Krokainā roze (Rosa rugosa)
Krokainā roze (latīņu: Rosa rugosa; angļu: Japanese Rose, vācu: Kartoffel-Rose; krievu: роза морщинистая) ir zems (ga 0.5-2 m) rožu dzimtas krūms. Nereti veido klājenisku audzi. Bagātīgi zaro. Dzeloņu uz stumbra un zariem daudz, tie taisni, dažāda garuma. Garākie dzeloņi ap 1 cm gari, apmatoti. Lapas nepāra plūksnaini saliktas no 5-9 biezām, eliptiskām (ga 2-6 cm, pl 0.8-2 cm) lapiņām. Lapas kāts dzeloņains. Lapiņas krokainas, mala zobaina, plātnes virspuse spīdīgi zaļa, apakšpuse blāvi pelēkzaļa, dažreiz dziedzeraina. Pie lapas pamata ir plati trīsstūrainas, ausainas pielapes. Ziedi ļoti lieli (Ø līdz 10 cm), karmīnsarkani, pa vienam vai mazskaitlīgos sastatos zaru galā. Zieda kāts īss (ga 1-2 cm). Kauslapas garas, ar lapveidīgām piedevām, ārpusē ar sarainiem dziedzermatiņiem. Auglis - liels (Ø 1.5-3 cm), lodveidīgs, no galiem nedaudz saspiests, parasti kails riekstiņu kopauglis, ko apņem sulīga augļsedze. Gatavs auglis oranžsarkans, kauslapas stāvas, paliekošas. Zied no maija līdz septembrim.
Izplatība: Tālo Austrumu reģiona suga, kas plaši ieviesta, kultivēta un vietām pārgājusi savvaļā visā pasaulē.
Latvijā diezgan bieži apstādījumos, retumis pārgājusi savvaļā.
Biotopi: Grupas kāpās, ceļmalās, parku apkaimē, nezālienēs, tīrumu malās un sausās mežmalās apdzīvotu vietu tuvumā. Vairojas ar sakņu atvasēm.
Īpašas norādes: Izteiksmīgs krāšņumaugs. Augļi izmantojami pārtikā. Pēc krokainajām lapiņām, raksturīgā zieda un augļa no citām Latvijā sastopamajām rozēm atšķirama nekļūdīgi.
www.latvijasdaba.lv
Rožu ģintī ir ap 130 savvaļā augošu sugu, no kurām pie mums sastopamas ap 10 sugu. Ārstniecībā nozīmīgākās no tām ir rudā roze (Rosa cinnamomea L.) ar samērā maziem, bet vitamīniem bagātiem augļiem; krokainā roze (Rosa rugosa Thunb.) ar lieliem apaļiem augļiem un zilganā roze (Rosa afzeliana L.), kas ir visbiežāk izplatītā suga Latvijas teritorijā.
Ārstnieciskās iedarbības zinātnisko pamatojumu rozes ieguva tikai mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados, kad atklāja, ka to augļi satur daudz C vitamīna. Tāpat rožu augļi satur B1, B2, E, K un P vitamīnus, karotīnu, miecvielas, organiskās skābes, cukurus, minerālvielas u.c. Ārstniecībai ievāc tikai kaitēkļu nebojātus, nogatavojušos rožu augļus augustā, septembrī. Tos nomazgā aukstā ūdenī un nekavējoties žāvē plānā kārtā krāsnī 70-80 grādu temperatūrā. Pēc žāvēšanas atdala kauslapas. Drogai nav izteiktas smaržas, taču garša ir skābi salda, viegli savelkoša. To var uzglabāt 2 gadus.
Rožu augļu tējas, sīrupus, pulverus lieto kā polivitamīnu preparātus avitaminožu un hipovitaminožu ārstēšanai, lai paaugstinātu organisma pretošanās spējas pret infekciju slimībām. Tos lieto plaušu karsoņa, aterosklerozes, nierakmeņu, žultsakmeņu, anacīdu gastrītu ārstēšanai, kā arī pret nespēku, novājēšanu. Tāpat tie sekmē kaulu lūzumu sadzīšanu. Rožu augļu tēju pagatavo, ņemot ēdamkaroti drogas uz glāzi ūdens, vāra 7-10 minūtes, ļauj ievilkties un dzer pa pusglāzei 2-3 reizes dienā pirms ēšanas.
No rožu augļiem iegūst karotolīnu, kuru lieto ārīgi ekzēmu, čūlu, dermatītu, psoriāzes, krūšu galu sasprēgājumu ārstēšanai. Rožu augļu eļļu tāpat lieto starojumu izraisīto un citu apdegumu, izgulējumu, apakšstilbu trofisko čūlu, dermatožu ārstēšanai.
Tautas medicīnā rožu augļus lieto pret saaukstēšanos, hipertonijas, kuņģa un zarnu trakta, sirds un nervu slimību ārstēšanai. Lapu un sakņu novārījumu lieto kuņģa slimību un caurejas ārstēšanai. Ārīgi rožu vainaglapas, savārītas ar medu, lieto rozes ārstēšanai. Ziedu tēju (100g drogas uz glāzi ūdens) lieto acu iekaisumu ārstēšanai.
dabasspeks.com