Melnā dzilna (Dryocopus martius)
Melnā dzilna (Latīņu: Dryocopus martius; Angļu val. – Black Woodpecker; Vācu val. – Schwarzspecht; Krievu val. - Черный дятел) ir dzilnu dzimtas meža putnu suga, kas ir sastopama Eirāzijas mežos. Latvijā samērā parasta ligzdotāja.
Melnā dzilna ir vislielākā no dzeņu dzimtas putniem
Izskats: Viss apspalvojums melns, tikai galvas virsa (tēviņiem un jauniem putniem) vai pakausis (mātītēm) sarkans.
Balss: Skaļš, melodisks „tlīīī” vai „kli – kli – kli – kli”, lidojumā arī „kri – kri – kri”. Bungošana ļoti skaļa un tās atsevišķa kārta pagara – līdz 2 sekundēm.
Melnā dzilna ir īsts nometnieku putns, cauru gadu uzturas mūsu mežos(dažkārt rudenī veic nelielus klejojumus).Visbiežāk lielos jauktos vai skuju koku (sevišķi priežu) mežos. Ligzdu izkaļ gludos, bezzarainos kokos, sevišķi priedēs (retāk apsē) līdz 10 m augstumā. Melnā dzilna nemaz nemeklē sausus vai iztrunējušus kokus savam dobumam – viņas knābis ir spējīgs tikt galā ar vissvaigāko koksni. Aprīļa beigās vai maija sākumā ligzdā dēj 3 – 5 olas. Perēšana ilgst 18 dienas. Vienā dobumā perē vairākus gadus. Jaunos putnus dzilna baro no guzas ar skudru kūniņām un dažādiem kāpuriem. Lielāki paaugušies, dzilnēni bieži vien, sagaidot vecākus ar barību, izbāž galvas no dobuma un kliedz.
Melnā dzilna pārtiek no dažādu taureņu, mizgraužu un ūsaiņu kāpuriem un kūniņām, kuras mēdz sameklēt satrunējušos, vecos celmos, kā arī noplēšot nokaltušiem kokiem mizu no galotnes līdz zemei.
Avots: J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”, Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”.
Dzīvo atsevišķi, veidojot pārus tikai pārošanās sezonā. Ēd kokos dzīvojošus kukaiņus, tajā skaitā skudras. Šī suga ir vislielākā no rietumu Palearktikas dzilnām, izmērā ir tikai mazliet mazāka par krauķi. Ķermeņa garums: 42—49 cm; spārnu vēziens: 64—80 cm; svars: 250—450 g.
Melnā dzilna ir plaši izplatīta suga Palearktikā – tā ligzdo Eiropā un Āzijā, no Spānijas rietumos līdz Kamčatkai un Sahalīnai austrumos. Latvijā melnā dzilna ligzdo dažādu tipu, galvenokārt jauktos un skujkoku mežos, parasti skrajākās vietās – pie izcirtumiem, laucēm, stigu malās. Dobumus tā visbiežāk kaļ resnās apsēs vai priedēs, kas atrodas klajumiņu malās. Labprāt ligzdo arī tā saucamajos ekoloģiskajos kokos izcirtumos. Melnā dzilna pārtiek galvenokārt no skudru (Formicidae) un koksnē dzīvojošu vaboļu (Coleoptera) kāpuriem, kūniņām un pieaugušajiem kukaiņiem. Ļoti nozīmīgas barošanās vietas šai sugai ir trūdošie koku celmi un nokaltuši koki.
Melnā dzilna ir tā saucamā ”atslēgas suga” – tās kaltajos dobumos ligzdo vairākas retas un apdraudētas putnu sugas. Meža balodis Columba oenas un bikšainais apogs Aegolius funereus ligzdo galvenokārt melnās dzilnas kaltos dobumos, tos ligzdošanai izmanto arī lielā gaura Mergus merganser, gaigala Bucephala clangula un zaļā vārna Coracias garrulus. Visas iepriekš minētās sugas, izņemot gaigalu, ir iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Zaļā vārna, meža balodis, bikšainais apogs un lielā gaura ir retas sugas Latvijā, kurām dobumaino koku trūkums ir nozīmīgs skaitu limitējošs faktors.
lv.wikipedia.org
lob.lv
