Koknese

Koknese ir sena pilsēta, šobrīd lielciems Vidzemes dienvidos, Kokneses novada centrs. Atrodas senā Daugavas ūdensceļa malā pie Pērses ietekas Daugavā. Attālums līdz tuvākajai pilsētai Aizkrauklei — 14 km, līdz Rīgai — 100 km.

Rakstos pirmoreiz minēta Indriķa hronikas aprakstā par 1205. gada notikumiem kā Kukenoys (Koknese). Koknese bija viens no stiprākajiem viduslaiku cietokšņiem Livonijā, pie kura risinājušās vairākas lielas kaujas. No 1277. gada līdz 17. gs. beigām Koknesei bija pilsētas tiesības un tā ietilpa Hanzas savienībā. Ir versija, ka Koknese, tāpat ka Tālava, ir minēta senās arābu hronikās. 1932. gadā Koknesei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. No 1958. līdz 1990. gadam Koknese bija pilsētciemats, pēc tam Kokneses pagasta centrs Aizkraukles rajonā. Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2009. gadā kļuva par Kokneses novada centru. Koknese atrodas pie dzelzceļa līnijas Rīga — Daugavpils un autoceļa A6, no tā atzarojas reģionālie autoceļi P79 un P80.

Daba
Koknese atrodas Daugavas senlejas labajā krastā pie Pērses ietekas. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas 1966. gadā izveidojās Pļaviņu ūdenskrātuve un gleznainā senleja tika appludināta, zem ūdens nonāca arī Pērses ūdenskritums. Kādreizējais Krievkalns (vietas nosaukums ir izveidojies tāpēc, ka 17. gadsimta krievu karaspēkam šajā vietā bija apmetne) līdzās Koknesei tagad ir kļuvis par Kokneses jeb Krievkalna salu, kur tiek veidota piemiņas vieta 20. gadsimta totalitārajos režīmos cietušajiem latviešiem — Likteņdārzs.
lv.wikipedia.org

Vēsture
Mūsu ēras 7.gs. Koknesē apmetās pirmie latvieši, kas divu gadsimtu laikā izveidoja savu sabiedrisko iekārtu. 10.gs. Kokneses pilsētiņā dzīvojuši jau kādi 800 - 1000 cilvēku.

Jau ap 1200.gadu Kokneses vārds tiek minēts rakstos. Pastāvējuši vairāki Kokneses nosaukuma vāciskie, kā arī krieviskais variants, bet visi tie atvasināti no upes "Kokna" nosaukuma, kā agrāk tikusi dēvēta upe Pērse. Jau pirms krustnešu iebrukuma Latvijas teritorijā pa lielajām upēm norisinājās aktīva tirdzniecība starp skandināvu zemēm un Krievzemi, tāpēc arī no 10.gs. līdz pat krustnešu iebrukumam Koknesē valda krievu kņazi. Krievkalnā tiek uzcelta pirmā koka pils un ap to veidojas pilsēta. Krustnešiem sasniedzot Koknesi šeit valda kņazs Vetseke. 13.gs. sākumā bīskapa Alberta karapulki sasniedz Koknesi, Vetseke padodas pārspēka priekšā, nodedzina pili un mūk. Bīskaps Alberts 1209.gadā sāk celt mūra pili, taču ne vairs Krievkalnā, bet kalnā, kuram pie kājām satek Pērse un Daugava. Jau 13.gs. Kokneses pilsētā esot bijis ap 1200 iedzīvotāju, pastāvējušas divas baznīcas, apmēram 100 māju, Koknesei bijusi sava kapsēta.

Tā kā Koknese ir tolaik ievērojams un apdzīvots bīskapijas centrs, kur aktīvi noris amatniecība un tirdzniecība, 1277. gadā tai tiek piešķirtas pilsētas tiesības, un kopš 14.gs. Koknese ietilpst Hanzas savienībā.

Koknese sava militāri stratēģiskā novietojuma dēļ cietusi gan krusta karu laikā 12.-13.gs., kad to iekarojuši gan leiši, gan krievi, tāpat tas turpinājies arī Livonijas valstu konfederācijas laikā, kad pēc Kokneses kāroja Zobenbrāļu ordenis tā arī bīskaps. Tā pamīšus bijusi gan bīskapa, gan ordeņa pakļautībā.

 Pēc Livonijas valsts sabrukuma Koknese nonāk poļu un leišu valdījumā. 1577.gadā Koknesē iebrūk Ivana Bargā karaspēks, pēc kura aiziešanas Koknese palika izlaupīta un izpostīta. Vēstures rakstos minēts, ka 1555.gadā Koknesē bijusi luterāņu draudze. Koknesei baznīcas reformācija negāja secen, un luterānisma parādīšanās Latvijas teritorijā iezīmējās ar latviešu aktīvāku piedalīšanos baznīcas un ticības jautājumu risināšanā, kā arī pirmo rakstu latviešu valodā rašanos. 1687.gadā tika uzcelta luterāņu baznīca gotikas stilā. No 1687. līdz 1702. gadam tajā darbojies mācītājs Ernests Gliks. Baznīca vēl joprojām atrodas tajā pašā vietā. 17.gs. sākums iezīmējas ar poļu un zviedru savstarpējām cīņām par ietekmi bijušās Livonijas teritorijās, kuru laikā Koknese atkal stipri cieta līdz cīņās atkarota no 1625.g. Koknesē, tāpat kā visā Vidzemes teritorijā, nostiprinājās zviedru vara. Tomēr, tas netraucēja krievu kņazam, Pētera I tēvam Aleksejam Mihailovičam ar saviem karapulkiem 1677.gadā atkal izpostīt Koknesi, atstājot drupas un līķu kaudzes. Pēc krievu padzīšanas zviedri 1684.gadā nojauca pilsētu un pārcēla to atkal Krievkalnā, taču pilsēta nespēja atgūties no ilgajiem postījumiem un nīkuļoja. Zviedru laiki zīmīgi ar to, ka 1688.gadā tiek dibināta pirmā latviešu skola Koknesē un kopš šī laika, izglītības ceļš Koknesē gandrīz bez pārtraukumiem mūs atvedis pie tādas skolas, kāda tā ir šodien.

1700.gadā sākas Ziemeļu karš, krievi, poļi un sakši sāk karot ar zviedriem. 1701.gadā sakšu karapulkam atkāpjoties, tiek uzspridzināta Kokneses mūra pils. Koknese, tāpat kā visa Vidzeme, no 1709. līdz 1710.gadam piedzīvo mēri. Dzīva paliek tikai piektā daļa iedzīvotāju. Ziemeļu karā ir pēdējais lielākais karš, kas skar Koknesi līdz pat 20.gs.

Kara darbība šajā starplaikā Koknesi skāra tikai 1812.gadā, kad notika Napoleona kara gājiens uz Krieviju, bet Koknesei tas nebija tik postoši kā iepriekšējo karu laikā. Līdz ar zemnieku brīvlaišanu Vidzemē 1819.gadā varam runāt arī par Vidzemes latviešu zemnieku aktīvāku rīcību sava dzīves līmeņa celšanā. Sāka darboties amatnieki, zemniekiem savu saražoto radās iespēja pārdot, muižas paspārnē darbojās nelieli uzņēmumi, attīstījās tirdzniecība, darbojās vietējās fabrikas. 1861.gadā uzbūvēja Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, kas sekmēja Kokneses uzplaukumu, piesaistīja interesentus. Līdz ar latviešu turības pieaugumu izvērsās arī samērā aktīva kultūras dzīve. 1868.gadā Koknesē tika nodibināta pirmā dziedāšanas biedrība novadā. Biedrības koris ieguva trešo godalgu pirmajos latviešu dziesmu svētkos. Biedrība arī aktīvi pretojās 1887.gadā cara valdības sāktajai pārkrievošanas politikai.

No 1885. līdz 1887.gadam Koknesē dzīvojis rakstnieks R.Blaumanis. Koknesē dzimuši arī vairāki ievērojami kultūras darbinieki - mūziķis, vijolnieks Jānis Reinholds, gleznotājs Jūlijs Feders. Te laiku mīlējuši pavadīt ne tikai arhibīskapi un ordeņa mestri, bet jau 20.gs. arī inteliģences pārstāvji, radoši cilvēki un vienkārši atpūtnieki, piemēram, valodnieks J.Endzelīns, gleznotājs K.Ubāns.

19.gs. beigās Kokneses parkā Kokneses muižas īpašniekam baronam O.fon Lēvenšternam uzcelta jaunā pils, kuru projektējis arhitekts K.Neiburgers, bet kurai nebija lemts ilgs mūžs. Pils bija 1905.gada revolucionāro notikumu lieciniece. Pirmā lielā vispārējā tautas sacelšanās beidzās ar nemiernieku sodīšanu. Par šā laika notikumiem atgādina vairākas apbedījuma vietas gan pašā Koknesē, gan tās apkārtnē.

1914.gada Pirmā pasaules kara laikā, Lēvenšterna pilij tika nodarīti lieli postījumi un tā vairs neatguva agrāko izskatu. 1915.gadā bēgļu gaitās bija jādodas Daugavas piekrastes iedzīvotājiem, daudzi no tiem nekad vairs neatgriezās Koknesē. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā (1918 - 1940) Koknesei raksturīgs tas, ka tā bija dārznieku, amatnieku, atpūtnieku un tūristu mazpilsēta.

Pēc neatkarības iegūšanas tika atjaunoti amatniecības uzņēmumi, tirdzniecības vietas, frizieru un fotogrāfu saloni, tika atjaunota dažādu biedrību darbība. 1919.gadā Koknesē kā viena no pirmajām valstī nodibinājās patērētāju biedrība. 1929.gadā tika atjaunota luterāņu baznīca. Kopš 1939.gada sāka darboties Romas katoļu baznīca. No 1877.gada pastāv pareizticīgo baznīca, lai gan pareizticība Koknesē radās 1845.gadā. Pareizticīgo baznīca tika uzspridzināta pirms Pērses un Daugavas gultnes appludināšanas 1965.gadā, kad tika uzsākta Pļaviņu HES būvniecība. Pērses un Daugavas senlejas skaistums tika pārvērsts par ūdens klājumu. Vecās mūra pils pamatus, kas gadsimtiem ilgi atradās augstu kalnā, mūsdienās skalo un grauj ūdens straumes.
www.koknese.lv