Lielstraupes pils

Lielstraupes pils ir viena no retajām viduslaiku pilīm Latvijā, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Par Lielstraupes pils atdzimšanu gadsimtu gaitā ir gādājusi sena baltvācu dzimta – fon Rozeni, kas pili ar nelieliem pārtraukumiem apsaimniekoja līdz pat 1939. gadam. Pēdējos 50 gadus ēkā atradās Straupes narkoloģiskā slimnīca, bet  no 2018. gada sākuma pili apsaimnieko Pārgaujas novada pašvaldība, kas ir atradusi iespēju pils durvis atvērt tūristiem. Lielstraupes pils ir vienīgā pils Latvijā, kas vienā būvapjomā ietver arī baznīcu. Ceļojums cauri  abām ēkām  ir aizraujošs stāsts par laikiem – no senākajiem līdz pat šodienai.
www.entergauja.com

Lielstraupes pils (vācu: Schloß Groß-Roop) ir viena no viduslaiku pilīm Latvijā, kas ar pārbūvēm saglabājusies līdz mūsdienām. Tā atrodas Pārgaujas novada Straupes pagasta Straupē. Tā ir vienīgā pils Latvijā, kas vienā korpusā apvienota ar baznīcu.

Vēsture
Lielstraupes pils tika veidota kā Rīgas arhibīskapa vasaļa pils. Par pils būvniecības laiku tiek uzskatīts 1263. gads, taču ticamāk, tā celta 13. gadsimta beigās. Dokumentos pils pirmo reizi pieminēta 1310. gadā, kad to bija aplencis lietuviešu karaspēks. Pils veidolā saplūdušas viduslaiku un baroka arhitektūras formas. Laikā pēc Ziemeļu kara, starp 1723. un 1743. gadu, kad Lielstraupe piederēja Vidzemes ģenerālgubernatoram grāfam Pēterim Lasī, pils ieguva mansarda jumtus, torņa barokālo noslēgumu un liekta silueta zelmiņus.

Savu pašreizējo izskatu Lielstraupes pils ieguva pēc 1905. gada, kad tā tika nodedzināta, kam sekoja atjaunošanas darbi.

Pils ir viena no retajiem īpašumiem Latvijā, kas vienas dzimtas rokās atradusies vairākus simtus gadu, jo jau kopš 13. gadsimta otrās puses tā piederējusi baronu fon Rozenu dzimtai, kas ar īsiem pārtraukumiem šeit saimniekoja līdz pat 1939. gadam. Viņu mīlestībai pret seno dzimtas mājokli galvenokārt jāpateicas par pils senatnīgā veidola saglabāšanu. Pēdējais muižas īpašnieks, Krievijas impērijas Valsts domes deputāts Hanss fon Rozens pili atjaunoja pēc tās nodedzināšanas 1905. gadā, rekonstruējot vecās detaļas, ievērojot vēsturisko patiesību un saglabājot tikai šai celtnei raksturīgo noskaņu. Pils atjaunošanas darbi tika veikti vācbaltiešu arhitekta Vilhelma Bokslafa (1858–1945) vadībā laikā no 1906. līdz 1909. gadam. Paveiktie darbi pilī kļuva par pirmajiem zinātniskās restaurācijas piemēriem Latvijas muižu arhitektūrā.

Padomju varas gados, no 1949. līdz 1959. gadam muižas pilī atradās un darbojās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde. Šajā laikā pilī tika ierīkotas arī mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet bijušajā muižas stallī atradās darbnīcas. Kopš 1963. gada pili apsaimniekoja medicīnas iestādes. Sākotnēji ēkās atradās Lielstraupes psihoneiroloģiskā slimnīca, kas vēlākos gados pārtapa par Straupes narkoloģisko slimnīcu, kura atradās pils telpās līdz 2018. gada 1. janvārim un apsaimniekoja daļu no ēku kompleksa telpām. Pateicoties slimnīcas vadības attieksmei, pils interjerā ir saglabātas ozolkoka kāpnes, durvju vērtnes un parkets, ka arī skaistās un dažādās glazētu podiņu krāsnis, kas tikušas būvētas 20. gadsimta sākumā. Savukārt, pils eksterjerā saglabāts pils tornī esošais pulkstenis, kas izgatavots no koka detaļām. Pašlaik pils atrodas Pārgaujas novada domes īpašumā.

Baznīca
Pils komplekss ir unikāls, jo vienā no pils korpusiem atrodas pils kapela, tagad tā ir Straupes baznīca, kas ir darbojoša un piederīga Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai.

Pils parks
Pili ieskauj parks un dīķis. Parkā aug vietējo un eksotisko koku sugas, kuru vidū ir minamas arī tādas sugas kā sniegāju jasmīns, balzāma baltegle. Parka tālākajā stūrī atrodas savdabīgs atsevišķs koka zvanu tornis, kas ticis būvēts 1848. gadā. Vietā, kur tagad plešas parks, 14. gadsimtā atradās Straupes pilsēta, kas 1374. gadā ieguva Rīgas tiesības, kā arī bija Hanzas savienības locekle. Taču tā 17. gadsimta karu laikā tika nopostīta un vēlāk netika atjaunota.

Parkā ir konstatēta arī viduslaiku kapsēta, tā bijusi senākā Straupes pilsētas kapsēta, kurā tika apbedīti arī 16. gadsimta mēra epidēmijas upuri, kura laikā nomira 81.5 % iedzīvotāju, bet dzīvi palika tikai 794 pilsētas iedzīvotāji. Kapsētā mirušos apbedīja līdz 1775. gadam, izņemot baronus un mācītājus, kurus apbedīja baznīcā. Tagad baronu kapakmeņi ir apskatāmi baznīcas dārzā.
lv.wikipedia.org

Baznīca
Baznīca pils dienvidu spārnā ir bez torņa – tagadējais zvanu tornis celts 1848. g. un atrodas 100 m no baznīcas. Baznīcas logus rotā S. Vidberga un N. Cēsinieces vitrāžas.

Baznīca apmeklētājiem atvērta katru dienu no plkst. 10.00 līdz 14.00. Ieeja par ziedojumiem.
www.latvia.travel