Mazsalaca

Mazsalaca (lībiešu: Piškisalāts) ir pilsēta Vidzemes ziemeļos, Valmieras novadā. Atrodas Salacas labajā krastā, pie Mazsalacas ir viens no gleznainākajiem upes posmiem ar klintīm un alām, lejpus pilsētas sākas Salacas ielejas dabas parks. Attālums līdz Valmierai 45 km, līdz Rīgai – 149 km.

Vēsture
Vieta, kur mūsdienās atrodas Mazsalaca, apdzīvota jau vidējā akmens laikmetā – ap 5000 gadu p.m.ē. Vēlāk novadā apmetušies lībieši, no lībiešu valodas arī cēlusies virkne šī novada ģeogrāfisko nosaukumu, piemēram, upes Salaca, Ķirele, Iģe, Ramata u.c. Mazsalacas Sv. Marijas baznīca dokumentos pirmo reizi minēta 1533. gadā, poļu–zviedru karu laikā tā tika nopostīta. Zviedru Vidzemes laikā ap 1697. gadu baznīca pēc zviedru karaļa Kārļa XI pavēles atkal atjaunota. 1890. gadā tās vietā uzcelta pašreizējā Mazsalacas Svētās Annas evaņģēliski luteriskā baznīca.

1861. gadā Valtenberģu muižas īpašnieks Arnolds Fītinghofs zemniekiem par dzimtu te iznomāja pirmos apbūves gabalus un šajā vietā sākās pirmo namu celtniecība. Šajā laikā uzcēla pirmo tiltu pār Salacu. Jādomā, ka to veicinājusi ģeogrāfiski izdevīgā atrašanās vieta – jau senatnē šeit krustojušies Rūjienas–Ainažu un Valmieras–Pērnavas un citi apkārtnes apdzīvoto vietu ceļi.

Mazsalacas miestiņa iedzīvotāju skaits 1918. gadā sasniedza 1100 cilvēku, tie apdzīvoja 80 namus. Miests attīstījās lēni, pēc gandrīz 10 gadiem – 1927. gadā, iedzīvotāju skaits tajā bija pieaudzis līdz 1210 cilvēkiem. Savukārt namu skaits sasniedza 87. 1928. gadā Mazsalacai piešķīra pilsētas tiesības.

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada jūnijā Mazsalacā nodibinājās padomju okupācijas režīms, bet pēc gada – vācu okupācijas režīms. PSRS karaspēks Mazsalacā atkal ienāca 1944. gada 25. septembri. PSRS varas iestāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta daudzi Mazsalacas iedzīvotāji.

Pēc Otrā pasaules kara Mazsalaca turpināja pastāvēt kā tipiska mazpilsēta. Te nebija patstāvīgu uzņēmumu, bet tikai to filiāles, kurām ir ļoti ierobežotas izaugsmes iespējas, jo galvenie finansu resursi atradās pamatuzņēmumos. 70. – 80. gados Mazsalacas lauku teritorijā bija vērojami pirmie panākumi liela mēroga lauksaimniecībā.

1988. gada rudenī izveidojas Latvijas Tautas Frontes Valmieras rajona nodaļas Mazsalacas grupa, kurā bija vairāk nekā 300 biedri. Pēc gada sāka iznākt LTF Mazsalacas grupas un LNNK grupas laikraksts "Mazsalacas Vēstis".

Pēc neatkarības atjaunošanas pilsētā notika ražošanas uzņēmumu privatizācija un uz kolhozu bāzes izveidojās jaunas zemnieku saimniecības.

Ģeogrāfija
Mazsalacas pilsēta atrodas Vidzemē pie Salacas upes tās augštecē. Tā sadalās senākajā lejaspilsētas un lielākajā augšpilsētas daļā. Lejaspilsēta atrodas uz senas upes sengultnes zemā līdzenuma, bet augšpilsēta novietojusies pie senkrasta uz plaša, augsta līdzenuma, kas atrodas uz ziemeļiem no upes. Pie Mazsalacas ir Tālavas zemienes Burtnieka līdzenuma mala. Salacas ielejā redzami pamatiežu atsegumi – Burtnieku un Salacas svītu smilšakmeņi. Dažviet vēl ir novērojami ledāja sabīdīti drumlinu valņi ar purvainām starpieplakām. Izplatīta smilts un māls.

Salacas līmenis ir 38 m vjl., Sniedzēnu kalns pa kreisi no tilta – 56 m vjl, bet pilsētas ziemeļu nomalē Ragana atrodas 60 m vjl. Izplatīti egļu un eglu–priežu meži ar bērzu un alkšņu piejaukumu. Aizsargātie dabas parka meži pieder pie izcilām audzēm. Pie Mazsalacas ir daudz aizsargājamo dabas pieminekļu.

Uz dienvidiem un rietumiem no Mazsalacas ir Skaņkalnes pagasts. Lauku teritorija ziemeļos robežojas ar Ramatas pagastu, austrumos ar Sēļu un Jeru pagastu un rietumos ar Vecates pagastu.
lv.wikipedia.org