Latgale

Kultūra
Latgale ir reģions ar ļoti bagātu un daudzveidīgu kultūru. Savstarpēji ietekmējoties, to veidojušas daudzās tautības un etniskās grupas, kas šeit dzīvo jau gadsimtiem ilgi.
Latgales kultūras mantojumu pārstāv izcili arhitektūras pieminekļi - katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas - valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas nacionālās kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika - viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru. Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi. Latgales baznīcas ir ne tikai garīgās dzīves būtiska sastāvdaļa, tās veido arī to īpatnējo Latgales tēlu, kas piesaista tūristus.

Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir nacionālas nozīmes pieminekļi. Daudzām teritorijām un objektiem bez vēsturiskās un kultūras ir arī ļoti augsta ekonomiskā vērtība, un tiem ir nozīmīga loma reģiona identitātes un vietas mārketinga veidošanā.

Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibinātas vēl 18.un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.

Kultūras jeb tautas nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu - koncertu, sarīkojumu, festivālu - ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.

Latgalē strādājuši daudzi izcili latviešu rakstnieki, dzejnieki, mūziķi un sabiedriskie darbinieki. Mūsdienu aktīvā, bagātā un daudzveidīgā kultūras dzīve – festivāli, koncerti, teātru izrādes, izstādes, podnieku darbnīcas un plenēri – veido Latgali kā tūrismam pievilcīgu reģionu.

Vēsture
Tagadējā Latgale jau kopš seniem laikiem ir latgaļu apdzīvota zeme. Daugava - sens, ērts tirdzniecības ceļš, tāpēc latgaļiem bija sakari ar romiešiem, bizantiešiem, arābiem.
Līdz latgaļu ienākšanai Latvijas teritorijā 5-7.gs. to apdzīvoja somugru tautas (tagadējo igauņu senči), par ko liecina daudzie uzkalniņu apbedījumi. 12. gs. sākumā latgaļi apdzīvoja Daugavas labo krastu - mūsdienu Latgali, Vidzemi, izņemot tās rietumu daļu, zemes austrumos no Latvijas mūsdienu robežas.

Samērā augsto sabiedrisko organizāciju - agrā feodālisma valstis - Tālava, Koknese, Jersika, Adzele, pilskalni, intensīvā tirdzniecība, bagātie apbedījumi liecina par cilvēku labu materiālo stāvokli, ko pārtrauc vācu ordeņu iebrukums un pakāpeniska kolonizācija 12-13. gs. Latgaļi, kurši, daļa zemgaļu, un līvi nonāk Livonijā. Latgaļu zemes A sagrābj Krievijas feodālās valstis - Pleskava, Novgoroda un Polotska, D zemes nonāk Lietuvas pārvaldībā. Par to, ka latgaļi vēl vairākus gadsimtus saglabā savu valodu, liecina toponīmi un vēsturiski dokumenti, taču svešā vidē pakāpeniski asimilējas.

Livonijas sairšana noved pie kariem par mantojumu, kurā piedalās Zviedrija, Krievija, Polija, kas mijas ar miera periodiem un postījumiem. Latgaļu apdzīvotā Vidzeme nonāk Zviedrijas, Latgale - Polijas pārvaldībā. Abu šo valstu dažādais sabiedrības attīstības līmenis, intereses noved pie atšķirībām teritoriju attīstībā. Latgale kļūst par tālāko Polijas nomali, ko piemeklē bieži kari, kamēr Vidzemes daļā valda "Zviedru zelta laiks".

Vēl vairāk atšķirības padziļina reformācija un vēlāka luterānisma nostiprināšanās Vidzemē un katolicisma nostiprināšanās Latgalē 16. gs. otrā pusē, kas ietekmē kultūras atšķirības. Vācu luteriskā laicīgā kultūra Latvijas R un poļu garīgā katoliskā A noteica sabiedriskos procesus vairāku gadsimtu garumā, veidojot ievērojamas atšķirības, novelkot reālu sociālekonomisko, kultūretnisko robežu starp Ziemeļeiropu un Austrumeiropu, sašķeļot vienu nāciju 2 daļās.

Dzimtbūšanu Latgalē atceļ 50 gadus vēlāk nekā Vidzemē. Pēc poļu nemieriem Latgalē tiek ieviests drukas aizliegums, kas aizsākušos kultūras un izglītības darbu un nacionālo atmodu aizkavē uz 40 gadiem. Neskatoties uz to, latgalieši bija saglabājuši savu valodu un kultūru, kurā nozīmīga loma bija katolicismam. Šajā laikā ir izveidojusies latviešu nācija, noformējusies latviešu valoda bez latgaliešiem, kas ir 30% no latviešiem. 20. gadsimta sākumā pārnovadnieku interese un zināšanas par Latgali bija visai minimālas. Latvija Latgali atklāja tikai pateicoties Latgaļu atmodas darbiniekiem gadsimta sākumā. Pēc Rēzeknes 1917. g. latgaliešu kongresa 1919. g. Latgale apvienojas ar pārējiem novadiem.

20.-30. gados Latgalē notiek lielas sociālekonomiskās pārmaiņas - skolu tīkla attīstība, sādžu sistēmas likvidēšana, kultūras aktivitātes, kam bija pozitīva nozīme novada izaugsmē. No otras puses nepiepildījās latgaliešu centieni pēc kultūrautonomijas, valodas atzīšanas, bet lielā lauku pārapdzīvotība un zemā ekonomiskā bāze radīja darbaspēka migrāciju uz Vidzemi un Kurzemi, tādējādi padarot latgaliešus par kalpiem viņu pašu valstī ar atbilstošu attieksmi no pārnovadnieku puses, kas tika kultivēta arī pēc 2. Pasaules kara.

Pēc neatkarības atjaunošanas sākas jauns kultūras atmodas periods, ko raksturo literatūras izdošana latgaliski, savas vēstures un kultūras apzināšanās, ārzemju latgaliešu mantojuma izpēte, ko turpina ekonomiskā pārstrukturizācija, kam raksturīga lielo uzņēmumu slēgšana, nodarbinātības struktūras izmaiņas, īpašuma formu maiņa...

Latvijā vēsturiski ir izveidojušās divas rakstības tradīcijas: latviešu literārā jeb kopnacionālā valoda un latgaliešu rakstu valoda kā reģionāls veidojums. Latgaliešu rakstība radusies latviešu etniskās teritorijas administratīvas sadalīšanas rezultātā, kad 17. gs. sākumā austrumu daļa jeb tagadējā Latgale palika Polijas pakļautībā un katoļticības ietekmē, bet Vidzeme - Zviedrijas pakļautībā un luterānisma ietekmē.

Latgaliešu valodā ir uzrakstīts bagātīgs literatūras klāsts - sakrālā literatūra, kalendāri, laikraksti, žurnāli, dzeja un stāsti. Līdz Otrajam pasaules karam latgaliešu izdevumu skaits bija apmēram 2000 un izdoto darbu kopējā tirāža bija 10 miljoni eksemplāru. Padomju laikā latgaliešu valodas pielietojums tika ierobežots. Savukārt, latgaliešu rakstu tradīcijas turpinājās trimdā (Vācijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā), kur izdots ap 120 dažādu izdevumu. Vairāki autori pievērsušies Latgales pagātnes izpētei. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pieaugusi interese par Latgali, taču latgaliešu valodā neiznāk periodika. Tikai nedaudz tiek publicēta daiļliteratūra un daži kultūrvēsturiski pētījumi.
www.latgale.lv