Liepājas Sv. Jāzepa katedrāle

Liepājas Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrāle ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Liepājas diecēzes draudzes katedrāle, kā arī Liepājas un Kurzemes bīskapijas bīskapa rezidence. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un kultūrvēstures piemineklis, kā arī lielākais katoļu dievnams Kurzemē.

Rakstvežu iela 13, Liepāja, LV-3401
Sv. Jāzepa katedrāle atvērta:
Darbdienās no 7:00 līdz 19:00
Svētdienās no 07:00 lidz 17:00

Vēsture
Sākotnēji Liepājā ir bijusi neliela koka baznīca, kas tikusi uzcelta 1508. gadā un veltīta Svētās Annas godam. Tai bijis melna akmens altāris, bet dievnama dārzu noslēdzis akmeņu žogs. Pirmais Liepājas dievnams bijis Grobiņas baznīcas filiāle. Ap 1560. gadu, kad tas bijis sabrukšanas stadijā, pārgājis luterāņu rīcībā. Pēc reformācijas katoļu baznīcai uzticīgie kristības un citus sakramentus devās veikt uz Lietuvu. Dažkārt Liepājā ieradušies jezuīti, kuri veica misijas un izdalīja Svētos sakramentus. Sākot ar 1714. gadu Liepāju apkalpoja Kuldīgas un Vecpils prāvesti.

1747. gadā Liepājā tika uzcelta neliela mūra baznīca, kas tika veltīta Svētā Jāzepa godam. Šeit katra mēneša trešajā svētdienā dievkalpojumus noturēja Vecpils prāvests. Pirmais Liepājas prāvests bijis prelāts Goldbergs 1762. gadā. Attīstoties pilsētai, pieauga arī katoļu skaits un vecā baznīca kļuva par šauru. Tāpēc toreizējais prāvests, bet vēlākais Mogiļevas arhibīskaps E. Ropps laika periodā no 1893. līdz 1896. gadam pie vecā dievnama piebūvēja klāt jaunu pēc arhitekta Luisa Melvila projekta būvētu, dzelteno Dancigas ķieģeļu dievnamu neoromānikas stilā. Veco dievnamu nenojauca, bet iekļāva jaunajā baznīcā. 1911. gadā Lietuvas — Kurzemes bīskaps Cirtovts baznīcu konsekrēja Svētā Jāzepa godam.

1938. gadā, nodibinot Liepājas diecēzi, dievnams kļuva par katedrālbaznīcu jeb katedrāli. Pie tās no 1938. līdz 1944. gadam dzīvoja bīskaps Antonijs Urbšs. 2007. gada 1. un 2. jūlijā katedrālē tika godinātas Svētās Terēzes no Lizjē relikvijas.

Eksterjers
Dievnams ir dzelteno, tā saukto Dancigas ķieģeļu mūra celtne ar vienu lielu, trijiem mazākiem torņiem un skārda jumtu. Lielākais ir galvenais tornis, kurā atrodas zvani. Katedrāli faktiski veido divas celtnes — viena joma Dievmātes kapela jeb bijusī vecā baznīca ar logiem vienā līmenī un vēlākā laikā piebūvēta triju jomu celtne, kurai presbitērija abos sānos telpas būvētas trijos stāvos. Kapela un vēlākā laikā celtā baznīca savā starpā ir savienotas ar eju. Vēlākā laika būvei lūgšanu zāles daļai vidējais joms ir būvēts augstāks, nekā sānu jomi. Sānu jomu sienās ir lieli logi, vidējā joma logi ir mazāki, atrodas augšējā daļā, virs sānu jomu līmeņa. Prezbitērija daļa ir triju stāvu celtne ar logiem visos stāvos. Katedrāle ir neoromānikas stila celtne. To ieskauj dievnama dārzs, ko noslēdz dzelzs žogs dzeltenu ķieģeļu stabiņos.

Interjers
Dievnama interjers ir grezns un bagāts. Virs galvenās ieejas atrodas kora telpas, kurās atrodas 1904. gadā būvētas, ērģeļbūvētāja Emīla Martina firmas ērģeles ar 28 reģistriem, diviem manuāliem C-f¹, un pedāli C-d¹, romantiska tipa, sava laika viens no izcilākajiem un lielākajiem E.Martina šedevriem Latvijā. Tās šobrīd ir valsts aizsardzībā esošas. Šis instruments 2012. gadā tika atjaunots ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Telpu trijos jomos sadala divas kolonnu rindas. Visapkārt ir redzami 19. gadsimta veidotie apgleznojumi pēc Bībeles sižetiem — uz kolonnām, sienām un koka griestiem. Kreisajā pusē atrodas Marijas altāris un eja uz 18. gadsimtā celto kapelu, kas ir bijusī baznīca. Ieejas pretējā pusē, pašā galā ir plašs prezbitērijs, kura abos sānos ir sakristejas, virs kurām divos stāvos ir balkoni, kuru arhitektūra veidota ar daudzām kolonnām. Pie prezbitērija gala sienas centrā iebūvēts galvenais jeb centrālais altāris. Virs tā kupolā ir gleznojums, kurā attēlota Svētā ģimene — Jēzus, Jāzeps un Marija, muzicējošu eņģeļu ieskauti. Centrālais altāris ir vienkāršs, tajā pašā laikā bagāts kokgriezumiem. Prezbitērija trijos logos ir vitrāžas ar Svētās Trīsvienības, praviešu un evaņģēlistu attēlojumu. Kreisajā pusē pie sienas atrodas bīskapa koka sēdeklis ar baldahīnu jeb tronis, bet labajā, tuvāk dievgaldam — ambons. Prezbitēriju no lūgšanu zāles atdala koka dievgalds. Dievgalda abos sānos, lūgšanu zāles daļā atrodas koka sānu altāri. Pa kreisi no galvenā altāra ir kokgriezumiem bagāts Svētā Jāzepa altāris, bet labajā pusē Svētā Antona altāris. Vidējā joma labajā pusē pie vienas no kolonnām atrodas 18. gadsimtā būvētā kancele, kuru rotā četru evaņģēlistu figūras. Pie sānu jomu sienām abās pusēs redzami grezni koka biktskrēsli jeb konfesionāli. Pa labi no galvenās ieejas aplūkojams uz paaugstinājuma Jēzus Sirds altāris, zem kura atrodas Adorācijas kapela, kas tika izveidota 18. gadsimtā celtās baznīcas ieejā un iesvētīta 2009. gada 1. janvārī. No šejienes var arī nokļūt galvenajā tornī ar zvaniem.

Dievmātes kapelā sienas un griesti ir mūra, kas ir apgleznoti. Logi un durvju elementi ir greznoti ar ģipša rotājumiem. Divi logi, katrā pusē pa vienam un pretī viens otram, ir aizmūrēti un apgleznoti. Pie ieejas kapelā griestos iekārts ir kuģa modelis, kuru dāvājusi kāda kuģa komanda, kas brīnumaini izglābusies no nāves. Kapelas galā atrodas viens 18. gadsimta koka Dievmātes altāris.
lv.wikipedia.org

Liepājas Svētā Jāzepa katoļu katedrāle. Celta 1746. gadā, iesvētīta 1762. gadā. Sākotnēji baznīca bija neliela, taču savu tagadējo neoromantikas stila izskatu un apjomu ieguva pārbūves laikā, kas notika no 1894. līdz 1900. gadam, kad to pārbūvēja pēc arhitekta L. Melvila projekta. Tai pievienoja blakus korpusu, kas kļuva par baznīcas galveno ēku, bet kādreizējais baznīcas altārgals pārvērtās par sānu kapelu. Mūsdienās baznīcai ir piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Baznīcā atrodas mākslas pieminekļi: 18. gadsimta vidū darināts altāris, 18. gadsimta trešajā ceturksnī darināta kancele, interjera dekoratīvā apdare no 19. gadsimta 90. gadiem un 1904. gadā gatavotas ērģeles.
zudusilatvija.lv

„Katoļu draudze Liepājā bijusi visos laikos”, saka Sv. Jāzepa draudzes prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga, kad uzsākam sarunu par katoļu izcelsmi un skaitu Kurzemes pusē. Un, tas sasaucas ar profesora Heinriha Stroda fundamentālajā pētījumā „Latvijas katoļu baznīcas vēsture” apkopotajiem faktiem. Vispirms jāatzīmē, ka līdz Mārtiņa Lutera reformācijas izplatībai 16.gadu simtenī, citas kristīgās konfesijas, bez katoliskās, mūspusē nemaz nepazina.

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija stingri luteriska zeme, kurā valdošā luterāņu baznīca atradās priviliģētā stāvoklī, taču no 1561.gada lēņa atkarībā no katoliskās Polijas. Ar to arī varētu izskaidrot, ka, atšķirībā no Vidzemes un Rīgas, Kurzemē ar 1617.gadu katoļiem dievkalpojumi bija atļauti, un faktiski tiem tika piešķirta ticības brīvība. Dažu Kurzemes muižnieku radnieciskās saites ar Poliju veicināja katolicisma izplatību arī Kurzemes pagastos, piemēram, Liepājai tuvējās kultūrvēsturiskajās suitu zemēs. Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas beigu posmā katoļu skaits Kurzemē sasniedza 20 000 cilvēku, un viņi veidoja divdesmito daļu no visiem hercogistes iedzīvotājiem. Starp viņiem daudz arī liepājnieku.

Vietā, kur tagad atrodas Sv. Jāzepa katedrāle, 1762. gadā iesvētīta pirmā Liepājas katoļu baznīca, kas ar nelielām arhitektoniskām izmaiņām 19.gs. vidū, stāv līdz pat tā paša gadsimta nogalei.

Vēsturniece Uļjana Gintnere, kas nopietni pēta Liepājas katoļu vēsturi, aprakstījusi lielās pārmaiņas, kas Liepājas katoļus skar 19.gs. nogalē. Publikācijas liecina, ka 1889.gadā, kad Sv. Jāzepa draudze jau ir 4893 dvēseļu liela, par prāvestu kļūst gados jaunais un enerģiskais barons Eduards fon der Rops, kurš paveic Liepājas labā titānisku darbu. Ticīgie iegūst svinīgu un plašu dievnamu, bet pilsēta arhitektūras pieminekli tagadējās katedrāles veidolā.

Gintnere, kas iepazinusi kardināla Julijana Vaivoda pētījumus, raksta: „Katoļu baznīcu celtniecībai Krievijas impērijā pastāv lieli ierobežojumi. Vara radījusi šādu ķēdi: lūgums jāiesniedz gubernatoram, kurš pieprasa atsauksmi no vietējās pareizticīgo garīdzniecības, tad seko t.s. svešo konfesiju departaments, kurš sazinās ar Sinodi. Tad tiek lemts par katoļu baznīcas celšanas vēlamību vai atteikts. Galīgo lēmumu pieņem iekšlietu ministrs. Cik viegli pareizticīgajiem ir 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Liepājā uzcelt četras baznīcas un iecerēt vēl piekto, tik grūti katoļiem saņemt atļauju savas baznīcas pārbūvēšanai.

Tādas atļaujas dabūšanu varēja dabūt tikai barons Rops. Pateicoties viņa sakariem ar augstākām valdības aprindām, tika izdarīts parastais tanī laikā triks – apiet likumu ar „nevainīgām” frāzēm. Lūdza atļauju veco baznīcu paplašināt, bet patiesībā būvēja pavisam jaunu..., to būvējot un iekārtojot, nav prasīts, cik tas viss maksās, bet kā to visu labāk, glītāk un solīdāk pataisīt… Grandiozā celtne, lielākais Kurzemes katoļu dievnams, ir unikāla, jo jaunās baznīcas sienas sargājoši sevī ietver arī seno – pirmo Liepājas katoļu Dievnamu.”

Līga Sāne-Alksne, grāmatā „Ceļvedis Liepājas arhitektūrā”, devusi lielisku 1900. gadā pabeigtās jaunās baznīcas celtnes un tās interjera aprakstu.

Arhitekta L.Melvila projektētā ēka ir apjomīga dzelteno ķieģeļu būve neoromānikas formās. Baznīcas interjers – bagātīgs un grezns. Divas kolonnu rindas plašo telpu sadala trīs daļās. Kolonnas, sienas un koka griesti apgleznoti izmantojot Bībeles sižetus. Kreisajā pusē no ieejas Marijas altāris un izeja uz 18.gs. celto kapelu.

Kupolā virs galvenā altāra gleznota svētā ģimene: Jēzus, Marija un Jāzeps, muzicējošu eņģeļu ieskauti. Trijos logos vitrāžas ar Svētās Trīsvienības, evaņģēlistu un praviešu attēlojumu. Centrālais altāris ir pārsteidzoši vienkāršs, bet smalks kokgriezēju darbs. Pa kreisi no galvenā altāra ir grezns kokgriezums – Sv. Jāzepa altāris, labajā pusē Sv. Antonija altāris. Kanceli grezno četras evaņģēlistu figūras. Pa labi no galvenās ieejas, uz paaugstinājuma skatāms Kristus Sirds altāris, no kura var nokļūt galvenajā tornī ar zvaniem. 1904.gadā darinātās, samērā vienkāršās ērģeles atrodamas virs galvenās ieejas. Centrālajam altārim blakus redzamais bīskapa tronis darināts 20.gs. 30-tajos gados, kad baznīca kļūst par katedrāli jeb Kurzemes bīskapa rezidenci.

Tas notiek 1937. gadā, kad par pirmo Liepājas diecēzes bīskapu kļūst Antonijs Urbšs. Otrā pasaules kara beigu posmā, atgriežoties boļševikiem, bīskaps dodas trimdā, de jure saglabājot Liepājas bīskapa amatu līdz pat savai nāvei 1965.gadā, un par Liepājas bīskapa vietas izpildītāju līdz 1947.gadam kļūst vēlākais pirmais latviešu tautības kardināls Julijans Vaivods.

Padomju okupācijas gados diecēzi pārvalda pāvesta iecelti apustuliskie administratori, bet jau neatkarīgajā Latvijā, 1995.gadā par reformētās Liepājas diecēzes bīskapu kļūst Ārvaldis Andrejs Brumanis, kuru 2000.gadā nomainīja Vilhelms Lapelis.

Pēc bīskapa Lapeļa aiziešanas atpūtā šajā gadā, diecēzi atkal uz kādu laiku vada apustuliskais administrators.

(fragments no Viktora Birzes raksta "Sv Jāzepa katoļu draudze - akcents uz izglītību un kultūru", portālā irliepaja.lv)
www.historia.lv