Jāņa sēta

Jāņa sēta

Kvartāls starp Kalēju, Jāņa un Skārņu ielām ietilpst Rīgas pilsētas vecākajā daļā, kuras veidošanās attiecināma uz 13. gs. sākumu. Te tika izbūvēti tādi nozīmīgi objekti, kā Bīskapa pils un Zobenbrāļu ordeņa pils. Ziemeļu pusē šīs celtnes norobežoja pilsētas nocietinājuma mūris un dabiska ūdensšķirtne - Rīgas upe, kuras senā gultne atrodas starp tagadējo Kalēju un Vāgnera ielu.

 Pirmo Rīgas bīskapa pili 1234. gadā nodeva dominikāņu klosterim. Vēl šodien ir saglabājušās klostera paliekas - 14. gs celtās krustejas fragments un klostera vārti uz Skārņu ielu. Pēc reformācijas klostera ēkas sāka izmantot pilsēta. Tika ierīkots piespiedu darba nams. 1794. - 1803. gadā Jāņa sētā sāka darboties Nikolaja nabagmāja, bet jau 1828. gadā - Rīgas policijas kazarmas. Tāpēc līdz 1902. gadam to sauca par Policijas kazarmu sētu. 1938. gadā nojauca Jāņa baznīcas skolas celtni, un tās aizmugurē atklājas pilsētas nocietinājuma mūris. Tā bija vispārpieņemta norma pilsētā: laikā, kad pilsētas mūris beidza kalpot savam primārajam mērķim, to nevis nojauca, bet gan apkārt cēla ēkas, tā ietaupot nepieciešamo būvmateriālu daudzumu.

 Pilsētas aizsardzības mūri 1957. - 1960. gadam restaurēja arhitekts E. Slavietis. Tika atjaunots senais nocietinājuma mūris 20 m garumā. Restaurācijas laikā izbūvēja arī vārtus uz Kalēju ielu, kas tika apzīmēti kā „melno mūku vārti” un kas pieslēdzas ēkai Jāņa sētā 1.
www.citariga.lv

Rīgas aizsargmūri

Raksturīgākā viduslaiku pilsētas būve, bez kuras pilsēta nevarētu pastāvēt, bija pilsētas mūra nocietinājumi. Pirmā mūra siena bija Daugavas labajā krastā. Tā stiepās no upes grīvas - gar tagadējo Minsterejas, Kalēju, Meistaru un Zirga ielu - līdz Daugavas krastmalai un atkal sasniedza Rīgas upes grīvu pie Minsterejas ielas. Nocietinājuma mūris bija aptuveni 9 metrus augts un 1,30 metrus plats. Pirmo reizi tā daļa tika atsegta 1937. gadā, kad nojauca pie tā piebūvētās ēkas Jāņa sētā. Mūra fragments tika rekonstruēts 1960. gadā. Tas atrodas tagadējās Jāņa sētas vietā. No ārpuses pilsētas nocienājumi izskatījās kā augsta mūra siena, bet pilsētas iekšpusē tie bija sadalīti divos stāvos.

 Pieaugot iedzīvotāju skaitam, ārpus pilsētas mūriem radās arvien vairāk dzīvojamo ēku. Jau 13. gs. vidū šo apbūvēto piepilsētas rajonu ieslēdza pilsētas mūros. Mūra sienu pagarināja no Zirgu ielas līdz Pulvertornim un no turienes Torņa ielas virzienā līdz Daugavai, gar krastu to turpināja vecais mūris. Paplašinātā Rīgas teritorija pastāvēja vairākus gadsimtus, līdz tā atkal tika paplašināta. Jaunais pilsētas mūra fragments ir saglabājies vēl līdz šodienai un redzams Lielajā Trokšņa ielā. Mūra siena ir rekonstruēta un tajā atrodas arī vairāki torņi.

 16. gs. vidū pilsētu sāka nocietināt, uzberot ārpus nocietinājuma mūriem vaļņus un izrokot nocietinājuma grāvi. Vaļņu augstums svārstījās no 8-11 metriem. Nocietinājuma grāvī starp bastioniem izveidoja trīsstūrveida nocietinātas salas- revelīnus. Koka tilti tos savienoja ar abiem krastiem, pāri revelīniem ceļš veda uz pilsētas vārtiem.

 Uzberot vaļņus ārpus pilsētas mūriem, pilsētas platība nedaudz palielinājās, jo sāka apbūvēt arī jauniegūto pilsētas daļu. Veco nocietinājuma mūri sāka izmantot praktiskām vajadzībām – apbūvēja ar dzīvojamām ēkām.
www.citariga.lv