Latvija: vēsture un politika

Latvijas Republika (lībiešu: Leţmō Vabāmō) ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Tā ir viena no trijām Baltijas valstīmun ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Valsts galvaspilsēta ir Rīga. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos — ar Krieviju, dienvidaustrumos — ar Baltkrieviju, bet dienvidos — ar Lietuvu. Rietumos to apskalo Baltijas jūra, savukārt ziemeļos — Rīgas jūras līcis. Latvijas platība ir 64 589 km2, iedzīvotāju skaits 2018. gada sākumā bija 1,93 miljoni. Apmēram 62% no iedzīvotājiem ir latvieši, bet no pārējiem iedzīvotājiem lielākā daļa ir krievi. Latviešu valoda ir oficiālā valsts valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība (galvenokārt luterisms, katoļticība un pareizticība). Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Pie kultūrvēsturiskajiem novadiem pieskaita arī Sēliju. Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita ir Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Jūrmala, Ventspils un Rēzekne.

Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Latvijas pamatlikums ir Satversme. Latvijas parlamentu (Saeimu) uz četriem gadiem ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pašlaik darbojas 13. Saeima, kas tika ievēlēta 2018. gadā. Valsts galva ir prezidents, ko Saeima ievēl uz četriem gadiem. Valdības galva ir Ministru prezidents, kura kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza valsts prezidents. Ministru prezidents sastāda valdību (Ministru kabinetu).

Aizvēsturē Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu un Baltijas somu ciltis. Kopš 9. gadsimta Kurzemē un Daugavas baseinā pastiprinājās vikinguietekme, kuri to izmantoja kā daļu no ceļa no varjagiem uz grieķiem. Jau pirms 11. gadsimta Latvijas austrumu daļā nostiprinājās Austrumu kristietība un izveidojās Jersikas un Kokneses valstis. 12. un 13. gadsimtā Livonijas krusta karu rezultātā Latvijas teritorijā tika izveidota Livonijas Konfederācija un iedzīvotāji pievērsti katoļticībai. No 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta sākumam Latvija bija sadalīta starp Poliju—Lietuvu, Dāniju (Kurzemes bīskapija) un Zviedriju. 18. gadsimtā Lielā Ziemeļu kara un Polijas-Lietuvas sadalīšanasrezultātā Latviju anektēja Krievijas Impērija. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas un Brestļitovskas līguma noslēgšanas Latviju pilnībā okupēja Vācijas impērija, pēc kuras sakāves Pirmajā pasaules karā 1918. gada 18. novembrī tika deklarēta neatkarīga Latvijas Republika. Latvijas brīvības cīņās tās neatkarība tika nosargāta, ko starptautiski atzina 1921. gada 26. janvārī. Otrā pasaules karasākumā Latviju okupēja Padomju Savienība, pēc tam nacistiskā Vācija, bet kara beigās atkal Padomju Savienība. Latvijas Republika suverenitāti atkārtoti deklarēja 1990. gada 4. maijā, bet neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada 21. augusta. 2004. gada 29. martā Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, 2004. gada 1. maijā par Eiropas Savienības, bet 2014. gada 1. janvārī arī par Eirozonas dalībvalsti. 2016. gada 2. jūnijā Latvija iestājās ESAO.

Etimoloģija
13. gadsimta sākumā Indriķa hronikā latviešu apdzīvotā teritorija tiek saukta par "Letgali". Aprakstot 1209. gada karagājienu pret Jersikasvaldnieku Visvaldi, Latviešu Indriķis savā hronikā sāka lietot apzīmējumu "Letija", ko vēlāk atkārtoti attiecināja uz letgaļu apdzīvotajām Jersikas un Tālavas zemēm. Iespējams, šis vārds darināts pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem atbilstoši latgaļu nosaukumam līvu valodā, kas bija sākotnējie starpnieki krustnešu attiecībās ar sākotnēji pakļautās Livonijas kaimiņu tautām. Vārds Letthia var būt arī atvasināts no daudz senākā kopnosaukuma latgaļu, sēļu un leišuzemēm, kas 1009. gadā parādās kā Litua Kvedlinburgas annālēs, bet vēlāk kā Lettowia 1253. gada karaļa Mindauga dāvinājuma latīņu tekstā. Tāpat lietuviešu nosaukums 13. gadsimtā latīniski rakstītajā Indriķa hronikā bija Lethones vai Letones.

Viens no pirmajiem autoriem, kas Vidzemi, Kurzemi un Zemgali aprakstīja kā vienotu "latviešu nācijas" apdzīvotu teritoriju, bija mācītājs Pauls Einhorns. 1649. gadā viņš publicēja pirmo pamatīgo latviešu vēstures grāmatu Historia Lettica, kuras pilnais nosaukums bija "tas ir latviešu nācijas apraksts, kurā stāstīts par latviešiem kā Vidzemes, Kurzemes un Zemgales senajiem iedzīvotājiem, viņu nosaukumu, reliģijas, valstu (Republica) vai pārvaldes izcelsmi, kādi tie bija pagānu laikos, arī viņu paražām, ieražām, dabu un īpašībām u.c."

Vārds "Latvija" kā zemes nosaukums latviešu valodā parādījās 19. gadsimta otrajā pusē. Latvijas vārdu cildināja un pamazām tautā ieviesa dzejnieki Auseklis, Andrejs Pumpurs un Atis Kronvalds. Pateicoties viņu lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam latviešu un igauņu zemju apzīmējumam lietotais vārds "Baltija" tika pamazām nomainīts pret "Latviju".

Vēsture
Baltu valodās runājošie latviešu priekšteči ienāca Latvijas teritorijā 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. un daļēji sajaucās ar līvu priekštečiem, kas šeit dzīvoja kopš 4. gadu tūkstoša p.m.ē. Vikingu laikos (7.—11. gadsimts) kuršu un līvu zemes karoja ar zviedru un dāņu vikingu ķēniņiem. Jersikas, Kokneses un Tālavas letgaļu valstis līdz 13. gadsimta sākumam maksāja meslus Polockas un Pleskavas rusu kņaziem.

Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorija bija sadalīta daudzās mazākās valstīs, ko pārvaldīja kuršu, zemgaļu, līvu, sēļu, latgaļu un vendu ķēniņi un virsaiši. Livonijas krusta karu laikā apmēram simts gados (1195—1290) Latvijas teritoriju pakāpeniski pakļāva Livonijas ordenis un kopā ar Rīgas, Kurzemes bīskapu, kā arī Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapu valstīm izveidoja Livonijas Konfederāciju, kas pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Arī kristietības ieviešanu latvju zemēs aizsāka vācu misionāri 13. gadsimta sākumā.

Livonijas konfederācijai sabrūkot, 16. gadsimta otrajā pusē Vidzeme un Latgale nonāca tiešā Polijas—Lietuvas ūnijas kontrolē kā Pārdaugavas hercogiste. Kurzeme un Zemgale kļuva par autonomu hercogisti Polijas—Lietuvas vasaļatkarībā. Kurzemes bīskapija nonāca Dānijas īpašumā (1560—1579), to pārvaldīja Dānijas karaļa brālis Magnuss, kas īsu laiku bija arī Livonijas karalis.

1621. gadā Poļu—zviedru kara laikā Zviedrija iekaroja Rīgu un Vidzemi, taču Lielā Ziemeļu kara laikā pēc astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma Livonijas un Igaunijas provinces 1710. gadā padevās Krievijai, ko Zviedrija un Polija-Lietuva atzina Nīštates miera līgumā 1721. gadā. Pēc atkārtotām Polijas dalīšanām Krievija anektēja arī Latgali (1772) un Kurzemes un Zemgales hercogisti (1795). Pēc Krievijas novājināšanās Pirmajā pasaules karā un revolūcijasPadomju Krievija saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu 1918. gada 3. martā atteicās no tiesībām uz Latvijas teritoriju. Vācbaltieši šajā laikā atjaunoja Kurzemes hercogisti, bet pēc Berlīnes papildvienošanās noslēgšanas mēģināja izveidot apvienoto Baltijas hercogisti. Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Vācijas impērijas kapitulācijas Latvija 1918. gada 18. novembrī pasludināja sevi par neatkarīgu republiku. Tika izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. 1920. gada 1. maijā tika pieņemta Latvijas Satversme.

Pēc 1934. gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti. Pēc 1939. gada PSRS un Vācijas slepenās vienošanās Latvija nokļuva Padomju Savienības ietekmes sfērā. 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība Latviju okupēja, bet 1940. gada 5. augustā to iekļāva PSRS sastāvā kā Latvijas PSR.

Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrā pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības okupēta līdz Dziesmotās revolūcijas noslēgumam, kad 1990. gada 4. maijā tika pasludināta neatkarības atjaunošana, ko 1991. gada 6. septembrī atzina PSRS. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas Federācija līdz 1994. gadam izveda no Latvijas savus bruņotos spēkus. Latvijas Republika atjaunoja politisko un ekonomisko sadarbību ar Rietumu valstīm un 2004. gadā kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.

Politika
Latvijas parlamentu jeb Saeimu, kurā ir 100 deputātu, ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās reizi četros gados. Prezidentu ievēl Saeima atsevišķās vēlēšanās arī reizi četros gados. Prezidents izvēlas premjerministru (Ministru prezidentu), kuru kopā ar viņa kabinetu apstiprina Saeima.

2003. gada 20. septembrī referendumā 66,9% Latvijas pilsoņu nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Latvija kļuva par ES dalībvalsti 2004. gada 1. maijā. Kopš 2004. gada 29. marta Latvija ir NATO dalībvalsts.
lv.wikipedia.org

https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvija