes Melnā leja, senāk esot bijušas dzirnavas, kurās par dzirnavnieku bijis burvis. Tam bijuši sakari ar pašu Nelabo. Katru nakti  Nelabais prasījis viena malēja dvēseli. Tas tad pārbraucis mājās no dzirnavām, bet par īsu laiciņu izdilis kā ģiltenis.  Novergojis tā gadus trīs četrus un tad aizgājis pie tēviem (nomiris). Reiz viens jauns puisis apņēmies dzirnavas nodedzināt un dzirnavnieku un  veco burvi- nosist. Iztaisījis ozola vāli un nakti noslēpies aiz staļļiem, kurus burvis pirms pusnakts pastāvīgi apraudzījis. Kā puisis nācis, tā puisis- blāc! Burvim ar vāli pa pieri. Bet tanī vietā, kur burvis bijis, zeme atvērusies un no plaisas izšļākusi melna šalts. Tā aizrāvusi puisi, appludinājusi un aizrāvusi sev līdz arī dzirnavas, un nozudusi zemē pie Kalnamuižas  sila dienvidu robežas. Ilgi tur bijis viss kā ar uguni izsvilināts, kur gājusi pāri melnā straume. Ieleja, kur sila vidū atradušās dzirnavas, tā arī nosaukta par Melno eju. Vēlāk jau hercogu laiku beigās, tur atkal uzbūvētas dzirnavas, kas nosauktas- Melnās dzirnavas. Dzirnavnieki tur bijuši vācu tautības. Pēdējās dzirnavas uzceltas ap 1830. gadu. Tās izpostītas 1. Pasaules karā- nodegušas. No tā laika vairs nav atjaunotas.