Kurkulis

Kurkulis ir bezastaino abinieku (varžu un krupju) kāpurs, abinieka attīstības cikla otrā stadija. Tā kā ikriem nav cieta dīgļapvalka, tad tie var attīstīties tikai mitrā vidē, līdz ar to arī kurkuļi no ikriem izšķiļas ūdenī. Kurkuļa attīstība turpinās ūdenī, lai gan dažām sugām ir kurkuļi, kas daļēji dzīvo uz sauszemes (Indijā dzīvojošajai vardei Indirana beddomii un Brazīlijā dzīvojošajai vardei Thoropa miliaris) vai pilnībā uz sauszemes (Indijas vardei Indirana semipalmata un Dienvidamerikas vardei Leptodactylus andreae).


Bioloģija
Ūdenī dzīvojošajiem kurkuļiem ir ārējās žaunas (2—3 pāri), sānu līnijas orgāni un gara, laterāli saplacināta aste, kas ir kurkuļa vienīgais pārvietošanās orgāns, jo kāju tam nav. Asti apņem labi apasiņota peldkroka, kas daļēji pilda arī elpošanas funkciju. Daļai sugu ārējās žaunas drīz atrofējas un to vietā attīstās žaunu spraugas ar žaunu lapiņām. Attīstības trešajā un ceturtajā mēnesī notiek metamorfoze, izzūd aste, žaunas, sānu līnijas orgāni, attīstās plaušu elpošana un ekstremitātes. Gan priekškājas, gan pakaļkājas sāk attīstīties apmēram vienlaicīgi, taču uz āru priekškājas parādās vēlāk, jo ilgāku laiku tās ir paslēptas zem dzīvnieka ādas. Drīz vien pēc priekškāju parādīšanās aizvelkas žaunu spraugas un izveidojas plaušas. Šajā attīstības periodā kurkulim reizi pa reizei jāuzpeld ūdens virspusē, lai piepildītu tās ar gaisu. Nākamie izzūd sānu līnijas orgāni, mainās ādas, acu un galvaskausa uzbūve, palielinās mute.

Lielākā daļa kurkuļu ir zālēdāji un barojas galvenokārt ar aļģēm vai ūdensaugu daļām, tomēr daļa sugu ir visēdāji un barojas arī ar detrītu — nedzīvu organisko materiālu vai pat ar mazākiem kurkuļiem. Brīdī, kad pārveidojas tā gremošanas sistēma — saīsinās zarnu trakts, no spirāliska tas kļūst izlocīts, kurkulis uz laiku pārstāj baroties. Enerģija, kas nepieciešama pārvērtībām, tiek ņemta no astes, tai pamazām uzsūcoties. Kad kurkulis jau gandrīz kļuvis par pieaugušu vardi, no astes palicis tikai neliels stumbenītis. Izveidojas bezastainais abinieks, kas iznāk uz sauszemes. Jaunais abinieks no saviem vecākiem atšķiras tikai ar mazākiem izmēriem. Tomēr pēc metamorfozes beigām organisma attīstība nebeidzas. Turpinās skeleta pārkaulošanās, dzīvnieka augšana, dzimumorgānu attīstība.

Kurkuļi atkarībā no sugas un vecuma var būt dažādos lielumos. Izšķiļoties no ikriem, tie ir 6—8 mm gari. Tie ir gandrīz melni un to ķermeņa daļas neizteiktas. Pirmās dienas kurkuļi nav spējīgi aktīvi pārvietoties, tie nekustīgi karājas pie tukšajiem ikru apvalkiem, piestiprinājušies ar pakavveidīgu piesūcekni. Maņu orgāni attīstīti vāji — acis, nāsis, dzirdes aparāts atrodas zemādas aizmetņu stadijā. Šos orgānus aizvieto sānu līnijas orgāni, kas ir nelielu epidermas veidojumu rindiņa un kas stiepjas visa ķermeņa garumā. Sānu līnijas orgāni uztver tikai ūdens svārstības. Īsi pirms kurkuļi kļūst par vardēm tie ir vislielākie, piemēram, ragvaržu dzimtas (Megophryidae) kurkuļi pēdējā attīstības stadijā ir apmēram 33—106 mm lieli. Tomēr vislielākie kurkuļi ir paradoksālajai vardei (Pseudis paradoxa), kuras kurkuļi var sasniegt 25 cm garumu, bet uzsākoties metamorfozei, kurkuļi kļūst arvien mazāki, un vardes ir 4 reizes mazākas nekā kurkuļi.

Latvijā
Latvijā siltos pavasaros, piemēram, pirmos parasto varžu kurkuļus ūdenstilpēs var ieraudzīt jau aprīļa beigās vai maija sākumā. Tie parādās apmēram pusotru nedēļu pēc nārsta (ikru izlaišanas). Sākumā tie dzīvo lielos baros ūdenstilpes piekrastes augājā, izšķilšanās vietās, vēlāk izklīst pa ūdenstilpi, tomēr uzturas ne visai dziļās vietās. Kurkuļi intensīvi barojas, bet to ķermeņa masas pieaugums ir neliels – īsi pirms metamorfozes to masa ir tikai 0,5—1 g. Kad jūnija beigās, jūlija sākumā jaunās vardītes iznāk no ūdens, to garums reti pārsniedz 2 cm.

Piemērotākā temperatūra varžu kāpuru attīstībai ir +20 līdz +25°C. Tā kā pavasarī reti, kur ir tik silta ūdenstilpe, kurkuļu attīstība ilgst 2—3 mēnešus. Lai gan, piemēram, parasto varžu ikri spēj izturēt samērā zemas temperatūras, dziļos, ēnainos ūdeņos olu un dīgļu attīstība ir 2—4 reizes lēnāka nekā seklās, saulainās ūdenstilpēs. Jau izšķīlušos kurkuļu attīstības tempus būtiski ietekmē barības bāze, bet barošanās intensitāti siltums.
lv.wikipedia.org

Olām (ikriem) nav cieta dīgļapvalka – amnija, tādēļ tās var attīstīties tikai mitrā vidē.

Brīdī, kad olšūna atstāj mātes organismu, tā pārklāta ar nelielu kārtiņu gļotaina olbaltuma, kas izdalās no olvada sienām. Olšūnai nonākot ūdenī, caur šo gļotu apvalku tai piekļūst spermatozoīdi, no kuriem viens ieurbjas olšūnā. Spermatozoīda un olšūnas kodoli saplūst un veidojas vienšūnas dīglis, kas caur svaigi iznērsto ikru strauji uzbriestošo apvalku izskatās kā neliela lodīte – virspusē tumšāka (šūnas kodols), apakšpusē gaišāka (dzeltenums). Abinieku ikru dzeltenums ir olšūnas citoplazmā uzkrājušos barības vielu kopums, kas sastāv no proteīniem, lipīdiem un ogļhidrātiem glikogēna granulu veidā.Dažas stundas pēc apaugļošanās olšūna sāk drostaloties, turpmāk iziet nevienmērīgu dalīšanās ciklu, līdz sasniedz nākamo attīstības stadiju – kāpura, jeb kurkuļa stadiju.Sākumā kurkulim nav kāju; vienīgais pārvietošanās orgāns ir aste, ko apņem labi apasiņota peldkroka, kas daļēji pilda arī elpošanas funkciju. Kurkulim ir sānu līnijas orgāni, 2-3 pāri ārējo žaunu. Ārējās žaunas drīz atrofējas un to vietā attīstās žaunu spraugas ar žaunu lapiņām. Vēlāk sāk veidoties ekstremitātes – priekšējās un pakaļējās apmēram vienlaicīgi, taču uz āru priekškājas parādās vēlāk, jo ilgāku laiku tās ir paslēptas zem dzīvnieka ādas.Drīz vien pēc priekškāju parādīšanās aizvelkas žaunu spraugas un izveidojas plaušas. Šajā laikā dzīvniekam reizi pa reizei jāuzpeld ūdens virspusē, lai piepildītu tās ar gaisu. Turpmāk kurkulim izzūd sānu līnijas orgāni, mainās ādas, acu un galvaskausa uzbūve, palielinās mute. Dzīvnieks uz laiku pārstāj baroties, jo pārveidojas tā gremošanas sistēma – saīsinās zarnu trakts, no spirāliska tas kļūst izlocīts. Enerģija, kas nepieciešama šīm pārvērtībām tiek ņemta no astes, tai pamazām uzsūcoties. Šī posma beigās no astes palicis tikai neliels stumbenītis, kurkulis jau gandrīz kļuvis par pieaugušu vardi. Pēc neilga laika jaunais dzīvnieks no saviem vecākiem atšķiras tikai ar mazākiem izmēriem.

Siltos pavasaros pirmos parasto varžu kurkuļus ūdenstilpēs var ieraudzīt jau aprīļa beigās – maija sākumā (pusotru nedēļu pēc nārsta). Tikko izšķīlušies tie ir 0.6 – 0.8 cm gari, gandrīz pilnīgi melni, to ķermeņa daļas vēl neizteiktas. Pirmās dienas kurkuļi nav spējīgi aktīvi pārvietoties – tie nekustīgi karājas pie tukšajiem ikru apvalkiem, piestiprinājušies ar pakavveidīgu piesūcekni. Maņu orgāni šai laikā tiem vāji attīstīti – acis, nāsis, dzirdes aparāts atrodas zemādas aizmetņu stadijā. Šo orgānu funkcijas pilda sānu līnijas orgāni – nelielu epidermas veidojumu rindiņa, kas stiepjas visa ķermeņa garumā; tie uztver ūdens svārstības. Sākumā tie pārtiek no dīgļa periodā neizmantotā dzeltenuma, vēlāk no savu ikru apvalkiem. Kad tie apēsti, pārtiek no augiem, dažādiem apaugumiem, atmirušām augu un dzīvnieku daļiņām. Sākumā tie dzīvo lielos baros ūdenstilpes piekrastes augājā, izšķilšanās vietās, vēlāk izklīst pa ūdenstilpi, tomēr uzturas ne visai dziļās vietās. Kurkuļi intensīvi barojas, bet to ķermeņa masas pieaugums ir neliels – īsi pirms metamorfozes to masa ir tikai 0.5 – 1g . Kad jūnija beigās – jūlija sākumā jaunās vardītes iznāk no ūdens, to garums reti pārsniedz 2cm.

Piemērotākā temperatūra varžu kāpuru attīstībai ir +20 - +25°C. Tā kā pavasarī reti kur atrodas tik silta ūdenstilpe, kurkuļu attīstība ilgst 2 – 3 mēnešus. Lai gan parasto varžu ikri spēj izturēt samērā zemas temperatūras, dziļos, ēnainos ūdeņos olu un dīgļu attīstība ir 2 – 4 reizes lēnāka nekā seklās, saulainās ūdenstilpēs. Jau izšķīlušos kurkuļu attīstības tempus būtiski ietekmē barības bāze, bet barošanās intensitāti – siltums. Tomēr pēc metamorfozes beigām organisma attīstība nebeidzas – turpmākā skeleta pārkaulošanās, dzīvnieka augšana, dzimumorgānu attīstība notiek jau pēc pārvēršanās. Dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā. (Tīrmanis, 1990).
raksti.daba.lv