Jūrmala (pilsēta)

Jūrmala ir Latvijas lielākā kūrortpilsēta, kura atrodas Vidzemē, apmēram 25 kilometrus uz rietumiem no Rīgas. Pilsētas platība ir 100 km2. Jūrmala 24 km garumā stiepjas gar Rīgas līci un Lielupi. 2016. gada 1. janvārī bija 57 371 iedzīvotāji.

Pilsēta tradicionāli sastāv no atsevišķām daļām (uzskaitītas virzienā no rietumiem uz austrumiem): Ķemeri, Jaunķemeri, Sloka, Kauguri, Vaivari, Asari, Valteri, Melluži, Pumpuri, Jaundubulti, Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri, Lielupe un Priedaine.

Peldvietas un dziednīcas Jūrmalā sāka iekārtot 19. gadsimta pirmajā pusē. Krievijas impērijas laikā Ķemeri, Kauguri, Melluži, Dubulti, Majori, Dzintari un Bulduri izveidojās par atsevišķiem populāriem kūrortiem, kurus pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas apvienoja Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētās. Tagadējās robežas Jūrmala ieguva pēc Otrā pasaules kara, kad kļuva par vienu no populārākajām kūrotpilsētām PSRS. Mūsdienās Jūrmala ir ne tikai kūrortpilsēta, bet arī prestižs dzīvojamais rajons Rīgā un citur strādājošajiem.
lv.wikipedia.org

Jūrmala ir vienīgā kūrortpilsēta Latvijā un pirmā Latvijas pilsēta, kas uzņemta Eiropas Kūrortu asociācijā. Pēc platības otra lielākā Latvijas pilsēta aiz Rīgas. Jūrmalu no divām pusēm ieskauj ūdens – pilsētas dienvidu mala 30 kilometru garumā robežojas ar Lielupes krastiem, bet pilsētas ziemeļu mala - ar Rīgas jūras līci 24 kilometru garumā.

Jūrmalas pilsētas bagātība ir tās dabas resursi – jonizētais jūras un fitoncīdiem bagātais priežu mežu gaiss, baltās kvarca smiltis pludmalē, minerālūdeņi ar sērūdeņraža, broma un nātrija hlorīda sastāvu, ārstnieciskās kūdras un sapropeļdūņas. Dabas apstākļi un vietējie dabiskie ārstnieciskie resursi Jūrmalas pilsētai dod iespēju lepoties ar divu veidu kūrortiem pilsētas teritorijā – balneoloģisko un piejūras klimatisko kūrortu.
 
Jūrmala jau vairāk nekā desmit gadus ir Veselīga pilsēta (“Healthy City”) – šo statusu kā starptautisku apliecinājumu pašvaldības rūpēm par iedzīvotāju veselības veicināšanu piešķir Pasaules Veselības organizācija (PVO).
 
Vēsturiski pilsēta apvienojusi 12 ciemus – Priedaini, Lielupi, Buldurus, Dzintarus, Majorus, Dubultus, Jaundubultus, Pumpurus, Mellužus, Asarus, Vaivarus, Jaunķemerus un divas nelielas pilsētas – Sloku un Ķemerus. Jūrmalā veiksmīgi sadzīvo pagājušā gadsimta sākumā celtās koka vasarnīcas ar mūsdienu arhitektūru. To papildina mūsdienīga, Eiropas līmenim atbilstoša infrastruktūra un labiekārtota pilsētvide.
 
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu skaita ziņā Jūrmala ir viena no bagātākajām pilsētām Latvijā. Jūrmalā ir 408 arhitektūras pieminekļi, pieci vēstures pieminekļi, viena vēsturiska notikuma vieta (Dzejnieku Raiņa un Aspazijas dzīvesvieta Jūrmala, Poruka prospekts 61), divi arheoloģijas pieminekļi (Babītes pilskalns (Poļu kalns) un Priedaines apmetne) un vienpadsmit pilsētbūvniecības pieminekļi. Jūrmalas pilsētā atrodas 32 mākslas pieminekļi.
 
Pludmale
Jūrmalas nedaudz vairāk nekā 24 km garo liedagu veido smalkas, baltas kvarca smiltis, ko gadu tūkstošiem sanesusi piekrastes straume. Pludmale ir lieliska vieta atpūtai un veselības stiprināšanai: viļņu šalkas iedarbojas nomierinoši, fitoncīdiem bagātais priežu un jonizētais jūras gaiss labvēlīgi un dziednieciski iedarbojas uz elpošanas ceļiem, pastaigas basām kājām pa mīkstajām, siltajām jūras smiltīm vasarā masē pēdas, norūda un relaksē.
 
2016. gadā Starptautiskā eko sertifikāta Zilo karogu saņēma Bulduru, Dzintaru, Majoru, Dubultu un Jaunķemeru peldvietas, liecinot par videi un cilvēkam draudzīgu, kā arī ilgtspējīgu saimniekošanu publiskajās peldvietās. Kopumā Jūrmalā ir 12 oficiālās peldvietas, 11 no tām ir jūras krastā, viena – Lielupes krastā.
www.jurmala.lv

Vēsture
Bīskapa Alberta (1165-1229) laikā mežiem klātā pussala, uz kuras šobrīd atrodas Jūrmalas pilsēta, atradās Zemgales teritorijā, bet Lielupes ieteka Daugavā ir viena no Indriķa hronikā minētās "Zemgales ostas" atrašanās vietām 1219. gada vasarā Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes grasījās savu rezidenci no Sēlpils pils pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā iepretī tagadējai Jūrmalai tika uzcelta Babītes pils (tagadējā Bražciema tuvumā), no kuras bīskaps pārvaldīja visu Lielupes lejteci. 1255. gadā Lielupes lejteces kreiso krastu ieguva Livonijas ordenis, bet pēc Livonijas kara tas tika iekļauts Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā. Poļu-zviedru kara laikā Jūrmalas teritoriju ieņēma zviedru karaspēks, pie Slokas 1605.-1608. gadā tika uzcelti nocietinājumi. Savukārt 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks ierīkojis kara nometni Babītes pilskalnā, kas tādēļ tiek dēvēts arī par Poļu kalnu.

Kurzemes saimnieciskā uzplaukuma periodā hercogs Jēkabs vēlējās izveidot ar Rīgu konkurējošu eksporta ostu Slokā, kur tika izveidotas stikla fabrikas un vara ceplis. Viņš pavēlēja izbūvēt kanālu, kas savienotu Slokas ostu pie Lielupes ar Baltijas jūru pa tagadējo Vecslocenes upīti un Slokas ezeru, tādējādi nodrošinot kuģu ceļu no Jelgavas līdz jūrai. Dažādu iemeslu dēļ tas netika paveikts.

Hercogs Pēteris Bīrons Krievijas ķeizarienes Katrīnas II politiskā spiediena ietekmē bija spiests piekrist virzīt visu hercogistes ārējo tirdzniecību caur Rīgu un 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada (tagadējās Jūrmalas pilsētas teritorijas) atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai.

Slokai 1785. gadā piešķīra miesta, bet 1878. gadā - pilsētas tiesības. Slokas attīstību veicināja 1896. gadā uzceltā papīrfabrika, kura darbojās līdz 1990. gadiem.

Pirmās peldu vietas sāka veidoties Dubultos. Tāpat kā Dubulti, kopš 19. gadsimta zvejnieku ciematiņi (tagad pilsētas daļas) Jūrmalas teritorijā kļuva par kūrortiem. Dažu kūrortu sākotnējie vāciskie nosaukumi ievērojami atšķīrās no mūsdienu, piemēram, Edinburga (Dzintari) vai Karlsbāde (Melluži). Saistībā ar Ķemeros atrastajām ārstniecisko dūņu un minerālūdens atradnēm 1838. gadā tur tika izveidots valsts kūrorts. Ķemeru sērūdeņu ķīmisko analīzi veica latviešu izcelsmes Rīgas aptiekārs, botāniķis un ķīmiķis Dāvids Hieronīms Grindelis.

Jūrmalas peldvietu veidošanās sākumā satiksme ar Rīgu tika uzturēta ar zirgiem. Regulāra prāmja līnija vasaras laikā no Rīgas uz Lielupi tika izveidota 1833. gadā, bet pasažieru tvaikoņa līnija Rīga-Dubulti tika atklāta 1843. gadā. Tas ļāva 1848. gadā atklāt arī citas Jūrmalas peldvietas - Majorus, Edinburgu, Mellužus un Asarus. Vēl vieglāk sasniedzamas tās kļuva, kad 1877. gadā tika atklāta Rīgas-Tukuma dzelzceļa līnija, bet 1905. gadā tika uzsākta arī satiksme pa Rīgas-Jūrmalas šoseju.

Līdz Pirmajam pasaules karam katrā Jūrmalas daļā izveidojās gana atšķirīgas vasarnieku kopienas, tā klusajā Buļļuciemā mēdza dzīvot skatuves mākslinieki, Bulduros Rīgas vācbaltu patriciešu ģimenes, Dzintaros jaunbagātnieki, Majoros rosīgas dzīves piekritēji, Dubultos ebreji, Mellužos skolotāji, Asaros mācītāji un citi mierīgas atpūtas mīļotāji.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 18. maijā pēc uzvaras kaujā pret Padomju Latvijas armiju pie Kaugurciema Latviešu atsevišķās brigādes vienības atbrīvoja tagadējās Jūrmalas teritoriju. Savukārt Bermontiādes laikā Latgales divīzijas 9. Rēzeknes pulks 1919. gada 8. novembrī kaujās pret Rietumkrievijas armijas krievu vienībām ieņēma Bulduru tiltu un Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam, kur tos kaujā atbalstīja bruņoti kuteri no Lielupes. 14. novembrī Rēzeknes pulks izdzina ienaidnieku no Mellužiem un Asariem, un pēc nelielas cīņas ieņēma Slokas pilsētu, 15. novembrī Ķemerus.

1920. gada 2. martā Latvijas valdība no esošajiem peldu miestiem izveidoja Rīgas Jūrmalas pilsētu. 1946. gada sākumā Latvijas PSR valdība Rīgas Jūrmalu iekļāva Rīgas sastāvā kā atsevišķu rajonu, kuram 1949. gadā pievienoja Priedaini. Visbeidzot 1959. gada 11. novembrī Latvijas PSR AP Prezidijs pieņēma lēmumu par Jūrmalas pilsētas izveidošanu, apvienojot Rīgas pilsētas Rīgas Jūrmalas rajonu, Sloku un Ķemerus.
lv.wikipedia.org

Zvejniecība
Zvejnieku laivas un tīkli liedagā izsenis bijusi raksturīga Rīgas līča piekrastes ciemu ainava. Līdz pat 19. gadsimta 30. gadiem, kad strauji attīstījās Rīgas Jūrmalas peldvietas, zvejniecība bija galvenā vietējo iedzīvotāju saimniecības nozare. Rīgas Jūrmalas zvejnieki nodarbojās gan ar jūras, gan upes zveju. Upē zvejoja plaužus, līdakas, vimbas, zušus, jūrā – reņģes, butes, lucīšus un ālantus. Zvejnieku labklājība pastāvīgi bija atkarīga no veiksmes, laikapstākļiem un zivju populācijas pieauguma, tādēļ jau kopš 19. gadsimta sākuma, izzūdot vairākām upes zivju sugām, vietējie zvejnieki attīstīja arī citas saimniecības nozares – dārzeņu audzēšanu un piensaimniecību. Pieaugot vasarnieku skaitam Rīgas Jūrmalā, daudz ienesīgāka un pastāvīga ienākumu gūšana bija peldviesu izmitināšana.

Tomēr līdz pat 20. gadsimta beigām zvejniecībai bija ievērojama loma jūrmalnieku dzīvē – gadsimta sākumā tika nodibināta Rīgas Jūrmalas Zvejnieku sabiedrība, kas padomju varas gados pārtapa par zvejnieku kopsaimniecību “Uzvara”, bet kopš 1991. gada tās nosaukums ir  AS “Jūras līcis” un tā nodarbojas arī ar zivju pārstrādi.

Kūrortpilsētas aizsākumi
18. gadsimta 30. gados Kaugurciemā ieradās pirmie peldviesi. Tas bija laiks, kad veidojās pirmie piejūras kūrorti Anglijā un Francijā. 1812. gada Krievijas–Francijas kara darbība pārtrauca Kaugur- ciema peldvietas attīstību, un vēlāk kūrorts turpināja veidoties tuvāk Rīgai – Dubultos. Sākotnēji peldviesi apmetās zvejnieku mājās, bet, attīstoties transporta satiksmei un – kopš 1877. gada –  jo īpaši dzelzceļam, Jūrmalā vērsās plašumā vasarnīcu būvniecība, izveidojās pirmās sanatorijas un silta jūras ūdens vannu iestādes. 1834. gadā Dubultos uzcēla tā dēvēto Dīveļa viesnīcu, kas kļuva par apkaimes saviesīgās dzīves centru, 1847. gadā –  pirmo kūrmāju. Jūrmalā tolaik nebija savas pašvaldības, tāpēc vasarnieki veidoja peldbiedrības (Badegesselschaft), kas rūpējās par peldvietu labiekārtošanu, algoja orķestri ballēm un koncertiem, kā arī ārstu peldsezonai.

Dzelzceļa izveide
Liela nozīme kūrorta attīstībā bija 1877. gadā atklātajai dzelzceļa līnijai Rīga–Tukums, kas ir viena no senākajām dzelzceļa līnijām Latvijā. Turpmāk Jūrmalā ar vilcienu regulāri ieradās liels skaits cilvēku un tā kļuva sasniedzama arī ceļotājiem no attāliem Krievijas impērijas apgabaliem. Dzelz- ceļa pieturas Jūrmalā veidojušās atbilstoši peldvietām, kas attīstījās seno zvejnieku ciemu vietā (mūsdienās to ir 14 – no Priedaines līdz Ķemeriem).

Dzelzceļa pieturu virtene Jūrmalas teritorijā kopumā veido 14 arhitektonisku veidolu eklektiku –  no 19. gadsimta beigās celtās Pumpuru stacijas koka ēkas līdz 20. gadsimta 70. gadu betonā sastingušā jūras viļņa būvformai Dubultos.

Ķemeru kūrorta uzplaukums
18. gadsimta beigās mediķu ievērību guva Ķemeru sērūdens avoti, ko apkārtnes iedzīvotāji izsenis bija izmantojuši ārstniecībai. 1818. gadā tika veikta pirmā Ķemeru sēravotu ķīmiskā analīze. Sākotnēji pacientus Ķemeros uzņēma vietējā mežziņa mājās, kur sērūdeni no avotiem veda spaiņos un mucās, tad sildīja un piedāvāja peldes ozolkoka baļļās. 1838. gadā ar Baltijas ģenerālgubernatora fon der  Pālena gādību tika panākts finansiāls atbalsts no valsts un iedalīta zemes platība kūrorta attīstībai, tādēļ šo gadu uzskata par  Ķemeru kūrorta oficiālo dibinā- šanas laiku. Laikposmā no  19. gadsimta beigām līdz Pirmā pasaules kara sākumam Ķemeri piedzīvoja strauju uzplaukumu – tika izveidotas sērūdens un dūņu vannu iestādes, ierīkots kūrparks un tramvaja līnija, kas Ķemerus savienoja ar Jaunķemeru pludmali. Pirmā pasaules kara laikā Ķemeri četrus gadus atradās frontes joslā un kūrorts tika pilnībā nopostīts. Jaunu uzplaukumu Ķemeri piedzīvoja Latvijas brīvvalsts laikā, īpašu popularitāti iemantojot 1936. gadā uzceltajai Ķemeru kūrorta viesnīcai.

Pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas periodā, Ķemeros uzcēla virkni sanatoriju, kas uzņēma pacientus cauru gadu. Šeit ārstēja kaulu un locītavu, ādas, ginekoloģiskās un nervu sistēmas slimības.

Kultūras fons
Augot kūrorta popularitātei un palielinoties vasarnieku skaitam, uzplauka arī kultūras dzīve. Vasaras koncerti Dubultos notika jau kopš 19. gadsimta 40. gadiem. 1870. gadā mūzika sāka skanēt arī Majoros – Horna viesnīcas dārzā, 1879. gadā šeit notika pirmais simfoniskais koncerts Jūrmalā (atskaņoja Bētho- vena Piekto simfoniju). 1897. ga- dā aizsākās koncertdarbība Edinburgas kūrmājā (mūsdienās Dzintaru koncertzāle).
www.visitjurmala.lv