Lielauces muiža
Lielauces muižas pašreizējais apbūves ansamblis pamatā veidojies 19. gadsimta sākumā. Kompleksa saimniecības ēkas izvietotas attālāk no pils – parka malā. Tajā saglabājusies pārvaldnieka māja, kas vēlāk pārbūvēta par kultūras namu, staļļi, kalpu māja, ezera pusē – ledus pagrabs. Sākotnēji Lielauces muiža un parks piederējusi pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera dēlam hercogam Fridriham, kurš 1624. gadā muižā bija apmeties kopā ar visu galmu un ministriem. Vēlāk tā ir bijusi Pēterburgā dzīvojošā grāfa Pālena vasaras rezidence.
Pils celta 19. gadsimta sākumā vēlā klasicisma stilā. 1900. gada Ziemassvētkos pils nodegusi. Pēc gada sākušies tās atjaunošanas darbi. Tiek iebūvētas vairākas ampīra stila krāsnis un kamīni, izbūvēts ūdensvads no avotiem, kuri atrodas Lielauces ezera krastā. Ļoti interesants elements ir iedziļināta saimniecības eja no ieejas pils pagrabos dīķa virzienā, kuru kādreiz izmantoja zemnieki, vedot nodevas. Neatņemami ainavas elementi ir divi tiltiņi – viens pāri saimniecības ejai, otrs – pāri grāvim no dīķa uz ezeru, kurš ļoti stipri cietis kara laikā. Ap pili ir 58 ha liels brīvā plānojuma parks.
manasvietas.blogspot.com
Lielauces muižas kungu māja jeb Lielauces pils (vācu: Groß-Autz) ir vēlā klasicisma stilā celta ēka, kas atrodas Lielauces ezera krastā Auces novada Lielauces pagasta Lielaucē. Tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Muiža līdz 1920. gada Latvijas agrārajai reformai piederēja Pālenu dzimtai. Pašlaik tā pieder Latvijas Lauksaimniecības Universitātei un tiek izmantota kā konferenču centrs ar viesu namu un muzeju.
Vēsture
17. gadsimta sākumā Lielauces muiža piederēja Kurzemes un Zemgales hercogam Frīdriham, kurš Poļu-zviedru kara laikā 1624. gadā bija šeit apmeties kopā ar galmu un ministriem. Kungu māja sākotnēji bijusi celta kā divstāvu ēka ar dakstiņu jumtu. No 1804. gada Lielauces muiža piederēja grāfam Mēdemam, bet 19. gadsimta un 20. gadsimta mijā Lielauces muiža piederēja grāfam Pālenam.
1900. gada Ziemassvētkos pilī izcēlās ugunsgrēks un tā izdega. 1901. gadā sākās tās atjaunošana vienkāršotā veidā bez sākotnējā greznuma. Viens no projektētājiem bijis Vācijas arhitekts Iverss. No vecās muižas pils nepārbūvēta saglabājusies viena no gala fasādēm ar palladio logu.
1920. gada zemes reformas gaitā Lielauces muiža (Groß-Autz) ar mācītājmuižu un Mīnes (Wilhelminenhof), Skares (Elisenhof jeb Skarre), Lēnes (Helenenhof jeb Lahnen jeb Gahlenhof), Tauvēnu (Tauenhof), Galauces (End-Autz) pusmuižām sadalīta 176 vienībās 3330 ha kopplatībā.
1922. gadā Lielauces muižas pili ar tai pieguļošo parku un ezeru nodeva Latvijas Universitātes pārziņā, vēlāk LLU valdījumā, savukārt muižas parku ar apkārtējām lauksaimniecības zemēm nodeva Meža pētīšanas stacijas valdījumā. 2011. gadā "Latvijas valsts meži" pils remontam piešķīra vairāk nekā 80 tūkstošus latu, bija plānots nomainīt ēkas logus otrajā stāvā un verandā, sakārtot jumta segumu un izveidot istabiņas ar sanitārajiem mezgliem.
LLU Lielauces pili iznomāja biedrībai “Falks”, kas sāka pils restaurācijas darbus, atjaunojot ēkas fasādi, restaurējot zāles un izremontējot daļu pārējo telpu.
Muižas centra apbūve
Lielauces muižas centra apbūvē ietilpa kungu māja, kalpu ērberģis, klēts, laidari, staļļi un rija. Pārbūvētā pils ieguvusi savam veidolam neatbilstošu mansarda jumtu un asimetrisku šķērskorpusu, kura savaiņagojumā izbūvēts trīsstūra frontons. Fasādes apdare pieskaņota eklektisma prasībām – tajā parādās rustojums pirmā stāva apmetumā, pilastri, manierīgās balustrādes un meandru frīzes. Pils iekšējā interjera dekoratīvajā apdarē izmantoti ampīra elementi, saglabājušās vairākas ampīra stila krāsnis un kamīni, izbūvēts ūdensvads no avotiem, kuri atrodas Lielauces ezera krastā. Ļoti interesants elements ir iedziļināta saimniecības eja no ieejas pils pagrabos dīķa virzienā. Saglabājušies divi tiltiņi – viens pāri saimniecības ejai, otrs – pāri grāvim no dīķa uz ezeru. Ap pili ir 58 ha liels brīvā plānojuma parks, kas stādīts grāfa Mēdema laikā. Tajā aug dažādu sugu koki, arī Usūrijas baltegle, Japānas ciprese, Japānas korķozols, Kanādas un Mandžūrijas riekstkoks, īve, kā arī mūsdienās iecienīts krāšņumaugs – efeja. Parka teritorijā atrodas divi dīķi. Lielākais dīķis nodala pagasta centru no parka. Šā dīķa otrā krastā atradies muižas zirgu stallis, uz to vedis speciāls tiltiņš pāri dīķim.
lv.wikipedia.org
