Liepājas jūrmalas parks
Trīs kilometrus garais Liepājas Jūrmalas parks ir 50 hektārus plašs – šobrīd viens no lielākajiem stādītajiem parkiem Latvijā. Parku sāka veidot 19. gadsimta beigās, lai krāšņotu topošā kūrorta teritoriju, kā arī tīri praktisku iemeslu dēļ – lai ierobežotu smilšu iepūšanu pilsētā.
Parks kā senatnē, tā arī tagad ir populāra un iecienīta atpūtas vieta. Parkā ir pastaigu takas, bērnu aktīvās atpūtas laukums, vasaras kafejnīcas, dažādi apskates objekti, kā arī futbola laukumi, basketbola laukums, tenisa korti.
Parkā apskatāmas ap 140 vietējās un svešzemju kokaugu sugas un arī mazās arhitektūras formas un strūklakas, tādējādi panākot dabas teritoriju saplūšana ar apbūvi. Jūrmalas parka austrumu daļā, gar Dzintaru un Liepu ielām, apskatāma 19. un 20. gadsimta mijā izveidojusies greznu villu apbūve.
Peldu ielas galā atrodas Latvijas mūziķu Slavas aleja. Pie koncertdārza “Pūt, vējiņi!” apskatāms vides objekts “Spoku koks”. Te var pasēdēt uz soliņiem, kas veidoti ģitāras grifa formā, un, nospiežot pogu, atskaņot tautā iemīļotās grupas “Līvi” dziesmas. Turpat netālu atrodas 1902. gadā pēc kādreizējā pilsētas galvenā arhitekta Paula Maksa Berči projekta celtā Peldu iestāde, kas gaida savu atdzimšanu. Iepretim Peldu iestādei tika izveidots Gulbju dīķis. Uz romantiskās saliņas dīķa vidū var uziet pa laipiņu un iejusties 20. gadsimta sākuma noskaņās.
Lai apskatītu plašo parku un izbaudītu sniegtās atpūtas iespējas, cauri visam parkam vijas gājēju un velosipēdu ceļš.
Vasarās Jūrmalas parks virmo no pasākumiem, koncertiem un jautrām atrakcijām. No 1. jūnija līdz 1. septembrim ik svētdienu plkst. 12.00 bērnu aktīvās atpūtas laukumā, Jūrmalas ielas galā, tiek piedāvāts izklaides pasākums bērniem – leļļu teātra vai cirka studijas dalībnieku uzstāšanās.
liepaja.travel
Jūrmalas parks ir ainavu parks Liepājā, kas 3 kilometru garumā stiepjas pilsētas rietumu daļā. Tā platība ir aptuveni 50 ha, un tas ir viens no lielākajiem dendroloģiskajiem parkiem Latvijā.
Vēsture
Pēc gadsimtiem ilgām bailēm no jūrmalas smiltīm, radās ideja par brīvās piejūras zonas izmantošanu, kuras iniciators bija ilggadējais pilsētas galva Karls Gotlībs Ūlihs. Parka pirmsākumi ir meklējami 1870. gadā, kad uz vaļņa, kurš sargāja pilsētu no ceļojošās smilts, tika iestādītas Holandes liepas. Daļu no smilšu aizsardzības vaļņiem saglabāja, bet pārējo platību izmantoja parka izveidei. Tika plānots, ka parks būs vēl lielāks – no Dienvidu mola līdz pat Pērkones kanālam. Vecākā apstādījumu daļa ir ziemeļrietumu pusē, kuriem blakus trapeces formā veidojās vasarnīcu rajons, 1875. gadā tika pabeigta kūrmāja, taču lēmumu par parka izveidi šajā vietā pilsētas valde pieņēma 1895. gadā 1899. gadā tika apstiprināts Rīgas pilsētas galvenā dārznieka Georga Kūfalta projekts. Ierīkojot apstādījumus, liela uzmanība bija pievērsta parka kopskata veidošanai un dendroloģiskā sastāva izvēlei. Sagatavošanās darbs bija sarežģīts, jo vajadzēja pievest auglīgu zemi, kā arī iegādāties stādāmos kokus un krūmus. Līdz 1906. gadam tika veikti plaši stādīšanas darbi, bet grūtības sagādāja stādījumu laistīšana un kopšana, kā arī augsnes uzlabošana. Apstādījumos izveidoja vairākus tenisa laukumus, dienvidu daļā – sporta laukumu. 19./20. gadsimtu mijā Dzintaru un Liepu ielā veidojās greznu villu apbūve. 1902. gadā tika uzbūvēta peldu iestāde. 1909. gadā Pilsētas valde nolēma izlikt parkā plāksnītes ar koku nosaukumiem. Plašākus rekonstrukcijas darbus parks piedzīvoja 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad pēc pilsētas dārznieka A. Leimaņa projekta tika izveidotas koku rindas un alejas parka ziemeļu un vidusdaļā, kā arī Krimas liepu aleja, kas atrodas Liepu ielā.
Parks
Parks veidots pēc ainavu dārzu principa, izmantojot atsevišķus regulāro dārzu elementus – alejas, cirptus dzīvžogus, ģeometriskas formas puķu dobes, arhitektūras mazās formas un strūklakas, tādējādi tika panākta dabas teritoriju saplūšana ar apbūvi. 1994. gada inventarizācijā Jūrmalas parkā konstatētas 33 vietējo koku un krūmu sugas un 140 ievesto sugu pārstāvji, no kuriem pieci – reti aizsargājami augi. Dižkoku inventarizācijas laikā 2004. gadā uzrādīti 29 valsts nozīmes dižkoki. Visvairāk sastopamie koki ir liepas, ap 20 šķirņu, 23 šķirņu kļavas, vītoli, bērzi un skuju koki. No retajām sugām ir sastopami tādi koki kā dižskābarži, valriekstu koki, korķozoli, lapegles, īves un citi. Parka pirmsākumos tika iestādītas arī 58 melnās priedes, kas joprojām veido lielāko melno priežu stādījumu grupu Baltijā. Pēdējos gados gar Daugavas stadionu ir iedēstīti dekoratīvie krūmi – vilkābeles, mežrozītes, tūjas un citi. Mūsdienās parks ir ieguvis vietējas nozīmes dendroloģiska stādījuma statusu.
lv.wikipedia.org
