Latvijas valsts pasludināšana

Balstoties uz LPNP izsniegto pilnvaru, Zigfrīds Meierovics 1918. gada 23. oktobrī sarunā ar Lielbritānijas ārlietu ministru Balfūru saņēma de facto atzīšanu Latvijas patstāvībai un LPNP kā Latvijas valdībai.

1918. gada 17. novembrī latviešu partijas Rīgā nodibināja Tautas Padomi, kas līdz Satversmes sapulces sanākšanai uzņēmās suverēno varu Latvijā. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, par viņa biedriem – M.Skujenieku un G.Zemgalu. Pagaidu valdības sastādīšana tika uzticēta K.Ulmanim. Savā pirmajā sēdē Tautas Padome pieņēma Politisko Platformu un nolēma pasludināt Latvijas neatkarību. Tautas Padomes Politiskā Platforma sastāvēja no 7 nodaļām:

1. par Satversmes Sapulces sasaukšanu pēc iespējas drīzā laikā, noteikta tās locekļu ievēlēšanas kārtība;
2. par Latviju kā demokrātisku republiku;
3. par to, ka līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai suverēnā vara pieder Tautas Padomei, kura ieceļ Pagaidu valdību;
4. par cittautiešu tiesībām;
5. par cilvēktiesībām;
6. par sabiedriskās drošības institūcijām, nosakot, ka jāpanāk vācu karaspēka izvešana no Latvijas;
7. par vietējo pašvaldību kā vietējās varas institūciju veidošanu.

Pasludināšanas akts
1918. gada 18. novembra vakarā pēc 19.30 notika Tautas Padomes svinīgā sēde Rīgas pilsētas II teātra ēkā, ko sakarā ar to, ka tās priekšsēdētājs Jānis Čakste nebija vēl ieradies Rīgā, vadīja viņa vietnieks Gustavs Zemgals. Viņš paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās. Pēc himnas „Dievs, svētī Latviju” nodziedāšanas sekoja Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa ziņojums par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.

Kālis Ulmanis savā uzrunā cita starpā teica, ka: „Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. [..] Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.” Savukārt Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītājs Pauls Kalniņš savā runā teica: „Mēs, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšstāvji, atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvās Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz arī mūsu mērķis ir – sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā.” Pēc tam viņš uzskaitīja LSDSP politisko programmu 15 punktos, kuras izpildīšana bija nosacījums sociāldemokrātu atbalstam jaunizveidotajai Latvijas Pagaidu valdībai. Revolucionāro sociālistu jeb eseru pārstāvis Emīls Skubiķis teica: „Mēs [..] esam cieši pārliecināti, ka [..] brīvības saules stari mūžīgi vizmos pār latvju zemi. Bet, pilsoņi, nav vienalga, pār kādu Latviju laistīsies šie zelta stari. Ja šie stari apspīdēs Latvijā netaisnību, patvarību un kailu nabadzību, tad tā nebūs Latvija, kuru mēs vēlējāmies, par kuru mēs cīnījāmies un cietām. Dosim, pilsoņi, šinī lielajā vēsturiskā brīdī [..] svinīgu solījumu, ka pieliksim visus savus intelektuālos, ētiskos un fiziskos spēkus, lai Latvijā viņas pilsoņi būtu nevis vien brīvi, bet arī laimīgi.” Latviešu Nacionāldemokrātu partijas pārstāvis rakstnieks Atis Ķeniņš teica: „Kad izpostītajos Daugavas krastos celsim savas mājas, kad Latvijas druvās krāsies mūsu labklājības materiālie pamati, klaudzēs atkal āmuri mūsu fabrikās [..], kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnēju latviešu kultūru. Lai nenogrimstam materiālismā! [..] Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējas gara vērtības, ir dzīvojušas par velti.”

Uzsaukums pilsoņiem
Latvijas pilsoņiem!

Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1) Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts. Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata.

2) Latvijas Tautas Padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā – Latvijas Pagaidu Valdību.

Latvijas Tautas Padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu Valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

Sekas
1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu (Vinniga nota), kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no Brestļitovskas miera līgumā iegūtajām tiesībām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā. Tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.
lv.wikipedia.org