Liellops

Liellops (Bos primigenius taurus) ir liela auguma dobradžu dzimtas (Bovidae) mājdzīvnieks, kura priekštecis ir izmirušais Eirāzijas taurs (Bos primigenius). Tas ir visbiežāk sastopamais vēršu ģints (Bos) dzīvnieks. Liellopa mātīti sauc par govi, bet tēviņu par bulli, kastrētu tēviņu par vērsi, toties mazuli sauc par teļu.

Liellopu pielietojums
Liellops tiek audzēts, lai iegūtu gaļu, pienu, ādu, kā arī tā mēslus izmanto kā kurināmo un lauksaimniecības tīrumu mēslojumu. Liellopus izmanto arī kā darba dzīvniekus. Dažās valstīs, kā Portugāle, Spānija, Francijas dienvidi un dažas Latīņamerikas valstis, ir populāras buļļu cīņas, bet Ziemeļamerikā buļļu jāšana rodeo arēnā. Toties Indijā liellops ir svēts dzīvnieks. Pasaulē ir apmēram 1,3 miljardi liellopu. To audzē visā pasaulē. Pasaulē ir vairāk nekā 800 govju šķirnes, kas selekcionētas dažādam pielietojam. Izšķir piena govis un gaļas govis, kā arī jaukta pielietojuma šķirnes. Ne visas šķirnes ir selekcionētas no „tipiskiem mājas liellopiem”. Ir šķirnes, kas selekcionētas no liellopiem, kas kādreiz bijuši mājdzīvnieki un tad atkal sākuši dzīvot savvaļā, kā, piemēram, Teksasas longhorns, kas selekcionēts no Meksikas savvaļas liellopiem. Vecākās liellopu šķirnes ir universālākas un izturīgākas nekā jaunās specializētās šķirnes, tādēļ mazās saimniecības izvēlas vecās, mazāk kaprīzās šķirnes, jo tās ir veselīgākas un vieglāk kopjamas, lai arī to izslaukumi vai gaļas kilogrami ir mazāki kā jaunajām specializētajām šķirnēm.

Liellopu šķirnes Latvijā
Latvijā ir selekcionētas divas govju šķirnes: Latvijas brūnā un Latvijas zilā govs. Abas šķirnes ir piena – gaļas šķirnes, bet mūsdienās tiek veikts selekcijas darbs, lai Latvijas brūno izveidotu par piena šķirni. Latvijas zilā govs ir viena no Latvijas vietējām govīm, par kuras izcelsmi trūkst datu. Latvijas brūnā ir selekcionēta piena govju šķirne, kuras selekcija uzsākās 20. gadsimta sākumā, izmantojot vietējās govis un ievestos sarkano govju šķirņu vaislas buļļus. Latvijas brūnās selekciju uzsāka Paulis Lejiņš 1910. gadā. Pēc 1. pasaules kara 1922. gadā P. Lejiņš uzņēmās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mācību un pētīšanas saimniecības „Rāmava” vadību, kas atradās 9 km no Rīgas, Daugavas kreisajā krastā pie Bauskas šosejas. Viņš uzskatīja, ka Latvijas govkopības uzlabošanai nav vajadzīgs dārgais ārzemju govslopu imports, bet gan pašu sistemātiskais darbs. Lai pierādītu, ka vietējo lopu lielākajai daļai ir labas iedzimtas īpašības, kuras ir tikai jāizkopj, viņš iegādājās govis no dažādiem Latvijas novadiem. Kopumā šajos gados norisa darbs pie 5 dažādām šķirnēm, kā Latvijas zilā (LZ), Latvijas sarkanā (LS), Latvijas sarkanraibā (LR), Latvijas melnraibā (LM) un Latvijas brūnā (LB). Pēc Lejiņa ierosinājuma jau divdesmito gadu sākumā Latvijā tika ieviestas ciltsgrāmatas visām piecām šķirnēm. Pēc dažiem gadiem saimniecībā „Rāmava”, sākot ar 1927. – 1928. gadu audzēja vairs tikai 3 šķirnes: Latvijas sarkanraibo, Latvijas brūno un Latvijas melnraibo. Par dominējošām šķirnēm Latvijā kļuva brūnā un melnraibā. Latvijas melnraibā attīstījusies galvenokārt uz holandiešu un frīzu šķirņu celmiem, brūnā – uz Angelnas un dāņu celmiem. Brūnajai bija augstāks tauku saturs – 4,06%, bet melnraibajai augstāks izslaukums gadā – 5075 kg, toties stipri zemāks tauku saturs – 3,26%.

Liellopa pieradināšana
Liellops ir pēctecis pirms daudziem tūkstošiem gadu pieradinātam tauram (Bos primigenius). Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liellopa pieradināšana ir notikusi dažādās vietās neatkarīgi vienai no otras (2 vai 3 vietās). Senatnē cilvēki taurus vienkārši turēja savā tuvumā, lai gaļa un piens būtu vieglāk sasniedzami.

Divupes „Auglīgajā pusmēnesī” liellops (Bos taurus) tika pieradināts apmēram pirms 8000 gadiem, toties Āzijā Ķīnas, Mongolijas un Korejas reģionā pirms 5000 gadiem. Trešā liellopa pieradināšanas vieta ir Āfrika. Senākie liellopu kauli, kas ir apmēram 8500 gadus veci, atrasti Ziemeļāfrikā Alžīrijā. Toties Ēģiptē Nabta Plaijas tuvumā ir atrasti 9000 gadus veci taura kauli, kas iespējams piederēja jau pieradinātam dzīvniekam. Ja Ēģiptes atrastie kauli piederējuši pieradinātam liellopam, tad tas ir vecākais zināmais mājas tauru atradums. Otra mājas liellopu pasuga - zebu jeb kuprainais liellops (Bos indicus) tikusi pieradināta un selekcionēta Pakistānā Indas ielejā Mehrgarhas tuvumā pirms 7000 gadiem.

Pēdējo gadu DNS pētījumi apliecina arheoloģisko izrakumu hipotēzi, ka liellopi tikuši pieradināta vairākās, savstarpēji nesaistītās vietās. Ģenētiskie pētījumi pierāda, ka Eiropas liellopi ir pēcteči Tuvo Austrumu senajiem liellopiem, kas pāroti ar vietējiem tauriem, turklāt tie ir pāroti arī ar Āfrikas senajiem liellopiem. Pastāv hipotēze, ka Vācijas ziemeļi bijuši Eiropas liellopu neatkarīgā pieradināšanas vieta, tomēr DNS pētījumu rezultāti neliecina par šādu iespējamību. Pastāv arī hipotēze, ka Āfrikas liellopi ir Tuvo Austrumu seno liellopu pēcteči.

Izskats un īpašības
Liellopi ir lieli pārnadži. Tie ir masīvi, spēcīgu uzbūvi. Abiem dzimumiem parasti ir ragi, lai gan ir šķirnes, kurām ragu nav. Buļļi ir lielāki un masīvāki nekā govis, bet kastrēti buļļi izaug vēl lielāki. Lielākais zināmais bullis tika izrādīts 1955. gada Areco mājdzīvnieku izstādē Itālijā. Tas bija Kjani šķirnes bullis, kas svēra 1740 kg. Smagākais kastrētais bullis ir datēts 1910. gadā. Tas bija 8 gadus vecs šorthornu un Herefordšīras šķirnes krustojums, kas svēra 2140 kg. Parasti buļļus nokauj pirms tie sasniedz 750 kg. Vaislas dzīvnieki vidēji dzīvo 15 gadus, reizēm arī ilgāk, pat līdz 25 gadiem. Vecākā pasaules govs Lielā Berta sasniedza 48 gadu vecumu, un tā nomira no vecuma 1993. gadā. Grūsnības periods liellopam ilgst 9 mēnešus. Tikko dzimis teļš sver 25 - 45 kg.

Viens no populārākajiem pieņēmumiem par buļļiem ir uzskats, ka bullis satrakojas, redzot sarkanu krāsu. Daudzās tautās mēdz teikt, "kā sarkana lupata bullim", ja apraksta kaut ko kaitinošu. Bet tas neatbilst patiesībai, jo liellopiem piemīt sarkanās un zaļās krāsas aklums. Tie neatšķir vienu krāsu no otras. Šis mīts ir radies tādēl, ka buļļu cīņās matadori lieto sarkanu apmetni. Tomēr buļļi nevis seko sarkanajai krāsai, bet auduma kustībai, kas uzbudina dzīvnieku un to satracina. Liellopi var atšķirt zilo no dzeltenā kā lielākā daļa sauszemes dzīvnieku, kas nav primāti. Liellopi pamatā pārtiek no zāles vasarā un siena ziemā. Kā visiem atgremotājiem liellopa kuņģim ir 4 kameras. Un tas barību sakožļā divas reizes. Pirmo reizi tas ātri saplūc zāli, otrā reizē liellops noguļas, atrij daļēji sagremoto zāli un vēlreiz to rūpīgi pārkošļā.
lv.wikipedia.org