Māla trauki

Māla trauki ir keramikas izstrādājums. Keramika (no sengrieķu valodas: κέραμος/keramos — māli, podniecība) ir neorganiski un nemetāliski materiāli, kas apdedzināti augstās temperatūrās, lai piešķirtu tiem mehānisko izturību un palielinātu blīvumu.

Keramikas, māla, fajansa trauki – šie trauki ir parocīgi tāpēc, ka pēc gatavošanas tos uzreiz var pasniegt galdā. Trauki praktiski neuzkarst, nepaņem siltumu no produkta, bet tieši otrādi pilda termoregulētāja lomu. Nepieciešams zināt, ka daži keramikas un fajansa trauki, tomēr spēcīgi uzkarst un vaininieks ir specifiskas piedevas, ko izmanto pagatavojot traukus.

Gatavošanai kombinētos, grila un karstā gaisa režīmos neizmantot keramikas traukus, kas paredzēta līdz 140⁰C. Gatavojot tādos režīmos izmantot ugunsdrošus traukus, kas paredzēti līdz 300⁰C.

Keramikas un māla traukiem ir jābūt pilnībā pārklātiem ar glazūru, tas nozīmē, ka trauks ir izturīgs un ilgi kalpos. Sekojiet, lai uz glazūras neparādās plaisas. Mazgājot šādus traukus, plaisās iekļūst ūdens, kas mikroviļņu krāsnī spēcīgi uzkarst un līdz ar to trauks var plīst. 

Lai iegūtu māla trauku, nepieciešams izejmateriāls — māls vai šamats, prasmīgas rokas un augsta, vienmērīga temperatūra. Mūsdienās izmanto elektriskos cepļus, kas domāti tieši māla izstrādājumu apdedzināšanai. Senatnē, kad tādu nebija, izmantoja dažādas tehnikas. Viena no tām — seklā māla kleķa krāsns. Tā pamatā ir laukā izrakta bedre, kas kalpo par kurtuves un vilkmes vietu. Bedri rok taisnstūra formā, kuras viens gals no augšpuses ir aizlipināts ar mālu, atstājot gaisa cirkulācijai caurumus. Šis aizvērtais gals kalpo kā kurtuve, virs kuras tiek sakrauti apdedzināmie trauki un malka. Šī bedre tad arī kalpo kā ceplis. Sākotnēji izrakto cepli vairākas stundas žāvē, lai tā sienas un kurtuve būtu labi sakaltusi un spētu izturēt augsto temperatūru. Žāvēšana notiek izraktā cepļa tālākajā galā no kurtuves, kurinot mazu ugunskuru, ik pēc laika to pārvietojot tuvāk kurtuves atverei. Pēc tam kurtuves vienā kārtā, atstājot vietu gaisa vilkmei, tiek salikta malka. Virs tās — apdedzināt nepieciešamos traukus. Apkārt un virs saliktajiem traukiem tiek sakārtota malka, izveidojot milzīgu sārtu. Šādi sagatavotu cepli silda vismaz četras stundas, tādējādi pakāpeniski sasildot arī saliktos traukus (tas ir būtiski, jo strauja temperatūras celšanās tos var saplēst). Kad ceplis ir izžāvēts un trauki sasiluši, mazais ugunskurs jau pilnībā ir pietuvojies kurtuves atverei, un tas tiek pārvietots tieši tajā. Virs kurtuves esošie caurumi un pamīšus saliktā malka veicina gaisa un uguns cirkulāciju. Ideāli, ja pats sārts ar traukiem aizdegtos no sārta augšas, tādējādi tiktu nodrošināta nepieciešamā pakāpeniskā temperatūra. Šādi traukus apdedzina vairākas stundas. Nākamajā dienā, kad sārts ir izdedzis un atdzisis, no pelniem tiek izņemti trauki un apmazgāti ūdenī, ar birstīti saudzīgi tos noberžot. Rezultāts var būt dažāds. Trauki, ja ir nepareizi izveidots ceplis vai nepareizi salikta malka, pārāk strauja uguns aizdedzināta, var būt gan saplīsuši, gan apdrupuši. Jebkurā gadījumā bedres ceplī apdedzināti trauki iegūst senatnīguma efektu. 

www.gudrinieks.lv