Jēkaba kapi

Laikā no 1770. gada līdz pat 1772. gadam Krievijas impērijas Baltijas guberņās plosījās buboņu mēris – epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā (Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī). Tika noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas. Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas pilsēta aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā iekārtoja pilsētas kapsētu – Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei. Mūsdienās tos zina kā Lielos kapus.

Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm: Sv. Jēkaba, Doma, Sv. Pētera, Sv. Jāņa, Reformātu, Jēzus un Sv. Ģertrūdes. Jēkaba kapu un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un sēta kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Jēkaba kapi iesvētīti kā Sv. Jēkaba baznīcas vācu draudzes kapi 1773. gada 4. jūnijā, un tie robežojas ar pareizticīgo Pokrova kapiem. Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica jau 4. jūnijā. Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, 1867. un 1891. gados.

Pirmā pieticīgā akmens kapela šeit tika uzcelta jau 1793. gadā, tomēr 1884.-1886. gadā to pārbūvēja laikmetam raksturīgās eklektisma stila formās. Pārbūves arhitekts bija Otto Reinholds Zīvers. Agrākos laikos arī zem pagraba velves tika veikti apbedījumi. Tieši blakus kapelai apglabāti Latvijas un Eiropas mērogā pazīstami rīdzinieki – slavenais Baltijas novadpētnieks un vēsturnieks Johans Kristofs Broce, pirmais diplomētais latviešu arhitekts Jānis Baumanis, Baltijas vēsturnieks Karls Napierskis, pazīstamais Rīgas ārsts Otto Hūns, skolotājs un astronoms F. Keislers, Musses teātra dibinātāja Otto fon Fitinghofa sieva, aktrise Anna un daudzi citi. Pēc vācu draudzes locekļu 1939. gada repatriācijas nelielā kapela palika tukša. Padomju laikos tā tika stipri izpostīta: šeit ierīkoja zārku darbnīcu, bet lūgšanu telpu sadalīja daudzos mazos kambarīšos. Altāra apsīdas daļa tika aizmūrēta. Arī kapu vietas netika koptas, ilgus gadus šeit valdīja aizmirstība un posts.

1967. gadā uzsāka īstenot Latvijas PSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojā izstrādāto Memoriālā parka izveidošanas projektu (arhitekts E. Slavietis). Tika ierīkoti jauni celiņi, izjaucot iepriekšējo klasicisma stila plānojumu, un atjaunota neliela daļa no kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Lielos kapus sadalīja divās daļās ar jauntapušo Senču ielu, kuru izbūvēja pāri apbedījumiem, novācot tikai kapakmeņus – tādējādi iznīcinot lielu daļu Jēkaba draudzes nodalījumā esošos apbedījumus un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no pārējās kapu teritorijas. 

www.lv.wikipedia.org; www.zudusilatvija.lv