Kanālmalas apstādījumi
Kanālmalas apstādījumi - apstādījumu sistēma Rīgas centrā, pilsētas kanāla abās pusēs, sākas pie Centrālās dzelzceļa stacijas un 10.41 ha platībā rotā Rīgas centru līdz pat Krišjāņa Valdemāra ielai. Izveidoti 1857.-1963. gados, izmantojot no apbūves brīvo teritoriju seno pilsētas nocietinājumu priekšā.
Kanālmalas apstādījumos atrodas vairākas nozīmīgas sabiedriskas celtnes. Dienvidaustrumu virzienā no Brīvības pieminekļa skatam paveras Nacionālās operas ēka, bet pie Kr. Valdemāra ielas atrodas Nacionālā teātra ēka.
Dendroloģiskais materiāls
Pavisam kanālmalas apstādījumos aug 110 (pēc 1988. gada datiem) svešzemju koku un krūmu sugas un 19 vietējās sugu, piemēram, purpura ābele (Malus x purpurea), kobus magnolija (Magnolia kobus), Amerikas ragukoks (Gymnocladus dioicus), sudraba liepa (Tilia tomentosa), zeltlapu Kanādas papele (Populus xcanadensis "Aurea"), Tatārijas kļava (Acer tataricum), neievērotā zirgkastaņa (Aesculus x neglecta), dzeltenā zirgkastaņa (Aesculus flava), šķīblapu platlapu liepa (Tilia platyphyllos "Obliqua"), pelēkais riekstkoks (Juglans cinerea), Eiropas kizils (Cornus mas), Alpu zeltlietus (Laburnumalpinum), divdaivu ginks (Ginkgo biloba), Mandžūrijas riekstkoks (Juglans mandshurica), lauku kļava (Acer campestre), Krimas liepa (Tilia x euchlora), nokarenais parastais osis (Fraxinus excelsior "Pendula"), zaļais osis (Fraxinus pennsylvanica var. subintegerrima), punktainā krustābele (Crataegus punctata), divirbuļu krustābele (Crataegus laevigata), laurlapu papele (Populus laurifolia), parastais skābardis (Carpinus betulus), melnalksnis (Alnus glutinosa), parastā īve (Taxus baccata) u.c.
Te aug arī īsti retumi, piemēram, divdaivu ginks, kas ir vecākais koku pārstāvis uz Zemes. Šī suga uz zemes saglabājusies no 125 miljonus gadu sirmas senatnes, un iespējams, ka tās pirmo eksemplāru lapas ēduši dinozauri (ginku viegli atpazīt — tam ir īpatnējas vēdekļveida lapas, kas rudenī krāsojas koši dzeltenas). Aplūkojams vienīgais Latvijā 1900. gadā Georga Kūfalta stādītais Amerikas ragukoks. Iepretī operai pavasaros baltās kupenās grimst magnolijas, kas audzētas LU botāniskajā dārzā, bet stādītas XX gs. 70. gados, tālāk atrodas spilgti dzeltenā krāsā ziedošā Fortina forsitīja, kas nāk no Ķīnas.
Apstādījumu tapšana
1856.gadā tika nojaukti Rīgas cietokšņa vaļņi, Smilšu bastiona vietā uzbērts kalns, kuram nu dots Basteja kalna (vāc. Basteiberg) nosaukums (sākumā tas dēvēts par Gliemežnīcas kalnu). Līdz ar vaļņu nojaukšanu pāri kanālam tika uzcelti pirmie patstāvīgie tilti: Nikolaja (tagad Kr. Valdemāra iela), Aleksandra (Brīvības) un Suvorova (K. Barona) ielās. Tika izveidota īpaša komisija, kas birģermeistara E.Grima vadībā noteica galvenos izbrīvētās teritorijas izmantošanas principus. Rīgas galvenais arhitekts J.D.Felsko, piedaloties arhitektam O.Dīcem, izstrādāja plānu, kā nocietinājumu būvju vietā ierīkot apstādījumus, bet bijušos cietokšņa grāvjus pārvērst par kanālu. Līdz ar kanālmalas apstādījumiem, kurus pēc Lībekas pilsētas dārzu direktora A.Venta (Vendt) projekta sāka veidot vienlaikus ar vaļņu norakšanu, apstādījumu sistēma aptvēra arī Vērmanes dārzu.
1879. gadā izveidoja Rīgas dārzu direkciju un par Rīgas dārzu direktoru oficiāli kļuva 27 gadus vecais Georgs Kūfalts. Viņa pirmais projekts, bija tieši Bastejkalna apstādījumu pārbūve.
Bastejkalna apstādījumu (vāc. Basteiberganlagen) veidošana ilga no 1859. līdz 1887. gadam. Pirmā kafejnīca Bastejkalnā ierīkota jau 1887. gadā. Kalnā iebūvētā Saulkalnes gliemežu dolomīta ūdens kaskāde ierīkota 1898. gadā. Tā saglabājusies līdz mūsdienām, taču vairs ar ne tik dizainiski izstrādātu zemūdens izgaismojumu, kāds bija pagājušā gadsimta sākumā. Ap 1893. gadu pie Bastejkalna kanālā tika izvietota uz pontoniem pseidojapāņu stila gulbju mājiņa (arh. H. Šēls) - ziemas mēnešos to parasti izvilka krastā tajā vietā, kur tā atrodas joprojām. Gulbjus dāvināja Rīgas Putnu audzēšanas biedrība. 1892. gadā Bastejkalna pakājē pār kanālu uzcēla 23 metrus garu lokveida koka tiltu (tā izliekums bija tik stāvs, ka ziemā cilvēki no tā slīdēja nost un rīdzinieki tiltu ironiski bija iesaukuši par astoto pasaules brīnumu), kuru vēlāk aizvietoja ar mūrētu. Tad tika uzbūvēts tilts, kas savieno Vecrīgu ar tagadējo Raiņa bulvāri (projektēts 1898. gadā, nedaudz vēlāk pārbūvēts un darbojas joprojām).
1881. gadā apstādījumus ierîko pie Vācu teātra (mūsd. LNO), kura ēka celta 1863. gadā. 1887. gadā tur uzstādīja vēl joprojām Rīgā greznāko strūklaku.
Kad 1935.g. uzcēla Brīvības pieminekli, sakarā ar bulvāra un ielu paplašināšanu, tika pārveidoti arī apstādījumi. Šo pārveidojumu projektu autors Andrejs Zeidaks. LPSR laikā, kopš 1968. gada kanālmalas apstādījumos sāka izvietot dekoratīvas skulptūras, kurām nebija piesaiste kādam vēsturiskam notikumam, bet tikai mākslas vērtība.
Mūsdienās tika likvidēts visai romantisku XX gs. gadsimta sākuma stūrīti ar tiltiņu un mežābeli, lai šajā vietā tieši virs kanāla uzbūvētu Stockman tirdzniecības centru. Tieši apstādījumos Raiņa bulvāra un Kr. Barona ielas stūrī tika iebūvēts tējas namiņš, izjaucot apstādījumu plānojumu.
lv.wikipedia.org
