Liepājas osta

Liepājas osta ir ziemā neaizsalstoša osta, kas atrodas Baltijas jūras austrumu piekrastē, Liepājā, Latvijas Republikā. Tā ir trešā lielākā osta Latvijā. Ostas darbība orientēta, galvenokārt, uz eksporta un tranzīta pakalpojumu sniegšanu. Ostā darbojas 14 stividoru kompānijas, 17 kuģu aģentūras, kravu ekspeditori, muitas brokeri un citi ostas pakalpojumu sniedzēji, nodrošinot apmēram 2100 darbavietas. Osta ir Liepājas speciālās ekonomiskās zonas sastāvdaļa (Liepājas ostas pārvaldīšanu kā publisko un privāto tiesību subjekts realizē Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas pārvalde), kas ostai nodrošina brīvostas statusu. Darbību kā tirdzniecības osta atsāka tikai 1992. gadā, pēc Krievijas bruņoto spēku aiziešanas.

Liepājas ostas kopējās hidrotehniskās būves – molus, viļņlaužus, krasta nostiprinājumus, piestātnes, kuģu ceļus, peldošās navigācijas iekārtas un ierīces un ugunis, kā arī visu ostas akvatoriju pārvalda Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvalde. Kuģu satiksmes operatīvo vadību, kā arī kuģošanas drošības kontroles un uzraudzības funkcijas ostā veic Liepājas ostas Kapteiņa dienests.

Kravas
Liepājas ostā pavisam ir 80 piestātnes. Piestātņu kopējais garums pārsniedz 10 000 m ar dziļumu pie piestātnēm no 4.5 – 12.5 m. Maksimālie apkalpojamo kuģu parametri: garums – 240 m, platums – 35 m, iegrime – 11 m. Pašreizējais maksimālais kravu pārkraušanas apjoms ir 12.4 milj. tonnu gadā.

Liepājas ostas pārkraujamo kravu struktūra atšķiras no citu Baltijas jūras Austrumu krasta ostu struktūras, jo atšķirībā no šīm ostām, Liepāja nav orientēta uz liela apjoma tranzīta, galvenokārt energonesēju kravu apkalpošanu.

Liepāju raksturo ES valstu ekonomikai ne mazāk nozīmīgi kravu veidi kā bioloģiskais kurināmais – koksnes šķelda un granulas; kokmateriāli – celulozes ražošanā izmantojamā papīrmalka un zāģmateriāli; dzelzs armatūra un citi metāla izstrādājumi; cements; pārtikas graudi un NVS valstu izcelsmes lopbarība; ķīmiskajā rūpniecībā izmantojamā vietējās izcelsmes jēlnafta un naftas produkti, utt.

Pasažieru satiksme
2008. gada novembrī izveidota prāmju satiksme maršrutā Liepāja–Traveminde–Liepāja, savukārt 2014. gada 19. oktobrī tiek izveidota prāmju satiksme maršrutā Liepāja–Nynäshamn–Liepāja, tādējādi nodrošinot regulārus kravas un pasažieru pārvadājumus.

Līdz šim Liepājas ostā darbojošos prāmju kompānijas Scandlines Deutschland GmbH filiāles „Scandlines Latvia” kravas – pasažieru prāmju līnijas maršrutu Liepāju – Traveminde (Lībeka) 2012. gada 11. oktobrī pārņēma prāmju operators Stena Line GmbH & Co. KG filiāle „Stena Line Latvia”.

2019. gada maijā pilsētā viesojās prāmju kompānijas Tallink produktu pārvaldības un galamērķu vadītājs Jani Mekele, lai izpētītu, vai nākotnē tā varētu kļūt par vienu no īso kruīzu (piemēram, Liepāja – Helsinki) pieturvietām, tomēr viņš izteicās, ka Liepāja nav pazīstams galamērķis Somijā – tur tā būtu jāpopularizē vairāk.

Vēsture
Pirmās rakstiskās ziņas par Līvas ostu parādās 1263. gadā, kad tā pieminēta kā bīskapa īpašums. Osta atradusies Līvas upes lejtecē, kas jūrā ietecējusi tagadējo Ziemeļu kapu rajonā (vēlāk upe vairākkārt mainījusi savu grīvu un pēdējā Līvas ostas atrašanās vieta bijusi starp tagadējām Vītolu un Ausekļu ielām). Līvas upei aizsērējot, ap 1640. gadu Liepāja palika bez ostas.

1648. gadā hercogs Jēkabs veica vietas apskati ostas izbūvei. Ostas izbūves projektu 1697. gada augustā apstiprināja Polijas karalis Sigismunds Augusts, bet par tās izbūves sākumu uzskata 1697. gada 1. oktobri – jau 3. oktobrī krastā iedzina pirmo pāli (tagadējā Tirdzniecības kanāla rajonā). 1703. gadā noslēdzās būvdarbu pirmais posms, kas izmaksāja 120 000 florīnu – osta bija 900–1000 asis gara, 20–40 asis plata un ap 9–10 pēdas dziļa. Liepājas ezers tika savienots ar jūru (vietām kanāls iet pa vecās Līvas upes gultni –sākotnējais kanāla dziļums bija 2,8–3,2 m, bet tā garums 1800 m).

1700. gadā Liepājas ostā ienāca aptuveni 100 kuģi. 1737. gadā tika izbūvēti arī moli, kas ievērojami uzlaboja ostas infrastruktūru – 1780. gadā ostā ienāca jau 280 kuģi. No Liepājas eksportēja labību, kokmateriālus, ādas un citas lauksaimniecības preces, bet importēja sāli, siļķes, celtniecības materiālus, audumus, metālizstrādājumus un citas preces.

1858. gadā pēc valdības rīkojuma tika izstrādāts ostas paplašināšanas un rekonstrukcijas plāns, kura realizācija sākās 1861. gadā: pagarināja molus, ostas kanāla malās izbūvēja krastmalas un kuģu ceļa dziļums sasniedza 6,4 m. 1868. gadā uzcēla Liepājas ostas bāku ostas Dienvidu krastā, pie zvejnieku ostas. Bāka ir celta A. Meinharda rūpnīcā Liepājā, koniskas formas, izgatavota no čuguna (bākas lukturis tika atvests no Lielbritānijas, no brāļu Čansu rūpnīcas). Augstums ir 31,4 m virs jūras līmeņa; bet krāsojums ir ar horizontālām sarkanām un baltām joslām.

Ar Liepājas–Romnu dzelzceļa līnijas atklāšanu 1871. gadā sākās jauns Liepājas ostas un pilsētas attīstības posms, un turpmākajās desmitgadēs Liepājas osta tika izbūvēta par vienu no labākajām un lielākajām ostām, Krievijas impērijā. 80. gados izraka un izbūvēja Ziemas ostu un Ziemeļu un Dienvidu preču stacijas, kur apstrādāja apmēram 300 dzelzceļa vagonus dienā. Tika paplašināta arī ziemas osta. 1891.–1904. gados izbūvēja Karostas kompleksu (kurā ietilpa arī jauns ostas kanāls un baseins, kuģu remontbāze ar sausajiem un peldošajiem dokiem un remontdarbnīcām) un izgriežamo (O. Kalpaka) tiltu. Tai laikā būvētie moli un viļņlauži kalpo vēl šodien un saglabājušies tādā pat izskatā, izņemot 1997. gadā kapitāli izremontēto Dienvidu molu. Ostas dziļums pēc izbūves sasniedza 9–10 metrus. Ja no 1861. gada līdz 1865. gadam Liepājā vidēji ienāca 215 kuģi gadā, tad pēc dzelzceļa atklāšanas jau vidēji 465 kuģi gadā. No 1896. gada līdz 1900. gadam vidēji gadā ostu apmeklēja 2 010 kuģi. XIX–XX gs. mijā Liepājas osta ieņēma trešo vietu Baltijā tūlīt aiz Pēterburgas un Rīgas ostām. No 1871. gada līdz 1914. gadam tirdzniecības apgrozījums ostā bija pieaudzis 50 reizes. Galvenās eksportpreces bija tradicionālās: labība, kokmateriāli un dažādi lauksaimniecības produkti, bet ieveda sāli, minerālmēslojumu, metālu un metālizstrādājumus, mašīnas, akmeņogles, kokvilnu, koloniālpreces. Bez kravas apgrozības, Liepājas ostai kopš 1906. gada bija pasažieru kuģu satiksme ar Ņujorku un Helifeksu.

XX gs. sākumā Liepājas osta kļuva par ievērojamu Austrumeiropas emigrantu izceļošanas punktu (līdz karam caur to vidēji gadā emigrēja aptuveni 40 000 cilvēku).

Pēc Pirmā pasaules kara ostas apgrozījums sasniedza tikai nelielu daļu no pirmskara apgrozījuma. Līdz 1929. gadam vidējais kravu apgrozījums bija 240 000 t gadā. 1931. gadā tika likts pamatakmens Brīvostai t.s. Jaunajā ostā. Beidzoties Lielajai ekonomikas depresijai, uzlabojās arī situācija Liepājas ostā. Eksporta vērtība 1938. gadā sasniedza 33 600 000 latu (salīdzinot ar 3 300 000 latu 1933. gadā), bet importa vērtība sasniedza 14 200 000 latu (6 300 000 latu 1933. gadā). Sakarā ar 1939. gada 5. oktobrī parakstīto Latvijas bāzu līgumu ar PSRS, Liepājā 1939. gada 23. oktobrī ienāca PSRS karaspēka daļas – Liepājas ostā iebrauca PSRS kara flotes eskadriļa, kas turpmāk tur bāzējās.

Otrajā pasaules karā osta cieta maz, un jau 1946. gadā tajā ienāca 207 kuģi un tika apstrādāti 434 600 t kravu. 1951. gadā Liepājas osta kā tirdzniecības osta tika slēgta un to izmantoja tikai militārām vajadzībām un arī kā zvejas ostu. 1956. gada beigās nelielā ostas daļā (Ziemas ostā un daļā Brīvostas) tika atjaunota tirdzniecības ostas darbība ar tiesībām ienākt tikai padomju kuģiem (1966. gadā – 1 508 000 t kravas). 1967. gadā osta kļuva par PSRS militāro objektu – tika noslēgta no ārpasaules un ietilpa civilpersonām "aizliegtajā zonā".

1991. gadā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas Liepājas ostā tika izveidota civilā administrācija – Liepājas ostas pārvalde. 1992. gada 1. janvārī Liepājas ostā ienāca pirmais ārvalstu tirdzniecības kuģis: zem Polijas karoga peldošais "Hainovka". 1997. gadā ar Latvijas Saeimas likumu tika izveidota Liepājas speciālā ekonomiskā zona, kas nozīmēja arī ostas modernizēšanu – tajā pašā gadā tika pabeigta Dienvidu mola rekonstrukcija.
lv.wikipedia.org