Kraukļu aiza un ala
Kraukļu aiza ir ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis Gaujas pietekas Vējupītes sāngravas nogāzē, Siguldā. Atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā 400 m uz dienvidaustrumiem no Gleznotāju kraujas.
Kopš 1974. gada aiza atrodas valsts aizsardzībā. Aizsargājama ir teritorija 8,03 ha platībā. Tā izveidojusies kā stūraina kabata ar 11,5 m augstām sienām sarkanajos Gaujas svītas smilšakmeņos. Uz sienām atrodami seni uzraksti. Iežos atrastas bruņuzivju fosilijas. Vienā sienā atrodas 5 m garā Kraukļu ala (3,3 m augsti griesti, 7 m2 liela grīda).
lv.wikipedia.org
Gaujas svītas smilšakmeņu atsegums Vējupītes kreisā krasta sānu gravā. Klints sienā izveidojusies neliela trīsstūrveida ala. Tās nosaukums cēlies no senas teikas.
Kraukļu aiza izveidojusies tumši sarkanā vidusdevona smilšakmenī. Aizas maksimālais augstums ir 11,5 metri, tās augstās, vertikālās sienas pārklātas ar apmeklētāju iegravētiem vārdiem, gadu skaitļiem un zīmējumiem. Aizas sienā ir izveidojusies neliela, 5 metrus gara trīsstūrveida ala. Agrāk literatūrā minētas divas Kraukļu alas. Acīmredzot blakus iedobe izzudusi pēc smilšakmeņu nobrukumiem.
Par Kraukļu aizu zināma kāda sena teika: „Senākos laikos Siguldas muižā reiz bijis labs, ļaužu iemīļots vagars. Viņš nedzinis darbiniekus, kā citi vagari darījuši, saticis ar ļaudīm cilvēcīgi un pat kungu priekšā viņus aizstāvējis. Par to kungi šo vagaru nav varējuši ciest un slepeni nometuši viņu no kraujas aizā. Vagars bija pazudis, un ļaudis nav zinājuši, kur viņš palicis. Meklējuši ilgāku laiku, līdz ievērojuši kraukļu baru, lidojot virs aizas. Kāpuši lejā un atraduši tur vagaru. No tā laika šī aiza un arī ala, dabūjušas Kraukļa vārdu.”
www.tourism.sigulda.lv
Teritorija ir izvietojusies Gaujavas zemienē, blakus Gaujas senlejai, Vējupītes senlejas nogāzē un sāngravā, upītes kreisajā krastā.
Dabas pieminekli veido Vējupītes senlejas nogāze ar sāngravām, kur atsedzas vidusdevona Živetas stāva Gaujas svītas smilšakmens atsegumi. teritorijas nozīmīgākā daļa ir pati Kraukļu aiza - divas augstas vertikālas ieloka veida klintis, kas ietver horizontālu, cieši nomīdītu skatu laukumu. Klintī aizas sienā ir seklā, bet ainaviski izteiksmīgā Kraukļu ala, kā arī citas mazākas iedobes un sīkas nišas. Atsegums ar alu ir aptuveni 10 m augsts, aizas pretējā (kreisā) nogāzē – līdz 7 m augsts. Ala ir 5,3 m gara, līdz 2,8 m plata un vidēji 1,6 m augsta. Alas platība 6,5 kvadrātmetri. Alas ieejas izmēri: 2,8 m augsta un līdz 2,6 m plata. Ala ir kā plaisveida eja, bez sānu atzarojumiem, kas veidojusies iežu plaisā vai to krustojumā. Ala ir pazemes erozijas veidojums, bet tagad tajā avota nav, ala ir sausa.
Caur aizu tek tērce, kas šķeļ aizas apskatei ērto nomīdīto laukumu un tajā posmiem veidojas mazaktīva grava, kas, iespējams, aktivizējas sniega kušanas vai lietusgāžu laikā.
Atsegumos atsedzas raksturīgi vidusdevona Živetas stāva Gaujas svītas smilšakmeņi. Smilšakmens ir slīpslāņots un horizontāli slāņots, cieti un vidēji cieti cementēts, sarkans, pārsvarā sīkgraudains. Ar māla un fosiliju ieslēgumiem. Plaisains. Plaisas varētu būt interesantas tektonisko kustību un iežu deformāciju pētījumiem
Bez 2 galvenajām aizas sienām netālu ir vēl divi dažus metrus augsti smilšakmens atsegumi. Zem pieejas kāpnēm atrodas smilšakmens bluķis, kas atlūzis no klints 21. gs. pirmajos gados.
Šā brīža procesi dabas pieminekļa teritorijā izpaužas kā strauji erozijas procesi - galvenokārt alā, kā arī sienā virs alas, kur ir lielākais svaigas, neapaugušas sienas laukums.
Tērce, kas šķeļ aizas iekšējo laukumu, veido gravas aizsākumu, kas, iespējams, aktivizējas tai aizsalstot vai lietusgāžu laikā.
Šaurā dabīgā Kraukļu aiza ar stāvām sienām, ar ierobežotām iespējām tajā iekļūt un izkļūt, ir ļoti ainaviska un bieži aprakstīta ceļvežos, un ir tūristu un dabas fotogrāfu iecienīta jau kopš 20.gadsimta sākuma. Smilšakmens sienās ap alu ir ļoti daudz izteiksmīgu, lielu, māksliniecisku un kaligrāfisku 19. un 20. gs. sākuma laika iegravējumu.
Aiza saistās ar vēsturiskiem nostāstiem. Viena versija vēstī, ka no kraujas dzimtļaužu nomests ļoti ļauns un nežēlīgs vagars, kuru vēlāk muižas kalpi atraduši pēc kraukļu ķērcieniem. No tā arī ala ieguvusi savu nosaukumu. Pēc cita nostāsta varianta Siguldas muižas vagars klaušu laikos sava taisnīguma dēļ bijis ļaužu ļoti iecienīts. Tāpēc muižas kungs licis to nogalināt, nosviežot no augstās klints. Gaitnieki vēlāk savu vagaru atraduši pēc kraukļu bara ķērkšanas.
Pēdējo 40 gadu laikā novērojams, ka 20. gs. sākuma uzraksti uz aizas sienām 20. gs. 70-tajos gados vēl bija labi redzami gan vizuāli, gan tā laika fotogrāfijās. 90-tajos gados dažu gadu laikā šīs sienas pārklājās ar melnu un zaļu sūnu apaugumu, kas maskē un, iespējams, arī iznīcina ieskrāpējumus. Klintīs arī šāvienu ložu pēdas. Daļa seno ierakstu sienu apakšdaļā ir irdenu iežu apsegti.
Teritorijā atrodas ES aizsargājami biotopi – smilšakmens atsegumi (8220), netraucētas alas (8310), nogāžu un gravu meži (9180*), novēroti ziemojoši sikspārņi.
Teritoriju nepieciešams saglabāt gan zinātniskiem, sugu un biotopu pētījumiem, gan kā ainaviski vērtīgu dabas veidojumu kopumu, kas ir nozīmīgs kā populārs tūrisma objekts un kultūrvēsturisks objekts.
www.daba.gov.lv
