Jēkabpils

Jēkabpils ir viena no desmit Latvijas valstspilsētām, ietilpst Jēkabpils novadā un ir tā administratīvais centrs. Pilsēta izvietojusies Daugavas abos krastos gan Sēlijā, gan Latgalē. Pieder Zemgales plānošanas reģionam. Jēkabpilī dzīvo 21 418 (2022. gada dati) iedzīvotāji. Jēkabpils ir nozīmīgs satiksmes mezgls: autoceļu un dzelzceļu krustpunkts.

Kā apdzīvota vieta izveidojusies līdzās Daugavas labajā krastā 1237. gadā uzceltajai Krustpils pilij. Savukārt apbūve Daugavas kreisajā pusē attīstījusies, pateicoties plostnieku un strūdzinieku darbībai. 1670. gadā hercogs Jēkabs šai apmetnei piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu Jēkabmiests (vācu: Jakobstadt).

Jēkabpilī atrodas viens no Strūves ģeodēziskā loka punktiem, kas 2005. gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Par pilsētas simboliem tiek uzskatīta arī Krustpils pils un Jēkabpils Svētā Gara klosteris, kas attēloti Jēkabpils pilsētas logotipā. Kopš 2013. gada novembra Jēkabpils pilsēta ir Rīgas Zoodārzā mītošo lūšu aizbildne.

Ģeogrāfija

Jēkabpils pilsēta tās administratīvajās robežās aizņem 25,53 km2 lielu teritoriju. Tā atrodas 136 km attālumā no Rīgas, 101 km attālumā no Rēzeknes, 89 km attālumā no Daugavpils un 49 km attālumā no Lietuvas robežas. Jēkabpils robežojas ar Krustpils un Variešu pagastu ziemeļos, Kūku pagastu austrumos, Ābeļu pagastu dienvidos un Salas pagastu rietumos.

Jēkabpili aptuveni 2 vienādās daļās – Krustpilī un Jēkabpilī – sadala Daugava. Daugavas ieleja Jēkabpilī ir plaša – platums sasniedz 4 km, un katrā tās krastā ir nedaudz atšķirīga ģeomorfoloģiskā uzbūve un reljefs. Upe un tās ieleja veido izteiksmīgāko pilsētas reljefa daļu. Pilsētas teritorijā Daugavai ir 3 salas, tostarp Daugavsala un Krustpils (Ādamsona) saliņa, ko no labā krasta atdala tās sānteka – Mazā Daugava. Daugavai ir 3 nelielas pietekas Jēkabpilī – Lagzde, Donaviņa un Pelīte. Augšpus Jēkabpils atrodas Ābeļu salas, bet lejpus Jēkabpils atrodas 3. lielākā upes sala Latvijā – Sakas sala, ko no kreisā krasta atdala Saka. Daugavas krastos un gultnē daudzviet atsedzas dolomīti, kas veido krāces. Pie Zvanītājiem Daugava plūst pār Pilāta krāci, bet starp Daugavsalu un Sakas salu atrodas Baltā krāce, Daugavas spēcīgākā krāce Latvijā, ko veido dolomīta slieksnis, kas visā upes platumā rada ar vairākām mēlēm atdalītu, veltņveidīgu un stāvviļņu joslu, kam seko straujteka ar haotiskiem viļņiem.

Hidroloģiskie apstākļi palu laikā ir īpaši nelabvēlīgi, jo nereti Daugavas upes līkumā pie Zeļķu tilta novērojami vižņu sastrēgumi, kas, jo sevišķi kopš Pļaviņu ūdenskrātuves uzpludināšanas, var sastāties līdz pat 25 km garumā un izraisīt plūdus. Ievērojami plūdi Jēkabpilī novēroti 1931., 1937., 1981., 1983., 1998. un 2023. gadā. Saplaisājušie dolomīta slāņi hidroloģiskos apstākļus sarežģī vēl vairāk. To dēļ pie augsta upes ūdenslīmeņa gruntsūdeņos ieplūst Daugavas ūdeņi, kas izlīdzina ūdens līmeni un tādējādi var appludināt teritorijas upes kreisajā krastā.

Ezeru Jēkabpilī nav, taču pilsētā atrodas divas mākslīgas ūdenstilpes: Pils dzirnezers un Radžu ūdenskrātuve, kā arī vairāki dīķi, kas iezīmē seno Daugavas gultni upes kreisajā krastā. Madonas – Trepes vaļņa rietumu nogāzē atrodas vairāki ezeri, t.sk. Gardaunis un Baļotes ezers, kā arī Laukezera dabas parks, kas atrodas deviņu kilometru attālumā no pilsētas un kura teritorijā iekļauti Baltiņu, Ildzenieku un par vienu no Latvijas tīrākajiem ezeriem uzskatītais Laukezers.

Daugavas labajā krastā pilsētas teritorija atrodas Austrumlatvijas zemienes Aronas paugurlīdzenumā, kur pamatiežu virsmu veido augšdevona Daugavas svītas dolomīti, kas pārklāti ar zemes virsmas reljefu veidojošajiem morēnas un limnoglaciālajiem kvartāra perioda nogulumiem – mālu. Kvartāra segas biezums svārstās no 10 m līdz 30 m pauguros. Pamatiežu virsma veido lēzenu slīpumu Daugavas virzienā, kas veido arī reljefa nolaidenumu. Pilsētas teritorijā nav izteiktu pauguru un pauguru grēdu.

Daugavas kreisajā krastā pilsēta izvietota Austrumlatvijas zemienes Aknīstes nolaidenumā, kur pamatiežus sedz 10 – 30 m bieza kvartāra nogulumu sega, ko pārsvarā veido limnoglaciālajiem nogulumiem pārklāti morēnas nogulumi. Pamatieži ir augšdevona Pļaviņu un Daugavas svītas dolomīti. Teritorijas dienvidu daļā, it īpaši Radžu ūdenskrātuves apkārtnē, iespējama karsta kriteņu veidošanās.

Jēkabpils pilsēta sastāv no vairākām vēsturiskām (Jēkabpils vēsturiskais centrs, Krustpils, Madonas ielas rajons, Veseļi, Zīlāni un Zvanītāji jeb Dzintarzeme) un padomju laikā izveidotām apkaimēm (Auseklīši, Bebri, Brodi, Celtnieki, Ķieģeļu ielas rajons, Ķieģeļnieks, Lauktehnika, Nameji un Pils rajons).

Vēsture

Mūsdienu Jēkabpils kā vienota pilsēta izveidojusies tikai 1962. gadā pēc jauna tilta pār Daugavu izbūves, apvienojot Krustpili Daugavas labajā krastā un Jēkabpili kreisajā krastā.

Krustpils ir Jēkabpils senākā daļa, kas rakstos pirmoreiz minēta jau 1237. gadā, kad Rīgas bīskaps netālu no Asotes uzcēla pili (Kreutzburg). Jau tās nosaukums norāda, ka tā atradusies svarīgu ceļu krustpunktā. Vēlākos laikos Daugavas kreisajā krastā, ierodoties lielam skaitam Otrā Ziemeļu kara bēgļu un krievu vecticībnieku, izveidojusies apdzīvota vieta, kurai 1670. gada 12. februārī, piešķirot Magdeburgas tiesības, dots Jēkabmiesta (Jakobstadt) vārds.

Garām Jēkabpilij veda hercogistes pasta ceļš – no Jelgavas caur Frīdrihštati (tag. Jaunjelgava) uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Salas krogā kurjeri mainīja zirgus un varēja atpūsties. 1764. gadā tika ierīkota pastāvīga pārceltuve uz Krustpili.

Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā Inflantijas vaivadijai piederošo Krustpili, bet 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistei piederošo Jēkabpili iekļāva Krievijas Impērijā.

1861. gadā atklāja Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, tāpēc preču pārvadājumi pa Daugavu strauji samazinājās. 20. gadsimta sākumā Jēkabpilī darbojās banka, apdrošināšanas biedrība, 4 mūzikas instrumentu fabrikas, sērkociņu fabrika, tvaika dzirnavas un vērptuve, alus darītava, tipogrāfija u. c. rūpnieciskie uzņēmumi. Pirmā pasaules kara laikā Jēkabpils vairākus gadus atradās piefrontes zonā un tika sagrauta liela daļa no pilsētas apbūves.

1919. gadā Jēkabpils kļuva par Jaunjelgavas apriņķa administratīvo centru, pilsētā bija pārtikas un būvmateriālu rūpniecības uzņēmumi. 1932. gadā tika uzcelta Jēkabpils cukurfabrika, bet 1936. gadā tika uzcelts Jēkabpils Aizsargu nams un tilts pār Daugavu, kas tika uzspridzināts Otrā pasaules kara laikā. 1962. gadā Jēkabpils un Krustpils tika administratīvi apvienotas.

Piederība vēsturiskajām zemēm
Kaut arī Krustpils atrodas Daugavas labajā krastā un vēsturiski tā līdz ar pārējo Latgali ir atradusies Vitebskas guberņas sastāvā, Krustpils iemītnieki 19. gadsimtā sevi uzskatīja par piederīgākiem Vidzemei. Tā 1856. gada 16. augustā un atkārtoti 1857. gada oktobrī Krustpils muižas īpašnieks Nikolajs Korfs adresēja lūgumu Vidzemes guberņas vadībai ar prasību muižas zemes kopā ar tās iedzīvotājiem (6337 vīrieši un 6757 sievietes) pievienot Vidzemes guberņai. 1857. gada decembrī sekoja atteikums, kas pamatots ar ievērojamo ebreju skaitu Krustpils muižā.

Šai pašidentifikācijai par pamatu bija konfesionālā piederība – vietējie iedzīvotāji, tāpat kā Vidzemē un Kurzemē, bija pamatā luterāņi, kamēr citviet Latgalē dominēja Romas katoļi. Mazāk būtiskas, taču vērā ņemamas atšķirības ir arī izloksne (krustpilieši runāja augšzemnieku dialekta sēliskajās nedziļajās izloksnēs, bet citviet Latgalē – nesēliskajās jeb latgaliskajās izloksnēs), augstāks ekonomiskās attīstības un izglītības līmenis, ko veicināja Kurzemes un Vidzemes guberņu tuvums un apstāklis, ka Krustpilī 40 gadus ātrāk nekā vidēji Latgalē veidojās pirmās izglītības iestādes.

Savukārt Jēkabpils ilgstoši bija vairāk saistīta ar Daugavas ūdensceļu un slāvu migrācijas procesiem nekā ar apkārtējo reģionu kopumā. Par to liecina, piemēram, Sēlijas izcelsmes kultūras darbinieku iesaistes Jēkabpils vēsturē trūkums. Tas apgrūtina Jēkabpils piesaisti jebkurai vienai vēsturiskajai zemei. Apvienojoties trim Latvijas daļām – Kurzemei, Vidzemei un Latgalei, Jēkabpils atradās Kurzemē. Kad pēc Latvijas valsts nodibināšanas izveidojās spēcīga Zemgales identitāte, tā pirmoreiz tika izdalīta jau kā kultūrvēsturiskais novads, kuram piederēja arī Jēkabpils apriņķis. Vēl aizvien Jēkabpils un tai piegulošā teritorija pieder Zemgales plānošanas reģionam un Zemgales vēlēšanu apgabalam. Tomēr ģeogrāfiski visprecīzāk gan Jēkabpili, gan Krustpili būtu pieskaitīt Sēlijai, kas pārējām latviešu vēsturiskajām zemēm līdzvērtīgu statusu ieguva vien pēc latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas 2021. gada 16. jūnijā.

Pilsētvide

Daugavas ūdenstelpa
Jēkabpils urbāno ainavu noteic pilsētas izvietojums gar Daugavas ūdenstelpu. Namu fasāžu tuvums upei rada vizuālu pretnostatījumu starp pilsētu un upi, kā arī starp Jēkabpili un Krustpili tās pretējos krastos. Ap 270 metrus platā ūdenstelpa to starpā atver pilsētbūvnieciski nozīmīgus perspektīvos skatus ar Daugavas kreisā krasta panorāmu posmā no Ostas ielas līdz Strūgu ielai ar panorāmas dominantēm – Svētā Gara klosteri un Uniātu baznīcu – un Daugavas labā krasta panorāmu posmā, kas aptuveni atbilst Krasta ielas trasei. Vēsturiski tas allaž visskaidrāk ir bijis uztverams Pļaviņu ielā. Tā bija ne tikai pilsētas vizītkarte un rosīgs sabiedriskās un saimnieciskās dzīves centrs, bet arī kalpoja kā rekreācijas vieta peldēm un promenāde pastaigām gar Daugavu. Šī pilsētas un upes mijiedarbība ir apspēlēta arī literāros darbos, piemēram, Gunara Janovska romānā "Pilsēta pie upes".

Tomēr pilsētas ciešā piekļaušanās Daugavai ne vien uzlabo tās ainavu, bet arī rada palu apdraudējumu. Lai pilsētu no tiem pasargātu, pēc 1981. un 1983. gada plūdiem gar abiem Daugavas krastiem tika uzbūvēts aizsargvalnis (dambis). Nelabvēlīgs vaļņa būvniecības blakusefekts bija ielaušanās Daugavas ainavas telpā, kā rezultātā krastmalas namu pirmā stāva līmenis ir aizsegts skatam no pretējā krasta un līdz ar to tēls par pilsētu pie upes ir daļēji zudis.

Lai mīkstinātu šo apstākli, pašvaldība, īstenojot pilsētvides projektus, pārveido hidrotehniskās būves par rekreācijas teritoriju ar prioritāti gājējiem un mikromobilitātei, liekot uzsvaru uz apstādījumiem un teritorijas multifunkcionālu pielietojumu, tai skaitā pielāgojot to pasākumu norisei.

Vēsturiskā apbūve
Jēkabpils un Krustpils vēsturiskais centrs ar Krustpils pili un tai piegulošo teritoriju kopā veido Valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa "Jēkabpils pilsētas vēsturiskais centrs" teritoriju. Tajā iekļautas ēkas no vairākiem 18., 19. un 20. gadsimta būvperiodiem, tostarp baroka, klasicisma, eklektisma un modernisma. Slāvu vernakulāro būvniecības tradīciju pārstāv atsevišķas saglabājušās koka ēkas ar smalkiem būvgaldniecības elementiem: greznām aplodām un sandrikiem, tomēr kopumā Jēkabpilī šī tipoloģija nav izkopta tik meistarīgā līmenī, kādu tā sasniedz Latgalē. Plaši pārstāvēts, sevišķi Krustpilī, ir Latgales neobaroks jeb Latgales sarkano ķieģeļu arhitektūra. Kā Jēkabpils, tā arī Krustpils vēsturiskā centra apbūve Latvijas kontekstā izceļas ar savu salīdzinoši zemo apbūvi – lielākā daļa ēku ir vienstāvīgas, un tikai dažām ēkām ir 2 stāvi. Saimniecības ēku būvniecībā tradicionāli pielietots dolomīts, kas ir Daugavas palienē viegli atrodams materiāls.

Jēkabpils un Krustpils nedaudz atšķirīgais vēsturiskā centra ielu tīkls atspoguļo dažādos laikmetus, kuros pilsētas veidojušās. Nedaudz senākais Jēkabpils ielu tīkls ir caurmērā regulārs. Tajā izceļas Pļaviņu iela, kas seko Daugavas krasta līnijai, Brīvības iela, kas iezīmē Daugavas applūstošās palienes robežu un seko Kurzemes hercogistes pasta ceļam, kā arī Jēkaba iela, kas seko vēsturiskajam Jēkabpils – Biržu ceļam. Trešdienas jeb Siena tirgus laukums veido 17. un 18. gadsimta Jēkabpils pilsētbūvniecisko kodolu, taču pēc 19. gadsimta beigu ugunsgrēkiem par pilsētas centru kļuva Vecpilsētas laukums. Ugunsgrēku un karu rezultātā Jēkabpils apbūves struktūrā ir izveidojušies vairāki neapbūvēti tukšumi, kur mūsdienās atrodas labiekārtoti skvēri. Pilsētbūvnieciski nozīmīga ir dziļā Brīvības ielas skatu perspektīva ar Svētā Gara klostera vārtu torni ielas ass galā. Turpretim Krustpils vēsturiskā centra ielu tīkls ir gandrīz perfekti ortogonāls.

Pilsētas identitātes veidošanā nozīmīgu lomu ieņem arī pilsētbūvniecības pieminekļa teritorijā neiekļautie vēsturiskās pilsētvides fragmenti Zvanītājos, Jēkaba, Madonas, Miera, Pļaviņu, Rīgas, Stacijas un Zīlānu ielā.

Pilsētbūvnieciski izteiksmīgāko laicīgo ēku vidū ir šādas celtnes:

• Krustpils pils komplekss
• Bijusī apriņķa renteja (1820)
• Jēkabpils apriņķa skolas ēka (1820., O. Hūns, klasicisms)
• Miertiesas ēka (1880) (eklektisms)
• Valsts bankas ēka (1931, neoeklektisms)
• 19. gadsimta koka dzīvojamo ēku komplekss Pasta ielā 81 — 87
• Dzīvojamo ēku ansamblis Brīvības ielā 178 — 184
• Kena muižas komplekss (19. gadsimta beigas, neogotika, eklektisms)
• Mīlestības tiltiņš (Akmens tilts) pāri Donaviņai (tehnikas piemineklis)

Dievnami
Daugavas labajā krastā, Krustpilī, atrodas 3 baznīcas. Senākā no tām ir Krustpils Evaņģēliski luteriskā baznīca, kas dokumentos pirmoreiz minēta pirmsreformācijas laikā, 1457. gadā, kā katoļu baznīca. Mūsdienu baznīcas ēka celta 1820. gadā ampīra stilā. Tā atrodas pie Donaviņas ietekas Daugavā, netālu no Krustpils pils, ar ko kopā tā veido vienotu kompleksu. Sevišķi vērtīgs ir baznīcas interjers. Savukārt Krustpils Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca celta 1910. gadā bizantiešu stilā. Krievijas Impērijas pārkrievošanas politikas ietvaros tā izvietota zīmīgā vietā – lielceļu krustojuma un dzelzceļa malā, ļaujot to pamanīt ikvienam garāmbraucējam. Visjaunākā baznīcas celtne Jēkabpilī un viena no jaunākajām katoļu draudzēm Latvijā ir 2004. gadā celtā Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca, kas atrodas Daugavas ielejas malā un kopā ar savu 25 metrus augsto torni kalpo kā Krustpils silueta dominante.

Senākie dievnami Daugavas kreisajā krastā, Jēkabpilī, saistās ar austrumu kristietību. Jēkabpils Svētā Gara klosteris izveidojās reizē ar pašu pilsētu, un tajā iekļaujas 1774. gadā celtā Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja klostera baznīca un 1887. gadā celtā Svētā Gara pareizticīgo baznīca. Klosterī atrodas Jakobštates Dievmātes svētbilde, kas saskaņā ar leģendu Poļu-zviedru kara laikā tika izcelta no Daugavas. Tiek uzskatīts, ka svētbildei piemīt brīnumdarošas spējas, tāpēc ik gadu 25. jūlijā ap to pulcējas svētceļnieki. Aptuveni vienlaikus Jēkabpilī izveidojās arī vecticīgo draudze, taču par tās vēsturi saglabājies maz ziņu, jo Krievijas Impērijas represiju rezultātā 1849. gadā vecticībnieku lūgšanu namu nācās slēgt un nojaukt. Pašreizējā Jēkabpils vecticībnieku baznīca celta pilsētas nomalē 1862. gadā. Nolūkā pievērst pareizticīgo un vecticīgo kopienu vienotībai ar Romas apustulisko sēdekli, 17. gadsimtā Latgalē un Augšzemē sludināja baziliāņu ordeņa misionāri. Ap 1728. gadu baziliāņu ordeņa mūku paspārnē Jēkabpilī sāka darboties Dievmātes Patvēruma jeb Pokrova Uniātu klosteris. 1783. gadā klostera zemē tika uzcelta Uniātu baznīca, kuras telpās mūsdienās darbojas Jēkabpils Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo draudze. Tā ir okupācijas periodā vissmagāk cietusī Jēkabpils baznīca, un tās interjeri ir vāji saglabājušies.

Jēkabpils teritorijā Salas muižas luterāņu baznīca atradās jau pirms Livonijas kara, tas ir krietni pirms pilsētas dibināšanas. Taču tā kā ierobežojumi pilsētā apmesties vācbaltiešiem tika atcelti 1766. gadā, un latviešiem – 1796. gadā (skat. etnisko sastāvu), domājams, ka patstāvīga draudze izveidojās tikai līdz ar Jēkabpils Svētā Miķeļa Evaņģēliski luteriskā baznīcas celtniecības laiku. Tās pamatakmeni lika 1769. gadā – trīs gadus pēc vācbaltiešu ieceļošanas aizlieguma atcelšanas. Uzsākot būvniecību, tā bija iecerēta kā baroka stila ēka, bet 1807. gadā, noslēdzot būvdarbus, tā realizēta ampīra stilā. Jēkabpils Svētās Jaunavas Marijas dzimšanas Romas Katoļu baznīcas dievnams tapa 1866. gadā neoromānikas stilā 1835. gadā celtās koka kapelas vietā. Pēc 1880. gada ugunsgrēka Jēkabpilī ieradās baptistu namdari no Jaunjelgavas, kas ap sevi sapulcināja aizvien lielāku skaitu ticības piekritēju. 1930. gadā baptistu draudzes vajadzībām uzbūvēja Jēkabpils baptistu baznīcu. Laika gaitā baptisti ir kļuvuši par vienu no straujāk augošajām konfesijām Jēkabpilī, tāpēc 2003. gadā tika uzbūvēts lūgšanu nams baptistu krievu draudzei.

Līdz 20. gadsimta vidum pastāvēja viena sinagoga Krustpilī un trīs – Jēkabpilī. Krustpils sinagoga bija būvēta 1890. gadā neogotikas stilā. Tā bija apmesta, divstāvu mūra celtne ar smailloka formas logiem. Visgreznākā no Jēkabpils sinagogām bija 1881. gadā eklektisma stilā celtā Jēkabpils Vecā sinagoga Akmeņu ielā 18. 1843. gadā uzbūvēja Jēkabpils Jauno sinagogu Vadoņa (tagad – Pasta) ielā 49. Savukārt 1874. gadā celtā Jēkabpils Amatnieku sinagoga Akmeņu ielā 23 bija Austrumlatvijai raksturīgi arhitektoniski askētiska koka celtne.

Memoriālās mājas
Pilsētā ir dzīvojuši daudzi ievērojami Jēkabpils un Latvijas cilvēki. Četriem no viņiem pilsētā atrodas memoriālās mājas: gleznotāju Oto un Ugas Skulmju māja Brīvības ielā 26; ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālā māja Brīvības ielā 141, keramiķa Andreja Pormaļa māja A.Pormaļa ielā 119.

Pieminekļi

• Piemineklis Kritušiem par Tēviju (1925)
• Brīvības piemineklis;
• Piemineklis Atbrīvošanas cīņās 1919. gadā pie Dubnas upes kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem Kapeles kapos;
• Pirmā pasaules kara piemineklis 1915. gadā kritušajiem 3. Kaukāza strēlnieku pulka karavīriem;
• Piemiņas krusts karavīriem – vecticībniekiem, kas krituši par Latvijas atbrīvošanu 1918–1920;
• Piemiņas akmens skolēnu pretošanās kustības “Viesturieši” dalībniekiem un tās vadītājam Osvaldam Pūpolam;
• Piemineklis represiju upuriem;
• Piemiņas akmens 1941. gadā izsūtītajiem;
• Piemiņas akmens Strūves parkā (Strūves astronomiskais punkts);
• Jēkabpils 330 gadu piemiņas akmens;
• Skulptūra Jāzepa Vītola piemiņai "Mazais vijolnieks";
• Piemineklis Itai Marijai Kozakevičai.

Parki
Jēkabpils pilsētā kā aktīvās atpūtas objekti ir astoņi parki. Krustpils pusē ir aplūkojami: Krustpils pilsētas parks, kas atrodas pretī Krustpils kultūras namam; Mācītāju dārzs – parks, kas atrodas blakus Krustpils Evaņģēliski luteriskā baznīcai; Krustpils muižas parks- pils teritorijā; 14. jūnija parks, kas atrodas blakus Krustpils Trīsvienības Romas katoļu baznīcai. Jēkabpils jeb Daugavas kreisajā pusē atrodas: Strūves parks (bijušais Kroņa dārzs), kurā atrodas Strūves ģeodēziskā loka punkts, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā; Kena parks, kas atrodas pie Vienības ielas, pretī Jēkabpils autoostai; Hikšteina parks, kas atrodas aiz Kena parka, tuvāk Daugavai; Mežaparks, kurā atrodas Radžu akmens. Parks atrodas pie Radžu ūdenskrātuves, kas ir pilsētas peldvieta un ir ieguvusi Zilo karogu.

Muzeji un mākslas galerijas
Pilsētā apskatāms Jēkabpils vēstures muzejs, kas atrodas Krustpils pilī, kā arī muzeja brīvdabas nodaļa – "Sēļu sēta", kas atrodas starp Hikšteina un Kena parku un kurā aplūkojamas 19. gadsimta Sēlijas lauku celtnes. Jēkabpilī atrodas keramiķa Andreja Pormaļa memoriālais muzejs, kas atrodas viņa vārdā nosauktās ielas 119. namā. Muzejā apskatāma darbnīca, keramikas izstrādājumu ekspozīcija un kamīns. Pilsētā atrodas arī divas mākslas galerijas – "Pie Sīplonieka", kas atrodas ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālajā mājā Brīvības ielā 141.

Jēkabpils vēsturiskā centra neapdzīvoto Brīvības un Pasta ielas namu logos apskatāma lielākā brīvdabas gleznu galerija Latvijā, kas sastāv no 33 akrila krāsas gleznām. Gleznu autori ir Jēkabpils apkaimes mākslinieki, kuru vidū minami Ruta Štelmahere, Ziedonis Bārbals, Mētra Štelmahere, Vēsma Lukstiņa u. c., kā arī Viesītes Mūzikas un Mākslas skolas un Jēkabpils Mākslas skolas skolotāja un audzēkņi.
lv.wikipedia.org