Kolkasrags
Kolkasrags ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts Talsu novada Kolkas pagastā un izteiktākais zemesrags Latvijas piekrastē. Zemesrags atdala Baltijas jūru no Rīgas jūras līča. Saskaroties jūras un līča ūdeņiem, veidojas virpuļi, kas ir bīstami peldētājiem. No Kolkasraga uz ziemeļaustrumiem stiepjas aptuveni 6–7 kilometrus gara un 2 metrus dziļa sēre, kuras pamatā ir dolomīta sēklis. Sēres galā atrodas Kolkas bāka, kura uz mākslīga paaugstinājuma tika uzcelta 1884. gadā, bet kopš 1985. gada šī bāka darbojas automātiski.
No Kolkasraga var vērot gan saullēktu, kad saule "iznirst" no Rīgas līča ūdeņiem, gan saulrietu, kad saule "ienirst" Baltijas jūrā. Dabas tūristiem Kolkasrags zināms kā putnu vērošanas vieta, jo šeit ir intensīvākais putnu migrācijas ceļš Latvijas teritorijā. Dažās aprīļa dienās ik stundu to pārlido 30 – 50 tūkstoši putnu.
Vēsture
Kolkasraga (Domesnes) vārds pirmo reizi satopams tekstā (1040.), kas iekalts Mērvalas rūnu akmenī Zviedrijā, kas uzstādīts pēc m.ē. 1000. gada, piemin vikingu Svenu, kas bieži braucis ap Kolkasragu (Tumisnis) uz Zemgali (Simkala). Somugru (igauņu, somu) un indoeiropiešu valodās tā vārds nozīmē "ass stūris". Kolka kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos minēta 1387. gada dokumentā. Kolkasraga apzīmējums dokumentos līdz 19. gadsimta beigām bija Domesnes, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu. 20. gadsimtā nostiprinājies apdzīvotās vietas nosaukums Kolka, lībiski Kūolka. Šis apzīmējums nāk no somu un igauņu valodas: igauņu kolgas, kolk, somu kolkka – kakts, stūris, nostūris.
Kolkasraga sērē guļ neskaitāmu laivu un kuģu atliekas. Senatnē šo sēkli dēvēja par „ļaunā milža Toma degunu“.
Nostāsti vēstī, ka Kolkasragā, brīdinot jūrniekus, senatnē dedzināti ugunskuri. Laiku pa laikam jūras laupītāji pārvietojuši ugunskurus uz Zilajiem kalniem, un kuģi uzskrējuši sēkļos. Krava nolaupīta, bet jūrnieki – nogalināti. Tāpēc raga nosaukums it kā darināts no lībiešu vārda Kuōl-ka – ‘mirsti ar'!’. Vietējie iedzīvotāji sevi agrāk sauca par “kalāmied” – zvejniekiem, jeb “rāndalist” – jūrmalniekiem.
lv.wikipedia.org
www.visit.dundaga.lv
Kolkasragā
- vērojiet Mazjūras (Rīgas jūras līcis) un Dižjūras (Baltijas jūra) satikšanos;
- apmeklējiet Kolkasraga priežu taku un uzkāpiet Kolkasraga skatu tornī;
- nobaudiet vietējo zvejnieku kūpinātās zivis;
- vērojiet saulrietu un sagaidiet saullēktu;
- apskatiet Kolkas ciemu – Līvu centru Kūolka un trīs konfesiju baznīcas – Kolkas evaņģēliski luterisko baznīcu, Kristus dzimšanas Kolkas pareizticīgo baznīcu un Jūras Zvaigznes Dievmātes Kolkas Romas katoļu baznīca;
- nobaudiet sklandraušus pie Dženetas Marinskas "Ūšos";
- sāciet savu ceļojumu pa Slīteres Nacionālo parku.
Kolkasraga apmeklētāju centrs
Apmeklētāju ērtībām Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs, kur var iegādāties vietējos suvenīrus, saņemt tūrisma informāciju, atspirdzināties vai vienkārši atpūsties pirms tālākā ceļa.
Kolkas bāka
- Atrodas ~ 5 līdz 6 km attālumā no Kolkasraga, smilšainā zemūdens sēkļa galā, uz mākslīgi izveidotas salas.
- Sākotnēji uzcēla koka bāku, kurā gaismu iededzināja 1875. gada jūnijā.
- Kad sala nosēdās, uz tās uzcēla tagadējo bākas torni, kas sāka darboties 1884. gada 1. jūlijā. 21 m augstais bākas metāla konstrukcijas tornis izgatavots Sanktpēterburgā. Kopš 1979. gadā bāka strādā automātiskā režīmā
- Laivotājiem ar pieredzi noteikti vienreiz mūžā ir jāaizbrauc līdz Kolkas bākai. Jāņem gan vērā, ka laivošanai piemērots laiks ir tikai 40 dienas gadā.
- Lībiešu krasts
- Kurzemes jūrmalas piekrastē no Melnsila līdz Lūžņai atrodas senie lībiešu zvejniekciemi, to skaitā arī Kolka (Kūolka). Lībieši jeb līvi ir maza, vistālāk rietumos dzīvojoša Baltijas jūras somugru tauta. To klātbūtne novadā ir it visā – vietējā izloksnē, kultūrā, tradīcijās un jūras vēju rūdītā rakstura spītībā. Mazie zvejniekciemi Kurzemes jūrmalā viesus sagaida ar laivu piestātnēm, tīklu mājām, senu zvejniekciemu koka apbūvi (sākot ar 18. gs.) un senlietu ekspozīcijām, kā arī ar plašu lauku tūrisma mītņu piedāvājumu.
