Kuldīgas pilsētas dārzs

Kuldīgas pilsētas dārzs (pils parks – šie nosaukumi tiek lietoti kā sinonīmi, projektā turpmāk „pilsētas dārzs”) atrodas senākajā pilsētas daļā, bijušās ordeņa pils vietā un ir: ­ daļa no valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Kuldīgas vēsturiskais centrs”, ­ ietverts UNESCO pasaules kultūras mantojuma pagaidu sarakstā, ­ sdaļa no projektā „EDEN – Eiropas izcilākie tūristu galamērķi” 2007. gadā par labāko tūristu galamērķi Latvijā atzītās teritorijas, ­ daļa no Kuldīgas pilsētā veidojamā „dzīvā muzeja” kompleksa.

Kuldīgas pilsētas dārza kā atpūtas teritorijas veidošana sākusies 19. gadsimta 60. gados, turpmāk tā attīstījusies kā iecienīta kuldīdznieku un pilsētas viesu atpūtas teritorija ar plānotiem stādījumiem un vēsturiski vērtīgiem arhitektūras elementiem. Nav attīstīta, un tūristiem atraktīvā veidā pasniegta dārza vēsturiskā vērtība – viduslaiku ordeņa pils atrašanās vieta, ar tā elementiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, piem., aizsargvalnis, apakšzemes ejas, utt.

Projekta rezeultātā īstenots: pilnveidota ainavas arhitektūras, atbrīvojot teritoriju no kokiem un krūmiem, kas traucē parku uztvert kā vienotu kopumu vai aizēno iespējamo apstādījumu, atpūtas un dārza vietas; tiltiņu (vēsturiskās vai funkcionāli nepieciešamās vietās), aizsarggrāvju un dīķu atjaunošana, t.sk. Pipevalka (strauta) un/vai Alekšupītes, kā iespējamo ūdens avotu, projektējamo dīķu sistēmas ūdens apmaiņas un līmeņa nodrošināšanai; dīķu un to krastu apzaļumošanas risinājumus; mūra sienu gar aizsarggrāvjiem tehnisko apsekošanu, gājēju kustības virzīšanu gar mūra sienu virzienā no Pils ielas uz Rumbas ielu un Kalna ielas 19 izeju uz Skolas ielu, lai sasaistītu aktīvās vecpilsētas tūrisma plūsmas; nogāžu stāvajās vietās, izveidot kāpnes, pa kurām notiks gājēju plūsmas virzīšana, pārejas no Kalna ielas 19 uz muzeju izbūvi, kādreizējā gaisa tiltiņa atjaunošanu; pils pagraba rekonstrukcija ar pazemes eju fragmentu atjaunošanu, pielāgošanu apskatei, ekspozīcijām, suvenīru tirdzniecībai, kā arī pagraba eju (koridoru) fragmentu apsekošanu un daļēju atjaunošanu; pils mūru fragmentu atsegšana ar konservāciju, pārsegumu, informatīvo aprīkojumu, t.sk. atsedzot pie kioska Rumba pamatiem esošo pils akas fragmentu un to vizuāli pievilcīgi eksponējot un vizualizējot pils kontūras („iezīmējot” tās dabā, aprīkojot ar informatīvo materiālu) ar gaismas vai citiem līdzekļiem; skatu laukumu veidošana, izpētot skatu perspektīvas un skatu punktus; gājēju celiņu struktūras un labiekārtojuma pārplānošana un rekonstrukcija, vienlaikus nodrošinot autentisku un iekļaušanos vēsturiskajā vidē; paredzot vairākas ieejas, atpūtas vietu (soliņu), informācijas stendu, norāžu, mazo arhitektūras formu izveidi gar gājēju celiņiem, kā arī Rumbas ielas ietvju un Dīķu ielas rekonstrukciju, Pils ielas daļas (no muzeja līdz Dīķu ielai) rekonstrukciju ar atjaunojamām tiltiņa margām, Vimbas ielas serpentīna izbūvi, Skolas ielas izejas uz Kalna ielas 19 pagalmu rekonstrukciju; apgaismojuma risinājumu, u.c. Projektā nodrošināta vides pieejamība visā teritorijā personām ar kustību traucējumiem – gājēju ceļa, piekļūšana skatu punktiem un informācijas stendiem.
pilsetasdarzs.kuldiga.lv

Uz Latvijas arhitektūras Gada balvu pretendē arī parks Kuldīgas vecpilsētā, kuru veidojot bija svarīgi respektēt gan dažādos ainavas kultūrvēsturiskos slāņus  – pilsētas dārzu kādreizējās Livonijas ordeņa un hercoga Jēkaba pils vietā, padomju laiku skulptūru parku,  gan šodienas pilsētnieku vēlmes un vajadzības, izvairoties no eklektiska stilu kokteiļa.

Projekts ir izstrādāts un realizēts Kuldīgas vecpilsētas centrālajā teritorijā, kurā vēsturiski atradusies gan Livonijas ordeņa, gan vēlāk – Hercoga Jēkaba pils. Zaudēto nozīmīgo būvju vietā vēlāk izvietojies gan pilsētnieku atpūtas parks («pilsētas dārzs» – 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā), gan padomju laikā izveidots skulptūru parks un muzejs bijušajā Bangerta villā, kas daļēji atrodas uz pils kādreizējā aizsargvaļņa. Parks izvietots Ventas stāvkrastā uz mākslīgi veidota reljefa, kurā iespējams nolasīt aizsargvaļņus, kas pirms rekonstrukcijas bija apauguši ar kokiem, un aizsarggrāvjus, kas bija pārpurvojušies. Liela daļa koku nav stādīti, bet ieauguši haotiski, dabiskā veidā. Centrālajā daļā saglabājušās atliekas no ieejas torņa, kas apsegtas ar zemes pauguru.

Pasūtītāja vēlme bija parkā redzēt gan atsauces uz vēsturisko pils novietni, gan veidot inovatīvas vizuālas instalācijas, gan saglabāt padomju gados izvietotās 22 skulptūras, gan dot iespēju pilsētas muzejam parkā rīkot kultūras pasākumus, gan respektēt dažādu iedzīvotāju grupu viedokļus par veicamo uzdevumu. Projekta izstrādes laikā  radās arī esošā «padomju» parka aizstāvju grupa, kas uzskatīja, ka nedrīkst pārvietot skulptūras, nozāģēt bojātos un slimos kokus un kopumā dot parkam jaunu risinājumu.

Arhitekta uzdevums bija pārveidot teritoriju, lai tā nepārprotami kļūtu par pievilcīgu magnētu Kuldīgas vecpilsētas ainaviskākajā vietā, kas pieguļ Ventas upes stāvkrastam posmā starp Ventas rumbu un vēsturisko ķieģeļu tiltu. Savukārt, respektējot, gan parka būtiskos vēstures posmus, gan daudzfunkciju uzdevumu, bija jāizvairās no situācijas, ka rezultāts nebūtu dažādo vēlmju un iespējamo stilu eklektisks kokteilis.

Atslēgas elementi parka plānojumā – galveno skatu punktu izveide un labiekārtošana, aizsarggrāvja daļēja atjaunošana, pils pamatnes «kontūrēšana» ar labiekārtojumu, brīvdabas kino projekcijas instalācija. Pamatojoties uz izpēti un teritorijas skanējumiem, tika izlemts attīrīt no kokiem un esošajiem elementiem centrālo parka daļu, iezīmējot konventa ēkas vietu – iespējamais konventa ēkas gaiteņu trasējums tika iezīmēts ar celiņiem no divu toņu betona plāksnēm izliktām šaha rakstā, kamēr pārējie parka celiņi veidoti sijātas un blietētas grants segumā.

Pilsdrupu paugura grunts apjomam novākti apaugumi, tas izlīdzināts, kopumā saglabājot formu un augstumu, un, atstājot neskartu zem tā esošo mūru atliekas. Mūros saglabātā telpa ir slēgta, bet tā tiek izmantota atsevišķiem atraktīviem pasākumiem (vietējo vīnu degustācijām, kas ir daļa no pilsētas piedāvātajiem tūrisma produktiem). Teritorijas centrālās daļas, kā arī vaļnu atbrīvošana no vecajiem kokiem, kā arī iespēja to pārraudzīt no pilsdrupu paugura, dod iespēju nojaust pils kompleksa kādreizējo struktūru. Labiekārtojuma elementi, kuriem pasūtītājs prasīja vēsturisku risinājumu, tika izstrādāti 20. gs. sākuma stilistikā – no laika posma, kad parks kalpoja kā publiska izklaides vieta – un pamatā izvietoti parka perimetra daļā.

Parka realizācijas gaitā esošās 22 tēlnieces Līvijas Rezevskas skulptūras saskaņā ar jaunu koncepciju izvietotas ne tikai esošajā, bet pēc rekonstrukcijas būtiski paplašinātajā parka teritorijā, kas agrāk bija neizmantota. Katrai skulptūrai atrasta vieta, atbilstoši tās mērogam, kompozīcijai ar attiecīgo parka ainavas daļu un vēlamajam izgaismojumam.

Kāddreizējā aizsarggrāvī daļēji atjaunots ūdens uzpildījums ar pieplūdi no tās sākotnējā avota – Pipevalka strauta. Aizsargrāvis / dīķis ieguvis laukakmeņu krastu nostiprinājumu un tiem īpaši pielāgotu augu risinājumu, kas raksturīgi mitrām teritorijām, tā, lai vide pēc iespējas vairāk izskatās pēc dabīgi veidotas teritorijas, caur kuru ved koka tilti un laipas. Tiem pateicoties, šajā parka daļā iegūti jauni vairāku līmeņu skatu punkti. Izgaismotā strūklaka dīķī ir spilgtākais akcents parka dienvidaustrumu daļā.

Dienvidrietumu aizsarggrāvī ūdens padeve netika atjaunota, bet tā vietā tika ieprojektēta «ziedu upe», kurai arī tika piemeklēti augi, raksturīgi zemai mitrai vietai. Efektu pastiprina šī labiekārtojuma izgaismojums ar zemē montētiem prožektoriem. «Ziedu upe» ir redzama ārpus parka teritorijas – no galvenās ieejas puses ZR daļā, pie kuras izvietots skatu laukums ne tikai parka, bet arī citu vecpilsētas ikonisko ainavu baudīšanai.

Sākotnēji bija paredzēts projicēt pils apveidu uz parkā veidotas konstrukcijas, bet izstrādes gaitā ideja neguva atsaucību ne no tehnisko risinājumu iespējamības, ne vēstures un arheoloģijas objektu sargāšanas aspektiem. Projekts piedāvāja iespēju realizēt video projekcijas uz kādreizējās Bangerta villas kompleksa ēkas speciāli pielāgotā brandmūra. Rezultātā tika izveidota video/audio infrastruktūra, kas nodrošina augstas kvalitātes brīvdabas kino pasākumus. Līdz ar to, parks vasaras laikā ir īpaši populārs iedzīvotāju vidū, kā brīvdabas kinoteātris, un paugurs virs pilsdrupām kalpo kā skatītāju sēdvietas.

Parka īpašā noskaņa veidojas, pateicoties daudzlīmeņu skatu puntiem, kuru nodrošina izteiktais kādreizējās Livonijas ordeņa pils reljefs, pārdomātajam koku un augu grupu plānojumam un izsvērtajam labiekārtojuma elementu risinājumam, kā arī vairāku tipu (prožektoru, apgaismojuma stabu, strūklakas, video projekcijas) izgaismojumam naktīs. Noskaņu vasaras naktīs nosaka video / audio performances un kinopasākumi, kas tiek uzskatīti par neatņemamu parka sastāvdaļu.
www.a4d.lv

Kuldīgas pils parka vēsture

Pilsētas dārzs atrodas senākajā Kuldīgas pilsētas daļā, bijušās vācu ordeņa un vēlāk Hercoga Jēkaba pils vietā. Spītējot laikam, vēl šodien šeit redzamas 1242. gadā celtās pils mūra daļas. Tepat aiz Dīķa ielas ēkām paceļas stāva nogāze, kur atrodas bijušās Jēkaba pils dārza teritorija, kas pletās no Ventas krasta līdz Pīpevalka ielejai (tā senāk sauca strautiņu starp Dīķu ielu mājām nr. 1 un nr. 3. Dārzā audzētos sakņaugus un augļus, īpaši ābolus un ķiršus, ieguva hercoga Jēkaba galma vajadzībām. Otrs dārzs ar skaistiem augļu kokiem atradās iepretim vācu ģimnāzijai un 19. gs. pārvērtās par ganībām. Turpat vēl 17. gs. hercogs Frīdrihs Kazimirs izveidoja briežu dārzu, kas bija visas Kurzemes lepnums. Briežus vēlāk pēc hercogienes Annas (vēlāk Krievijas ķeizarienes) pavēles 1720. gadā pārveda uz St. Pēterburgu, kur bija bargs sals un tie nobeidzās. Pils dienvidu puses (pret Dīķu ielu) aizsargmūrī bijuši tā sauktie dzelzs vārti, pa kuriem varēja nokļūt uz koka tiltiņa pāri aizsarggrāvim, kur ceļš veda tieši uz hercoga augļu dārziem. Kad zviedri sagrāva pili, iznīka arī dārzs. Sens nostāsts liecina, ka dārzā vēl ilgi augusi varena liepa, zem kuras mēdzis sēdēt hercogs Jēkabs, kaļot jaunus plānus Kurzemes attīstībai. Tagad šajā vietā Jēkabam un viņa dārziem par piemiņu izveidota strūklaka.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pilsētas dārza nogāzēs ziemā varēja vizināties ar ragaviņām, bet uz dīķa bijušo aizsargrāvju vietā tika ierīkota slidotava. Par kārtību tajā un iespēju padzert karstu tēju gādāja vācu ģimnāzijas audzēkņi. Slidotavu izmantoja gan ģimnāzisti, gan pieaugušie. Labos laika apstākļos nedēļas nogalē varēja slidot mūzikas pavadībā.

Pilsētas dārza kā atpūtas teritorijas veidošana sākās 19. gadsimta 60. gados, turpmāk tā attīstījās kā iecienīta kuldīdznieku un pilsētas viesu atpūtas vieta ar plānotiem stādījumiem un vēsturiski vērtīgiem arhitektūras elementiem.

20. gadsimta sākumā pakalnā virs cietokšņa drupām tika uzcelts neliels, apaļš paviljons, no kura pavērās skats uz Ventas rumbu. No abiem pakalniem pāri gravai veda pasakains arkveida tiltiņš, kas bija mīlnieku iecienīta satikšanās vieta. Diemžēl neviena no tā laika celtnēm līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Starpkaru periodā parkā tika uzbūvēta kafejnīca ar vaļējām terasēm un estrāde, kuras priekšā atradās deju grīda pilsētnieku iecienītajām zaļumballēm ar orķestri. Katru sestdienu un svētdienu te sanāca kopā kuldīdznieki, kuri muzicēja un šņauca tabaku un ingveru. Ar tabakas šņaukšanas palīdzību tolaik atbrīvoja elpošanas kanālus. Tolaik teica, ka uzlaboja veselību. Tas bija ļoti populāri.

Kuldīdzniekiem šeit bija iespēja arī apmeklēt dažādus citus pasākumus, piemēram, brīvdabas teātra izrādes un sporta sacensības. Tajās varēja vērot kā spēcīgi vīri cilā svaru bumbas, bet sporta cienītāji varēja izmēģināt savus spēkus dažādās atlētiskās disciplīnās. Tolaik parks bija apjozts ar augstu sētu un pie ieejām pasākumu laikā tika novietoti galdiņi biļešu pārdevējiem. Interesanti, ka ieejas maksu noteica pats apmeklētājs.

Mūsdienās Pilsētas dārzā savu mājvietu ir radušas 22 Latvijā pazīstamās tēlnieces Līvijas Rezevskas darinātās akmens un bronzas skulptūras.
pilsetasdarzs.kuldiga.lv