Kokvarde (Hyla arborea)

Kokvarde - Hyla arborea

Kokvarde - angliski: common tree frog (common hyla); vāciski: Laubfrosh, Baumfrosch; zviedru: lövgroda; igauņu: harilik lehekonn; lietuviešu: medvarlė; krievu: обыкновенная квакша

Senais nosaukums:
parkšķis.

Apraksts:
Ķermeņa garums ap 3,5 - 5 cm. Āda gluda. Mugura koši zaļa, ļoti reti - brūngana vai zeltaina. Vēderpuse - gaiša, bez plankumiem. Pirkstu galos piesūcekņi, ar kuru palīdzību dzīvnieks spēj pārvietoties pa zariem un lapām. Tēviņš nedaudz mazāks, ar tumšu kaklu. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied visu nārsta periodu. Dziesma mazliet atgādina pīļu pēkšķēšanu vai tarkšķēšanu, ar ko acīmredzot saistīts senais nosaukums.

Ekoloģija:
Nārsta periods apmēram laikposmā: 25.04.-30.05. Nārsta vietas atrodas dīķos, kuru krasti aizauguši ar krūmiem un kārkliem. Mātīte iznērš līdz 800 - 1000 ikriem, kuri parasti sakārtoti apaļos gļotainos kamolos. Ikru kamoli izvietoti ūdenstilpes dibenā. Kurkuļi izšķiļas pēc 10 dienām. Tie ir gaiši, sasniedz 5 cm garumu. Metamorfoze notiek pēc 2 - 3 mēnešiem, un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlija beigās - augustā. To izmērs ir 0,9 - 1,8 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves otrajā - trešajā gadā. Pārsvarā pārtiek no lidojošiem kukaiņiem, bet ēd arī kāpurus, skudras un vaboles. Aktīva krēslā un tumsā, arī nārsta dziedāšana sākas pievakarē. Pa dienu parasti slēpjas lapotnē vai zemsedzē. Ziemošanas periods sākas septembra beigās - oktobrī; ziemo zemsedzē, alās, dobumos.

Izplatība:
Visa Eiropa, izņemot Lielbritāniju, rietumos līdz Portugālei, dienvidaustrumos - līdz Kaspijas jūrai. Pašreiz pierādītā izplatības ziemeļu robeža stiepjas caur Dienvidzviedriju un Baltkrievijas dienvidiem (pēc citiem datiem - caur Lietuvas dienvidiem: S.Gruodis, personīgs ziņojums), tomēr daudzi autori (pilnīgu sarakstu sniedz Siliņš un Lamsters, 1934) atzīmē kokvardi kā ļoti retu Latvijas faunas pārstāvi jau kopš 1777. gada. Muzejos nav neviena kokvardes eksemplāra, kas būtu atrasts Latvijā, tomēr ziņojumu biežums ļauj pamatoti iekļaut kokvardi Latvijas abinieku sarakstā. Pastāv viedoklis (Zvirgzds un Vilnītis, 1995), ka pēdējo simt gadu laikā, pateicoties lauksaimnieciskās darbības intensifikācijai un līdz ar to ­ nārsta vietu izzušanai ­ notikusi kokvaržu populācijas saskaldīšana vairākās izolētās grupās, kuras bija par mazu, lai spētu pretoties nelabvēlīgajiem vides faktoriem, kas Latvijā ir tuvi kokvardes izturības robežai. Kopš 1987. gada Rīgas Zooloģiskā dārza Ekoloģijas laboratorija veic kokvardes reintrodukciju Latvijā. Kopš 1990. gada ir nostabilizējusies mākslīgi izveidotā kokvardes populācija Liepājas rajonā, kas nu jau spēj ne vien pašatjaunoties, bet arī aktīvi izplatīties uz jaunām nārsta vietām. Reintrodukcijas vietā ir nodibināts liegums. Parastā kokvarde ir iekļauta Latvijas un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Pašreiz jāturpina stiprināt jaunizveidotās populācijas dzīvotspēju; būtu vēlams izveidot arī citas populācijas Rietumkurzemē.
www.latvijasdaba.lv

Eiropas kokvarde, parastā kokvarde jeb vienkārši kokvarde (Hyla arborea) ir neliela auguma kokvaržu dzimtas (Hylidae) suga, kas sastopama Eiropā un Āzijas rietumos. Nesenā pagātnē kokvardei tika sistematizētas daudzas pasugas, kuras, līdz ar ģenētisko pētījumu jaunākajiem atklājumiem, 2005. gadā veicot ģints sistemātikas revīziju, izdalītas kā jaunas sugas.

Izplatība
Kokvarde izplatīta lielākajā daļā Eiropas, sakot ar Atlantijas okeāna krastu rietumos, Portugāli rietumdienvidos, pāri Rietumeiropai, Centrāleiropai un Austrumeiropai, virzienā uz dienvidaustrumiem pāri Kaukāzam sasniedzot Kaspijas jūru. Ziemeļu robeža stiepjas caur Zviedrijas dienvidiem, Lietuvas dienvidiem, Baltkrievijas rietumdienvidiem, ziemeļaustrumos sasniedzot Krievijas un Ukrainas pierobežas teritorijas. Dienvidu robeža Vidusjūru sasniedz tikai Balkānu pussalā un Turcijā. Kokvarde ir introducēta Lielbritānijā un reintroducēta Latvijā.

Dzīvo labi apgaismotos platlapju un jauktos mežos, krūmājos, dārzos, parkos, ezeru un upju krastos. Var būt sastopama arī apdzīvotās vietās. Izvairās no tumšiem un bieziem mežiem. Pļavās lielākoties mēdz uzturēties vairošanās laikā. Dzīves lielāko daļu pavada lapotnē. Vairojas stāvošas ūdenstilpēs — ezeros, dīķos. Ziemo meža zemsedzē, alās, dobumos, starp akmeņiem.

Latvijā
Pastāv uzskats, ka Latvijā kokvarde ir bijusi reti sastopama suga jau kopš 1777. gada. Tomēr ticamas ziņas par sugas novērošanu ir arī no 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses. Populācijas skaita samazināšanos sekmēja intensīva lauksaimniecības zemju ierīkošana un bebru pilnīga iznīcināšana 19. gadsimtā, kuri ar savu darbību nodrošināja kokvaržu nārstam un dzīvei piemērotu vidi — seklus un lekna augāja ieskautus dīķus. Latvijas kokvaržu populācijas saskaldīšana vairākās izolētās, nelielās grupās noveda pie tā, ka tās nespēja pretoties nelabvēlīgajiem vides faktoriem un suga uz kādu laiku valsts teritorijā bija izzudusi.

Kopš 1987. gada Rīgas Zooloģiskā dārza Ekoloģijas laboratorija veic kokvardes reintrodukciju Latvijā. Kopš 1990. gada mākslīgi izveidotā kokvardes populācija Liepājas rajonā ir nostabilizējusies un sākusi dabīgā ceļā paplašināt savu izplatības teritoriju. Reintrodukcijas vietā nodibināts liegums. Parastā kokvarde ir iekļauta Latvijas un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.

Izskats
Kokvarde ir neliela auguma varde ar slaidām, spēcīgām pakaļkājām un koši zaļu muguru, kas atkarībā no temperatūras un mitruma daudzuma vai pat vardes pašsajūtas var būt arī pelēcīga vai zeltaina. Tās ķermeņa garums ir apmēram 3,5 — 5 cm, Vēderpuse gaiša, bez plankumiem. Uz muguras āda ir gluda, bet uz vēdera grubuļota. Gaišo pavēderi un zaļo muguru nodala tumši brūna sānu josla ar gaišu augšējo maliņu. Tumšā josla sākas pie nāss un beidzas pie pakaļkājas paslēpenes. Pirkstu galos ir piesūcekņi, ar kuru palīdzību dzīvnieks spēj pārvietoties pa zariem un lapām. Galva noapaļota, acu zīlītes horizontālas elipses. Tēviņš nedaudz mazāks, ar tumšu kaklu. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied visu nārsta periodu. Dziesma mazliet atgādina pīļu pēkšķēšanu vai tarkšķēšanu. Kopkvarde spēj veikt negaidītus, tālus lēcienus.

Ekoloģija
Kokvarde pārtiek galvenokārt no lidojošiem kukaiņiem, bet ēd arī kāpurus, skudras un vaboles. Tā ir aktīva krēslā un tumsā, arī nārsta dziedāšana sākas pievakarē. Pa dienu parasti slēpjas lapotnē vai zemsedzē. Ziemošanas periods sākas septembra beigās — oktobrī; ziemo zemsedzē, alās, dobumos.

Vairošanās
Eiropas kokvardes vairojas staignās ūdenstilpnēs, dīķos, kuru krasti aizauguši ar krūmiem un kārkliem. Latvijā vispiemērotākie biotopi nārstošanai ir bebraines. Mātītes iznērš aptuveni 800—1000 olas, kuri parasti sakārtoti apaļos, gļotainos kamolos. Šīs “pikas” ir valrieksta lielumā un izvietotas ūdenstilpes dibenā. Vienas olas vidējais izmērs ir aptuveni 1,5 mm diametrā. Kurkuļi izšķiļas pēc 10—14 dienām. Tie ir gaiši, sasniedz 5 cm garumu. Metamorfoze notiek pēc 2 — 3 mēnešiem, un jaunās vardītes ūdenstilpi parasti atstāj jūlija beigās — augustā. To izmērs ir 0,9 — 1,8 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves otrajā vai trešajā gadā. Indivīds spēj dzīvot līdz 15 gadiem.
lv.wikipedia.org