Liepāja

Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta aiz Rīgas un Daugavpils. Liepāja atrodas Latvijas rietumu krastā starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, kuru ar jūru savieno Tirdzniecības kanāls. Liepāja ir nozīmīga kultūras, izglītības, rūpniecības un ostas pilsēta ar trešo lielāko ostu Latvijā pēc pārkrauto kravu daudzuma.

Liepājas kopējā platība ir 60,37 km², pēc 2016. gada janvāra datiem pilsētā dzīvo 78 144 iedzīvotāji. Tā ir trešā lielākā pilsēta Latvijā un desmitā lielākā Baltijas valstīs. 2014. gada 1. janvārī Liepājā dzīvoja 43 184 latvieši, 25 131 krievs, 4045 ukraiņi, 2698 baltkrievi, 2461 lietuvietis, 849 poļi, kā arī 1627 citu tautību iedzīvotāji.
lv.wikipedia.org

Liepājas simboli
Liepāja ir trīs oficiāli apstiprināti simboli: ģerbonis, karogs un himna. Tajos atspoguļojas pilsētas tradīcijas un spēks. Savu ģerboni Liepāja ieguva līdz ar pilsētas tiesību piešķiršanu – 1625. gadā, savukārt karogs pirmo reizi oficiāli tika pasludināts 1938. gadā ar "Likumu par Liepājas pilsētas karogu".

Atšķirībā no pilsētas karoga un ģerboņa, himna "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" ir apstiprināta 1999. gadā un savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 2000. gada pirmajā stundā. Dziesmu "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" (mp3 4,6 Mb)  Imants Kalniņš sarakstijis jau 1973. gadā veltīdams to Liepājai un liepājniekiem, bet teksta autors ir Māris Čaklais. Pirmā to izpildijusi Austra Pumpure, jau tad šī dziesma ieguvusi neoficālas liepājnieku himnas statusu.
www.liepaja.lv


Pilsēta lepojas ar bagātu vēsturi un tās lomu dažādos notikumos laika griežos. Liepāja bijusi gan hercogu un imperatoru iecienīta, gan pārdzīvojusi visus karus un pārmaiņas. Pilsētā senas saknes dzinusi ne tikai latviešu kultūra, bet saglabājusi daudz vāciskā, krieviskā un citu kultūru akcentus, kas izpaužas gan arhitektūrā, gan mākslā. Bizantiskais košums Karostas katedrālē mijas ar padomju militārisma atstāto mantojumu, savukārt Jaunliepājas koka apbūves pieticība mijas ar vāciskām noskaņām Vecliepājā, ko izceļ greznie Liepājas dievnami.

Liepāja ir bagāta ne tikai ar vēsturi, bet arī ir viens no Latvijas kultūras stūrakmeņiem. Teju katru nedēļu Liepājā notiek kāds kultūras pasākums, koncerts vai sporta notikums. Īpaši ir Liepājas festivāli, kuri pulcē dalībniekus un viesus no visas pasaules. Klasiskās mūzikas mīļotājiem skan "Pianisma zvaigžņu festivāls" un "Liepājas vasara", kura uzmanības centrā ir slavenais Liepājas Simfoniskais orķestris . Vienu reizi gadā pludmales klusumu pārtrauc viens no lielākajiem festivāliem Baltijas jūras krastā - "Summer Sound" , pulcinot desmitiem tūkstošu skatītāju. Tie, kuri mīl autosportu, labi pazīst ātruma festivālu "Kurzeme" .

Apmeklējot Liepāju vasarā, jūs atradīsiet lielāko pludmali Baltijā ar smalkākajām un baltākajām smiltīm pasaulē, ko apskalo Baltijas jūras sāļie ūdeņi. Liepājas pludmale kļuvusi īpaši slavena ar jautrām ballītēm jūras krastā, kādā no daudzām un dažādām pludmales kafejnīcām.

Ja Liepājā būsiet ziemas un rudens mēnešos, veldzējumu jums sniegs lielākais SPA komplekss Kurzemē- Liepājas Olimpiskajā centrā. Pat drēgnākajos gada mēnešos silta un mājīga uzņemšana būs pieejama kādā no Liepājas restorāniem, krodziņiem, bet drošu un ērtu naktsmieru jums gādās lieliskās Liepājas viesnīcas un moteļi.
www.liepaja.lv

Liepājas vēsture

Pirmsākumi
1253. gada 4.aprīlis – šajā datumā vēsturē tiek ierakstīts Līvas ciems.
Sakarā ar zemju sadalīšanu starp Vācu ordeni un Kurzemes bīskapu Kursas dalāmā grāmatā ierakstīts: “…dat dorp, da die Lyva is genant jeb villa, quae dicitus Lyva”.
 
Nosaukums “Lyva” dažādos vēstures avotos tiek minēts līdz 16. gadsimtam.

Vēl vairākus gadsimtus pēc 1253. gada Līva ir liels zvejniekciems, Grobiņas fogtijas piedēklis ar nedaudziem vācu tautības ordeņa vasaļiem, vācu piekrastes fogtu, kas atbild par krasta tiesību ievērošanu un daudziem kuršu zvejniekiem.
Līvas ciems ir nozīmīgs punkts ceļā no Vācu ordeņa rezidences Marienburgā uz Livonijas ordeņa mestra sēdekli Rīgā, taāu tirdzniecība šajā ostā vēl ir visai pieticīga un 15. gadsimtā aprobežojās ar koka, gaļas, zivju un sviesta izvešanu uz dažām ziemeļaustrumu Vācijas pilsētām.

Tā kā Līva nav nocietināta un atrodas tuvu kareivīgo lietuviešu ciltīm, ordeņa senseniem ienaidniekiem, tad tā nevar cerēt uz strauju iedzīvotāju pieplūdumu. Pat vēl 1418. gadā leišu uzbrukuma laikā Līvas ciems tiek nodedzināts: : …i vīrieši, i sievieši nokauti”.

16. gadsimts
Smagas varas pārmaiņas Līvu jeb Libow, kāda tā jau ir izlasāma 16. gadsimta sākuma dokumentos, piemeklē līdz ar ordeņa laika beigām.

Pēdējais ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers 1560. gadā Grobiņas novadu ieķīlā Prūsijas hercogam Albrehtam. Nepilnos 50 gados, kad novads ir Prūsijas pārvaldījumā, Liepāja jeb Libow piedzīvo savu pirmo uzplaukumu.

16. gadsimta beigu dokumenti liecina, ka Liepājā ir 60 vācu ģimenes, tātad 16. un 17. gadsimta mijā vācu iedzīvotāju skaits ir 250 – 300 personas, un tas turpina palielināties.

1581. gadā prūšu mērnieks Vozegīns Liepāju, kuru pats nodēvē par miestu, uzmēra un sastāda tā aprakstu. Vezegīns fiksējis 28 apbūves gabalus.

17. gadsimts
Kurzemes hercogistes paspārnē Liepāja līdz ar visu Grobiņas novadu atgriežas 1609.gadā.

1625. gada 18. martā, Kurzemes hercogam Frīdriham atrodoties Grobiņas pilī, viņš dāvā Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu.

1626. gadā Liepājas pilsētas tiesību dokumentu apstiprina Polijas karalis Sigismunds III Vasa.

Liepāja sava saimnieciskā uzplaukuma laikā 17. gadsimta vidū un otrajā pusē, kad izbūvē ostu (1697. gada 3. oktobrī iedzīts pirmais pālis), piedzīvo lielus pārbaudījumus.

Pirmais mēra vilnis Kurzemi piemeklē 1602. gadā.

1646. gadā sērga pilsētu apdraud tik ļoti, ka rāte un tirgoņi pieņem Mēra reglamentu. Nākamo reizi mēris Liepājā sāk plosīties 1661. gada rudenī. Poļu – zviedru karš (no 1655. līdz 1660.gadam ) pilsētu vairāk novājina ar maksājumiem, mazāk – postījumiem.

Lielākā traģēdija notiek 1698. gada novembrī – tad pilsēta izdeg nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā.

18. gadsimts
Laikā no 1700. līdz 1710.gadam Ziemeļu karš padara Liepāju par pastāvīgu pieturas un caurbraukšanas punktu un karadarbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu.

Visas kara izmaksas sakšiem, zviedriem un krieviem kopsummā, sākot no 1700. gada, ir apmēram 90 000 florīnu, naturālijas neieskaitot.

Kāds ievērojams pilsētas ierēdnis, rakstot ziņojumu par šo laiku, to nobeidz šādi: “Lai Dievs dod, ka tam reiz pienāktu gals, un iestātos cildens miers”.    

18. gadsimta 30. gados Liepāja iegāja jaunā dzīves posmā, kas sniedz panākumus un veiksmi. Ir pārdzīvotas un likvidētas Lielā mēra sekas, visumā pabeigti ostas celtniecības darbi, jo ostā var ienākt arī lielie kuģi.

18. gadsimtā Kurzemes hercogiste kā daļēji patstāvīga valsts sāk ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju – Lietuvu, Prūsiju un Krievijai pakļauto Vidzemi.

Liepājai, atrodoties netālu no Lietuvas robežas, ir labvēlīgi apstākļi attīstībai. Tirdzniecības apjoms kļūst aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja gadsimta sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklē apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739. līdz 1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāk vairāk nekā 200 kuģu.

Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē viduslaikos un arī vēlāk ir amatniecībai. Amatniecība izaug līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau ir 33 amati. Arī tādi kā kuģu būve un mucu izgatavošana izvešanai paredzētām precēm.

1794. gadā pēc Tadeuša Kostjuško vadītās sacelšanās apspiešanas un Varšavas ieņemšanas Kurzemes hercogistes lēņa kungs Žeāpospolita de facto beidz pastāvēt. Drošākais patvērums Kurzemes muižniekiem no nemierniekiem šķiet Krievijas impērija, tāpēc sākas sarunas par pievienošanos šai kaimiņvalstij.

1795. gada 18. martā, Liepājai tik zīmīgā datumā, Kurzemes muižnieki manifestē savas zemes atdalīšanos no Polijas, bet 27. maijā Kurzemes hercogiste kļūst par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu.

Turpmāk pilsētas vārdu Libau nomaina Ļibava. Seko gandrīz simts miera gadi – laikmets, kurš savu kulmināciju sasniegs, skanot vārdiem: “viena ticība, viens cars, viena valoda”.

Liepājai nonākot Krievijas pārvaldījumā, tiek veikta tās pārbaude. 1795. gadā pilsētā ir 456 dzīvojami nami, 453 cita rakstura celtnes, šeit dzīvo 848 ģimenes, pavisam kopā 4548 iedzīvotāju.

Krievijas impērijas norieta ieskaņā 1914. gadā Liepājā dzīvo ap 94 000 iedzīvotāju, bet, skaitot kopā ar Karostu, vairāk nekā 100 000.

19. gadsimts
Liepāja no maznozīmīgas provinces pilsētiņas kļūst par industriāli attīstītu centru ar starptautiskas nozīmes pilsētas vaibstiem.

Arī šajā laikā Liepājā notiek būtiskas pārmaiņas. 1823. gadā pilsētā sāk darboties pirmā tipogrāfiju, 1825. gadā nodibināta krājkase, pirmā šāda veida kredītiestāde Krievijas impērijā.

Lūzuma gadi ir Liepājas – Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kuru uzsāk 1869. gadā, bet pilnībā pabeidz 1876. gadā, savienojot Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. Kopā ar atzarojumiem tās garums ir 1381 kilometrs.

Dzelzceļa sakari ar Krievijas tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana no 1870. līdz 1880. gadam sekmē arī rūpniecības izaugsmi pilsētā.

Pirmajā vietā – metālapstrāde ar trīs lielākajiem šīs nozares uzņēmumiem Kurzemē – “Bekers un Ko”, “Vezuvs” un “Folga”.
 
Tajos strādā apmēram puse no pilsētas strādniekiem. Otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veido pieci kokapstrādes uzņēmumi.
Arī Liepājas tirgotājiem laikmets izvirza jaunas prasības. 1880. gadā tiek apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1890. gadā Liepājas biržas klientus apkalpo 40 aģentūru, 20 komisiju kantoru, 4 mākleru un notariāta kantorus, 9 eksporta ekspedīcijas.
1899. gadā Liepāja ir pirmā no Baltijas pilsētām, kurā sāk kursēt elektriskais tramvajs.

Pilsētas pārvaldes reforma
70.gadu beigās Liepāju skar reforma, kas pēc savas nozīmes un sekām pielīdzināma dzimtbūšanas atcelšanai laukos – uz Baltijas provinces pilsētām attiecina Krievijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredz vēlētas pilsētas pārvaldes institūcijas. Tā ir pilsētas dome (ievēlē pilsētas vēlētāju sapulce; tajā ir no 30 līdz 72 domniekiem atkarībā no vēlētāju skaita pilsētā) un pilsētas valde (to locekļu skaitu brīvi noteic dome, bet tas nevar būt mazāks par divi).
 
Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvieno domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks ir četri gadi.

Liepājā vēlēšanas notiek 1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim. 1878. gada domes vēlēšanu rezultāti apstiprina vienīgi to, ka vietējās vācu buržuāzijas loma un nozīmība pilsētā ir palikusi nesatricināma.

No 54 domnieku vietām tā sev saglabā 44, pārējie: ebreji – 7, poļi – 2 un tikai viens latviešu domnieks – šķiperis Jēkabs Inge.
Domē ieiet astoņi no deviņiem vecās rātes locekļiem.

Pēctecību apstiprina arī 80 gadus vecā Lielās ģildes eltermaņa ievēlēšana pilsētas galvas amatā. Tas it Kārlis Gotlībs Sigismunds Ulihs. Pilsētas galvas pienākumus K. Ulihs pilda īsu brīdi. Viņš mirst 1882. gada 5. oktobrī.

Uliha pēctecis galvas amatā piecus gadus ir Ādolfs fon Bagehūfvuds, pēc tam iestājās 15 gadus ilgais bijušā Aizputes pilsētas galvas Hermaņa Adolfi laiks, kurš šo amatu iegūst 1886. gada vēlēšanās un saglabā, nomainoties četriem domes sastāviem.

20. gadsimts
No 1900.gada līdz 1910. gadam notiek pavisam trīs “lielās bumbiņu spēles” jeb pašvaldības vēlēšanas.
Ja iepriekšējos gados, līdz 1902. gadam, Liepājai bija viens galva – H. Adolfi, tad turpmāko laiku līdz Pirmajam pasaules karam – veseli pieci.

1902. gada vēlēšanās par pilsētas galvu kļūst dzelzceļa ierēdnis Hermanis Cinks. Viņa dienesta laiks nav garš. Veselības stāvoklim pasliktinoties, H. Cinks šķiras no amata pirms pilnvaru notecēšanas – 1906. gada 1. martā.

1908. gadā pēc sava pēcteāa V. Dreijersdorfa nāves H. Cinks uz pusotru gadu atgriežas pilsētas galvas postenī.

1906. gada vēlēšanās par pilsētas galvu ievēlē Viljamu Dreiersdorfu, viņa vietnieks – latvietis, skolotājs, namīpašnieks, no 1902. gada pilsētas valdes loceklis un sabiedriskais darbinieks Teodors Breikšs.

1910. gada par pilsētas galvu kļūst Liepājas ģimnāzijas direktors Alberts Volgemuts. Par pilsētas galvas vietnieku uz nākošo āetrgadi atkal tiek ievēlēts Teodors Breikšs, bet no 1914. līdz 1915. gadam viņš ieņem pilsētas galvas posteni.

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība ir pilsētas ekonomiskās dzīves balsti gadsimta sākumā.

1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos tiek nodarbināti 7810 strādnieki, tas ir, 8,4 procenti no visa Latvijas strādnieku skaita.

Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņem nozīmīgu vietu Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.

Jau 19. gs.80. gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi.

1899. gada pavasarī tiek apstiprināts Liepājas jūras cietokšņa būves projekts un nākamās desmitgades laikā uzbūvē kara ostu, ierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus.

Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu – japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi.

1908. gada 1. novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni. 1909.gadā, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvojamo namu un rūpnieciskā celtniecība.

1905. – 1907. gada revolūcijas notikumi Liepājā sasaucas ar norisēm plašajā Krievijas impērijā. 1905. gada janvārī notiek ģenerālstreiks, februārī – kaujinieki pilsētas ielās pārdroši sāk atbruņot gorodovojus, maijā notiek āetru dienu politiskais ģenerālstreiks, jūnijā – stihisks matrožu dumpis Karostā, augustā – protesti pret izsludināto armijas rezervistu mobilizāciju krievu – japāņu karā. Pavadot mobilizētos uz staciju, notiek sadursme ar dragūniem: nošauti 11, ievainoti 24 cilvēki, 1905. gada oktobrī arī Liepāju skar ģenerālstreiks – no Liepājas cietuma atbrīvoti 13 politieslodzītie, pilsētas domes ārkārtas sēdē nolemts panākt pašvaldības vēlēšanu pārcelšanu no 1905. gada decembra uz 1906. gada martu.

Gadsimta sākumā Liepāja kļūst par lielāko Krievijas emigrācijas centru.
Tiešo satiksmi ar Ņujorku no 1906. gada jūnija uztur četri kuģi, tad deviņi, visbeidzot – 11.
1907. gadā caur Liepāju izbrauc apmēram 56 500 cilvēku, 1913. – 70 125.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā Liepāja kopā ar Rīgu aptver četras piektdaļas Latvijas rūpnieciskās ražošanas, ārējās tirdzniecības apgrozījums ir 104,2 miljoni rubļu – gandrīz divas reizes vairāk nekā gadsimta ieskaņā.

1914. gada 2. augustā ar Liepājas apšaudi Latvijā sāk dunēt Pasaules karš. Sauszemes karaspēks Liepāju okupē 1915. gada maijā. Gada beigās pilsētā ir palikuši vairs tikai 43 600 iedzīvotāju. Liepājā valda vācu okupācijas kārtība, trūkums, saimnieciskais pagrimums.

1918. gada 20. novembrī virs Latviešu biedrības nama Suvorova (tag. Raiņa) ielā sāk plīvot pirmais sarkanbaltsarkanais karogs Liepājā.

1919. gada 19. janvārī notiek Liepājas pašvaldības vēlēšanas.

Tās ir pirmās vispārējās, tiešās, aizklātās vēlēšanas ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. Tajās uzvar Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kopējais saraksts ar ebreju “Bundu”, iegūstot 54 procentus balsu.

Par pilsētas galvu ievēl Ansi Buševicu.

Ar 1919. gada 7. janvārī, kad, tuvojoties lielinieku armijai Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā ir pametusi Rīgu un ierodas Liepājā, pilsētas vēsturē sākas periods, kurš ieguvis apzīmējumu “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”.

Liepājā sāk iznākt valdības laikraksts “Latvijas Sargs”, 27. februārī tiek izdots rīkojums par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, tiek uzsākta finanšu reforma.

16. aprīlī pēc vācu inspirētā valsts apvērsuma jeb aprīļa puāa, Pagaidu valdība pārceļas uz tvaikoni “Saratova”, kas angļu militārajā aizsardzībā stāv Liepājas ostā. Pēc puāa likvidēšanas 27. jūnijā tā, liepājnieku jūsmīgi sagaidīta, atgriežas krastā.

Šajā datumā Liepāju atstāj vācu karaspēks. Laikabiedru secinājums: “Valdības nostiprināšanās un izveidošanās notikusi mūsu pilsētā, caur ko tā ieņems nozīmīgu vietu Latvijas atdzimšanas vēsturē.”

Brīvības cīņas pie Liepājas ausgtāko punktu sasniedz 1919. gada novembrī, kad pie Rīgas sakautais Bermonta – Avalova karspēks tuvojas pilsētai.

14. novembris Liepājai kļūst tikpat nozīmīgs datums kā 11. novembris Rīgai un visai Latvijai. Tieši šo, 14. novembri, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Liepāja atzīmē kā savas atbrīvošanas dienu.

Latvijas Republikas sākuma gados Liepājā ir 67 400 iedzīvotāju, pilsētas 300. jubilejas priekšvakarā reģistrēti 1738 bezdarbnieki.

Īsā laikā Liepāja piedzīvo vairākas pilsētas galvu maiņas līdz 1921.gada 16. martā ievēl Evaldu Rimbenieku.

Salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā ir samazinājies vairāk nekā 12 reizes. Liepāja kā tirdzniecības ostas pilsēta savu nozīmi zaudējusi. Šādā situācijā dzimst iecere par Liepājas brīvostu un 1931. gada 22. septembrī  likts pamatakmens pirmajai noliktavas jaunbūvei Latvijas pirmajā brīvostā.

Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanai un uzplaukumam ir 1929. gadā atklātajai Liepājas – Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai.

Kopš 1920. gadu sākuma, kā arī vēlāk ievērojamākais rūpniecības uzņēmums Liepājā bija Kara ostas darbnīcas jeb KOD, kas sevī ietver mašīnu, fabriku un kuģu remonta rūpnīcu, kurā atrodas 600 pēdu garie doki, lielākie Baltijas jūrā, un viens mazais peldošais doks.

1935. gadā KOD sāka ražot lidmašīnas. Tie bija modeļi KOD – 1 un KOD – 2, paredzētas aizsargu aviācijas un aeroklubu vajadzībām.

Otrs lielākais pilsētas uzņēmums ir Liepājas drāšu fabrika, kuru 1933. gadā, nonākušu parādos, iegūst KOD.

Viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem ir arī ādu fabrika akciju sabiedrība “Korona”.

Liepājas saimnieciskajā dzīvē stabilas pozīcijas ir arī vairākiem nelieliem uzņēmumiem, piemēram, J. Bokuma harmoniju darbnīcai, brāļu Antonišķu velosipēdu darbnīcai. 1935. gadā veiktā rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšana liecina, ka Liepājā ir 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz pieciem algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz āetriem strādniekiem.

1937. gada 15. jūnijā Liepāja kļūst par pirmo pilsētu valstī, kuru ar Rīgu savieno regulāra gaisa satiksme.
 
1930. gados Liepāja piedzīvo lielu būvniecības aktivizēšanos: savu jauno dievnamu 1934. gadā iegūst Liepājas Lutera draudze, 1935. gada 18. maijā tiek atvērta Armijas ekonomiskā veikala jaunbūve, 27. oktobrī notiek jaunā Latviešu biedrības nama iesvētīšana un atklāšana, 1937. gadā atveras jaunā Liepājas krājkase un lombards, 1938. gada 2. oktobrī iesvēta un atklāj jauno 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolu.

Liepāja ir kļuvusi arī par izglītības un kultūras pilsētu: 1920. gadā savu darbību uzsāk Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāzija kļūst par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā tiek atvērta Latvijā pirmā mākslas amatniecības skola.

1922. gadā tiek dibināta Liepājas opera. Latviešu dramatiskais teātris pilsētā pastāv jau kopš 1907. gada.
1922. gadā nodibinās Liepājas konservatorija, 1927. gadā – Liepājas filharmonija. 1924. gadā apmeklētājiem tiek atvērts Pilsētas muzejs.

 1939. gadā un 1940. gadā Liepājā izvietojas 15 000 padomju karavīru. Viņu uzturēšanās rada ne mazums sadzīves problēmu. 1940. gadā tiek pieprasīta māju atbrīvošana no latviešu iedzīvotājiem Tosmares apkārtnē, kā arī visa tur esošā īpašuma nodošana. Jau 1939. gada oktobra beigās Sarkanas armijas garnizona komandants paziņo, ka “satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta.”

Sākās nekontrolējams PSRS pilsoņu ieplūdums Latvijā. Daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju.

1939. gada 6. oktobrī Hitlers pasludina jaunu kārtību Austrumeiropā, jau 28. septembrī Maskavā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops parakstījis  protokolu, kas nosaka vācu tautības iedzīvotāju izceļošanas kārtību. Pārvietošana sākas 1939. gada oktobra vidū ar speciāli no Vācijas piegādātiem kuģiem, visus organizatoriskos darbus veic paši vācbaltieši.

Pēc statistikas datiem Liepājā dzīvo 4520 vāciešu – 8 procenti no pilsētas iedzīvotāju skaita.

3. novembrī darbu uzsāk repatriācijas iecirknis. Simtiem vācu tautības Latvijas pilsoņu ik dienas atsakās no Latvijas pavalstniecības un 7. decembrī, kad Liepāju atstāja pēdējais kuģis ar izceļotājiem, no Latvijas pavalstniecības ir attiekušies 8396 vācieši.

1940. gada 18. jūnijā Liepājā “Tosmares” nelegālā komunistiskās partijas grupa pēc LKP Liepājas pilsētas komitejas norādījuma gatavo masu demonstrāciju.

19. jūnijā notiek “Tosmares” strādnieku demonstrācija ar lozungu: “Nost Ulmaņa valdību!”.

20. jūnijā  mītiņš notiek Annas tirgus laukumā, tiek ieņemtas nozīmīgas pilsētas iestādes un pasludināta padomju  vara.

30. jūlijā sākas rūpnīcu, uzņēmumu un namu nacionalizācijas process.

1941. gada 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem izvest apmēram 17 000 iedzīvotāju, no Liepājas novada – aptuveni divus tūkstošus.

Otrais pasaules karš
1941. gada 22. jūnijā sākas karš. LKP Liepājas pilsētas komiteja veido bruņotas strādnieku vienības, kuru sākotnējais uzdevums ir uzņēmumu apsardzība un patrulēšana ielās.
22. jūnijā uz komunistu partijas pilsētas komiteju no Sarkanās armijas noliktavām tiek nogādātas ap 300 vecās sistēmas šauteņu. Katram strādniekam izsniedz šauteni un piecas patronas. Pilsētas bruņoto civilo aizstāvju skaits vēlākos pētījumos tiek lēsts uz 1033.

Tikai 29. jūnijā vācu karaspēks spēj iekļūt Vecliepājā.

“…Divīzija svinēja uzvaru, taāu tā bija arī rūgta mācība, par kuru vajadzēja samaksāt daudz asiņu,” vēlāk rakstīs vācu vēsturnieki. Vācu puses zaudējumi, pēc pētnieku aprēķiniem, bija aptuveni 2000 kritušo. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis secina: “Liepāja bija pirmais ērkšķis Barbarosa plāna sākotnējo panākumu kronī…”.

Kara pirmie postījumi ir plaši: 117 ēkas sagrautas pilnībā, 450 – daļēji bojātas. Lielākie postījumi ir Vītolu, Graudu, Lielās ielas, Rožu laukuma un ostas apkārtnē.

Dzeltenās zvaigznes ēnā ebreju medības sākas jau okupācijas pirmajās dienās. Pirmais dokumentos atspoguļotais slaktiņš notiek 3. vai 4. jūlija vakarā Raiņa parkā. Pilsētas aizstāvji tur atstājuši nocietinājumu tranšejas, vācieši tās piepilda ar līķiem, vēlāk gan atļaujot  pārapbedīt kapsētā.
 
Ebreju sinagoga Pētera ielā 9 tiek nojaukta, pilsētā atvērti speciāli veikali ebrejiem, pārtikas devas tajos mazākas nekā pārējiem pilsētniekiem.

Lielākā slaktiņa vieta ir Šķēdē, bijušajā Latvijas armijas poligonā pie jūras. Kopā ar ebrejiem tur tiek iznīcināti ķīlnieki, komunisti un čigāni.

Trīs dienu laikā no 1941. gada 15. līdz 17. decembrim Šķēdes kāpās nogalina vairāk nekā pusi Liepājas ebreju. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Liepājā dzīvoja 7379 ebreji, bet kopā ar apkārtnē dzīvojošiem – ap 7600. Vismaz 5000 Liepājas un tās apkārtnes ebreju  nogalināti 1941. gadā, no tiem decembrī – 3019.

1942. gadā Liepājas geto vēl dzīvi  800 ebreju. Geto slēdz 1943. gada rudenī un visus ebrejus pārvieto uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā.

Pētījumi liecina, ka pretošanās gars Liepājā pret vāciešiem izpaudās kā lielāka līdzjūtība ebrejiem nekā tas bija citās Latvijas pilsētās. Pēc geto likvidēšanas liepājnieka Roberta Sedola izveidotā slēptuvē Tirgoņu ielas 14. nama pagrabā 1945. gada 9. maiju sagaidīja 11 izglābtie ebreji, pats glābējs gāja bojā 10. marta artilērijas apšaudē.

1941. gada 2. septembrī ar Verdi “Traviatu” jauno sezonu atklāj Liepājas operas un drāmas teātris, turpmāko gadu sezonas sākas ar Vāgnera  “Loengrīnu” un Vēbera  “Burvju strēlnieku”.

Pilsētas muzejā notiek mākslas izstādes, 1943. gada 27. maijā ap 20 000 dalībnieku pulcējās Liepājā Kurzemes novada 5. dziesmu svētkos.

1944. gada oktobra sākumā Sarkanajai armijai izdodas pārtraukt sauszemes sakarus ar Kurzemi. Vācieši aplenkto Kurzemes daļu nosauc par Kurzemes cietoksni.

Šeit atradās apmēram 200 000 vācu un latviešu kareivju un ap pusmiljons iedzīvotāju, ieskaitot visus bēgļus. Kurzemes cīņas turpinās  septiņus mēnešus.

Oktobrī atmosfēra Liepājā līdzinās haosam: kilometriem garas bēgļu rindas. Pilsēta tiek sistemātiski un nežēlīgi bombardēta. Vienīgais glābējs – apmācies laiks. Tad pilsētnieki sacīja: “Esam laimīgi.”

Liepājas bīskapijas bīskapa vietnieks Julijans Vaivods savā dienasgrāmatā ierakta: “No skaistas, lepnas un bagātas dāmas Liepāja ir kļuvusi kropla ubadze.”

20. gadsimta 50. – 80. gadi
Pēc kara Liepājas iedzīvotāju skaits pieaug no 64 200 1950. gadā līdz 72 800 1960.gadā.

1959. gadā 52,4 procenti no pilsētas iedzīvotājiem ir latvieši, 34,3 procenti – krievi, 3,6 procenti – ukraiņi, 2,4 procenti baltkrievi, 2,8 procenti – lietuvieši, 2,2 procenti – poļi. Nākamajās desmitgadēs latviešu skaits Liepājā samazināsies.

1960. gadā rūpnīcā “Sarkanais metalurgs” uzstāda automatizētu velmētavu “350”. 1964. gadā izveidots jauns uzņēmums – Okeāna zvejas flotes Liepājas bāze. 1965. gadā sākas  jauna mikrorajona celtniecība pilsētas Dienvidrietumu daļā.

1966. gada 15. septembrī PSRS Ministru Padome pieņem lēmumu, sākot ar 1967. gada 1. septembri Liepājas ostu attīstīt kā jūras kara bāzi un slēgt to tirdzniecības kuģiem, izņemot tos kuģus, kuri pārvadā jēlcukuru no Kubas. Lai iebrauktu Liepājā tiek ieviests pasu režīms. Personām, kuras  Liepājā nav pierakstītas, nepieciešamas īpašas atļaujas.

1970. gadā Liepājā ir 92 900 iedzīvotāju, no tiem latvieši 47,5 procenti jeb 44 121.

1987.gada novembrī notiek pirmā grupas  “Helsinki – 86 “ organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, tā pārvēršas demonstrācijā, kas tiek brutāli izklīdināta.

1988. gada oktobrī 39 Liepājas delegāti piedalās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Rīgā.

12. novembri noteik LTF Liepājas nodaļas pirmā konference.

18. novembrī virs Liepājas Pedagoģiskā institūta svinīgi tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, vakarā notiek grandiozs liepājnieku gājiens no Ziemeļu kapiem līdz Vecliepājas jūrmalai. Tas noslēdzas ar mītiņu.

20.gadsimta 90. gadi
1991. gada augusta puča dienās notiek Pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicina iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābj militāri civilā komiteja.

Liepājas uzņēmumos sācies  streiks, pārtraukta tramvaju un autobusu satiksme. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņem LKP īpašumu Graudu ielā 50. Tiek demontēts Ļeņina piemineklis.

1994. gada 31. augustā Liepājā pilnībā beidz pastāvēt bijusī padomju jūras kara flotes bāze.

Pašvaldības vēlēšanās par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Teodoru Eniņu.

1997. gada 18. februārī Saeima pieņem Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.

1997. gada 18. martā uz pirmo sēdi pulcējas jaunievēlētie pilsētas domnieki. Par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Uldi  Sesku.
Sagatavoja Liepājas muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā Uļa Gintnere
www.liepaja.lv