Jāņogas
Jāņogas (Ribes) ir vienīgā ērkšķogu dzimtas (Grossulariaceae) ģints, kurā ir aptuveni 150 sugas. Jāņogu ģintī ir arī ērkšķogas, kas pēc dažu botāniķu domām tomēr tiek izdalītas atsevišķā ērkšķogu ģintī (Grossularia). No jāņogu ģints Latvijā ir sastopama sarkanā jāņoga, pūkainā jāņoga (Ribes spicatum), Alpu vērene (Ribes alpinum), melnā upene un nokarenā ērkšķoga.
lv.wikipedia.org
Jāņogas, tāpat kā upenes, kā kultūraugs ir ar samērā īsu audzēšanas vēsturi. Parastā jāņoga pirmo reizi minēta 15. gadsimtā. Sarkanās jāņogas pirmās šķirnes minētas tikai 20. gadsimta sākumā.
Dārza jāņogas ir daudzgadīgi krūmi, kas atkarībā no sugas vai šķirnes var sasniegt vai pat pārsniegt 2m augstumu.
Sarkanās un baltās jāņogas pēc sava bioķīmiskā sastāva satur mazāk bioloģiski aktīvo vielu nekā upenes, tomēr arī jāņogas satur daudz vērtīgu vielu.
Salīdzinājumā ar upenēm jāņogas ir ilgmūžīgākas , sausumizturīgākas nekā upenes.
Pēc ķīmiskā sastāva sarkano un balto jāņogu ogas savstarpēji radikāli neatšķiras. Ogās ir 20- 60 mg % askorbīnskābes, 1,8- 2,3 % pektīna, P aktīvās vielas ( katehīni un flavoni ) 350- 400 mg %. Jāņogās ir diezgan daudz kumarīna- 1,7- 4,4 mg %, kas samazina asins recēšanu. Cukurs jāņogās ir 4- 20% un samērā daudz organisko skābju
( 1,54- 3,07% ), tāpēc sula labi remdē slāpes, novērš nelabumu, palīdz atjaunot spēkus pēc slimībām. Turklāt jāņogu sula labi noder organisma attīrīšanai, ja notikusi saindēšanās ar pārtiku. Jāņogas ir bagātas ar biotīnu 2,5 mg% un folijskābi 3-6 %, tās satur arī 7,6- 11,8% šķīstošās sausnas.
Kaut arī jāņogām un upenēm ir daudz kopīgu bioloģisko īpatnību, tomēr ir arī virkne atšķirību. Selekcionāre A. Meļehina norāda uz šādām atšķirībām.
1. Jāņogu lapām, pumpuriem un ziediem nav ēterisko eļļu dziedzerīšu, līdz ar to tām nav specifiska aromāta.
2. Jāņogas parasti veido kompaktāku krūmu nekā upenes. Jāņogām jaunos krūmos viengadīgie dzinumi mēdz būt spēcīgi un resni, bet to pieaugums pa gadiem pakāpeniski samazinās.
3. Parasti jāņogas veido mazāk kakleņa dzinumu nekā upenes.
4. Jāņogas grūtāk pavairot ar spraudeņiem, kaut gan arī starp šķirnēm ir lielas atšķirības.
5. Jāņogu zari ilgāk saglabā dzīvotspēju un augstu ražu ( 6-8 un pat 10 gadus). Vecie zari kļūst tresni, pie pamata sasniedzot līdz 5cm diametru.
6. Jāņogu augļzariem ir ilgāks mūžs. Tie saglabājas 4- 5 gadus, bet labos apstākļos līdz 7- 8 gadiem un ilgāk. Ar šādiem daudzgadīgiem augļzariem jāņogu pamatzars ražo daudz un ilgāk.
7. Jāņogām raža koncentrējas uz divgadīgām un vecākām zara daļām, Pat uz 3- 4 gadus vecām zara daļām ir liela raža. Pamatraža koncentrējas galvenokārt pie viena dzinuma robežas ar cita gada pieaugumu.
8. Veģetācija jāņogām sākas vēlāk nekā upenēm.
9. Jāņogām ir ilgāks miera periods.
10. Ķekari jāņogām izvirzās ātrāk nekā lapas. Ziedpumpuri attīstās ātrāk nekā lapas. Jāņogas uzzied pirms lapu attīstīšanās. Laiks no pumpura uzbriešanas sākuma līdz ziedēšanas sākumam ilgst divas nedēļas vai nedaudz vairāk, tas ir divas reizes īsāks nekā upenēm.
11. Ziedēšanas laiks ir īsāks nekā upenēm. Ziedēšanas ilgums ir atkarīgs no laika apstākļiem. Visas jāņogu šķirnes zied gandrīz vienlaikus.
12. Ogas nogatavojas vispirms ķekara pamatnē. Inākušās ogas ilgāk nekā upenēm saglabājas pie krūma, turklāt ogu garša nevis pasliktinās, bet uzlabojas, jo ogās palielinās cukura daudzums. Tām ir ilgāks ogu novākšanas periods salīdzinājumā ar upenēm.
13. Jāņogas agrāk beidz veģetāciju, tāpēc tām ir augstāka salcietība nekā upenēm. Tās ir ziemcietīgākās no ogu augiem.
14. Jāņogas ir mazāk prasīgas augšanas apstākļu ziņā.
15. Tās ir sausumizturīgākas, jo tām ir spēcīgāka un dziļāka sakņu sistēma, nekā upenēm.
16. Jāņogām retāk novērojama ogu aizmetņu nobiršana. Ja tā ir, tad tā ir saistīta ar augstu temperatūru ziedēšanas laikā, kā arī nepietiekamiem barības krājumiem augsnē.
17. Sarkanās jāņogas ir daudz ražīgākas nekā upenes. Labākās šķirnes dod 5-15 kg ogu no krūma.
stadi-raza.lv
Jāņoga
Jāņogas (Ribes) ir vienīgā ērkšķogu dzimtas (Grossulariaceae) ģints, kurā ir aptuveni 150 sugas. Jāņogu ģintī ir arī ērkšķogas, kas pēc dažu botāniķu domām tomēr tiek izdalītas atsevišķā ērkšķogu ģintī (Grossularia). No jāņogu ģints Latvijā ir sastopama sarkanā jāņoga, pūkainā jāņoga (Ribes spicatum), Alpu vērene (Ribes alpinum), melnā upene un nokarenā ērkšķoga.
Jāņogas, tāpat kā upenes, kā kultūraugs ir ar samērā īsu audzēšanas vēsturi. Parastā jāņoga pirmo reizi minēta 15. gadsimtā. Sarkanās jāņogas pirmās šķirnes minētas tikai 20. gadsimta sākumā. Dārza jāņogas ir daudzgadīgi krūmi, kas atkarībā no sugas vai šķirnes var sasniegt vai pat pārsniegt 2m augstumu. Sarkanās un baltās jāņogas pēc sava bioķīmiskā sastāva satur mazāk bioloģiski aktīvo vielu nekā upenes, tomēr arī jāņogas satur daudz vērtīgu vielu.
Salīdzinājumā ar upenēm jāņogas ir ilgmūžīgākas , sausumizturīgākas nekā upenes.
Jāņogu šķirnes savstarpēji atšķiras kā pēc izcelšanās tā arī pēc ziemcietības, krūma uzbūves, ogu ienākšanās laika, ogu krāsas, lieluma un garšas.
Sarkanā jāņoga (Ribes rubrum L.) - daudzgadīgs, apmēram 1 m augsts, stipri cerojošs ērkšķogu dzimtas krūms. Diezgan bieži sastopams savvaļā krūmājos, mitros mežos, grāvjos, apdzīvoto vietu tuvumā. Ļoti bieži kultivē dārzos. Jaunie dzinumi klāti ar dziedzermatiņiem, ar bāli dzeltenu, gludu mizu. Vecākiem zariem miza tumši pelēka. Zied maijā un jūnijā. Ogas satur cukurus, organiskas skābes, P vitamīnu, C vitamīnu, pektīnvielas. Sākumā audzēja kā ārstniecības augu, kura lapas izmantoja kā diurētisku un sviedrēšanas līdzekli, un tikai vēlāk ogas sāka lietot pārtikā.
Pārtikas augs. Ļoti līdzīga pūkainajai jāņogai (R. spicatum), mazāk Alpu vērenei (R. alpinum) un neziedoši eksemplāri pēc lapām - arī melnajai upenei (R. nigrum). No upenes viegli atšķirama pēc lapām bez smaržas (upenei lapas smaržīgas) un sarkanām (ne melnām) ogām. No Alpu vērenes atšķirama pēc divdzimumu (nevis viendzimuma) ziediem, kāta lapas plātnes garumā (nevis manāmi īsāka), skābām (nevis bezgaršīgām) ogām. Visgrūtāk atšķirama no pūkainās jāņogas. Atšķirama pēc kailām lapām, kam tikai plātnes apakšpusē pārsvarā uz dzīslojuma ir skraji matiņi (nevis virspuse kaila, bet apakšpuse blīvi īsmataina). Parasti pūkainās jāņogas lapu daivas ir salīdzinoši strupākas un ieapaļākas.
Zelta jāņogas (Ribes aureum) dzimtene ir Ziemeļamerika, kur tā aug galvenokārt klanu rajonos. Latvijā to audzē kā dekoratīvu krūmu apstādījumos, dzīvžogos, izmanto kā potcelmu ērkšķogu, jāņogu un upeņu vainagkociņu veidošanā. Ogu ražai zelta jāņogas audzē visai maz. Zelta jāņogas ir liela auguma krūmi, var izaugt 2.5 un 3 m augsti, tāpēc jāstāda retāk kā citi krūmogulāji. Tās veido sakņu atvases un līdzīgi kā upenes un jāņogas- arī kakleņu dzinumus. Dzinumi ir drukni, taisni, ilgmūžīgi. Galvenā raža veidojas uz trīs līdz piecus gadus veciem sīkajiem atzarojumiem. Sakņu sistēma augsnē iz izvietota ļoti dziļi- līdz pat diviem metriem, tāpēc augi var saņemt mitrumu no augsnes dziļākajiem slāņiem un ir sausumizturīgi. Lapām ir gluda virsma un ieapaļa, nierēm līdzīga forma, tās atgādina ērkšķogu lapas. Rudenī lapas iekrāsojas dzeltenīgā vai sarkanīgā krāsā un ir ļoti dekoratīvas. Veģetācijas turpinās līdz vēlam rudenim, ziemas sākumā lapas bieži vien vēl nav nobirušas.
Ziedķekari ir 3-7 cm gari ar 5-15 ziediem. Ziedi spilgti dzelteni, dekoratīvi, smaržīgi. Zelta jāņogas zied un ražo vēlāk nekā citi krūmogulāji un lielākoties ir pašneauglīgas. Ogas parasti ir lodveida vai ovālas formas melnā, brūnganā, sarkanīgā vai oranži dzeltenā krāsā, ar garu, tievu kausiņu ogas galā, ķekaros ienākas nevienmērīgi. Mīkstums blīvs, gaļīgs. Lielākajai daļai šķirņu ogu atrāvums no kātiņa ir slapjš, kas apgrūtina to novākšanu un transportēšanu.
Zelta jāņogām piemērota saulaina vieta, bet tās pacieš arī daļēju noēnojumu. Labi aug arī smilšainās, ar organiskām vielām nabadzīgās augsnēs. Augsne pirms stādīšanas dziļi jāuzirdina un jāsamēslo. Parasti rudenī vai arī iespējami agri pavasarī. Lai veidotos labs krūms, augus stāda 6-8 cm dziļāk, nekā tas audzis iepriekš. Stādīšanas attālumu izvēlas atkarībā no audzēšanas mērķa. Ja tie paredzēti kā dekoratīvi augi vai ogu ieguvei, starp augiem atstāj lielākus attālumus 2-3 m, dzīvžogam krūmus stāda daudz blīvāk.
Latvijā lielākā zelta jāņogu kolekcija pašlaik ir Nacionālajā Botāniskajā dārzā – vairāk nekā desmit Uzbekistānā un Krievijā izveidotu šķirņu. Visražīgākā pie mums ir Laila (vienīgā vietējā šķirne) – labos augšanas apstākļos no pieauguša krūma var iegūt ap 10 kg ogu. Nogatavojušās tās ir melnas ar oranždzeltenu mīkstumu, saldskābas, garšā līdzīgas ērkšķogām.
Zelta jāņogas ir vērtīgs vitamīnu avots. C vitamīns tajās ir mazāk nekā upenēs, bet vairāk nekā sarkanajās jāņogās un ērkšķogās. Arī cukuru ir vairāk nekā citās jāņogās. Zelta jāņogās ir daudz fosfora, kālija, nātrija, magnija un kalcija. Zelta jāņogu specifiskā garša ne visiem patīk, taču no tām var pagatavot garšīgu ievārījumu, džemu, sulu. Kompotu, želeju, uzlēmumus un vīnu. Ogas var arī saldēt un žāvēt. Tautas dziedniecībā zelta jāņogas iesaka lietot hipovitaminozes, cingas, sirds asinsvadu slimību gadījumos. Sulu ieteicams lietot kuņģa slimniekiem.
- Gan baltās, gan sarkanās jāņogas ir vienlīdz vērtīgas – baltās ogas darbojas kā pret vēža līdzeklis, bet sarkanās ir spēcīgs asins tīrītājs – tās uzlabo asins sastāvu.
- Pēc ķīmiskā sastāva sarkano un balto jāņogu ogas savstarpēji radikāli neatšķiras. Ogās ir 20- 60 mg % askorbīnskābes, 1,8- 2,3 % pektīna, P aktīvās vielas ( katehīni un flavoni ) 350- 400 mg %. Jāņogās ir diezgan daudz kumarīna- 1,7- 4,4 mg %, kas samazina asins recēšanu. Cukurs jāņogās ir 4- 20% un samērā daudz organisko skābju ( 1,54- 3,07% ), tāpēc sula labi remdē slāpes, novērš nelabumu, palīdz atjaunot spēkus pēc slimībām. Turklāt jāņogu sula labi noder organisma attīrīšanai, ja notikusi saindēšanās ar pārtiku. Jāņogas ir bagātas ar biotīnu 2,5 mg% un folijskābi 3-6 %, tās satur arī 7,6- 11,8% šķīstošās sausnas.
- Jāņogu sula lieliski palīdz pie saaukstēšanās un augstas temperatūras gadījumā.
- Jāņogu ievārījumu var šķaidīt ar karstu ūdeni un lietot kā padzērienu saaukstēšanās gadījumā tad, ja nav pieejama jāņogu sula.
- Jāņogas un to sula lieliski dzesē slāpes, rosina apetīti, aktivizē zarnu trakta peristaltiku, tādējādi novēršot aizcietējumus. Tās nav ieteicams ēst tad, ja ir kuņģa čūla, divpadsmitpirkstu čūla, gastrīts.
- Jāņogas ir labi piemērotas saldēšanai, tāpēc salasītās ogas var salikt saldējamā kamerā un ziemā izņemt un atsaldēt pēc nepieciešamības. Jāņogas savas garšas īpašības pēc atsaldēšanas nezaudē.
- Jāņogu liķieris Ņem 1kg jāņogu, 1kg cukurs, 1l 40% degvīna, noliek vēsumā lai sasūcas vairākas dienas, tad nokāš.
- Vīns Sarkano jāņogu sulu atšķaida ar ūdeni, 1daļa sulas 2 daļas ūdens, uz 10 litriem maisījuma liek 1 kg cukura. Pa 0,5kg no sākuma pēc kādām 3 nedēļām otrus 0.5 kg. Vīns ir gatavs, kad beidz rūgt, apmēram kādi 2 mēneši. Nepasterizēta sula satur dabīgos raugus, jāņogu sula viena no retajām kur tie labas kvalitātes, ar veikala raugu, protams, labāk.
- Jāņogu kečups Sarkano jāņogu kečups tiek gatavots no 2 kg sarkano jāņogu, 1 kg cukura, 1 glāze 5% etiķa, 1 ēdamk. sasmalcināta kanēļa, 2 tējk. maltu krustnagliņu un1 tējk. maltu piparu. Jāņogas attīra no kātiņiem, noskalo. Ogām pievieno visas garšvielas, samaisa un masu lej emaljētā katlā. Visu vāra aptuveni 20 minūtes, kamēr masa sabiezē. Ja nepieciešams, vāra ilgāk. Karstu pilda sterilizētās burciņās.
- Jāņogas marinādē 2,5 kg sarkano jāņogu, 2,5 kg ievārījumu cukura, ,1 ēdamkarote malta kanēļa, 1 ēdamkarote aromātisko piparu, 1 ēdamkarote maltu krustnagliņu, 200 ml etiķa (12%). Ogas noskalo, pārlasa, attīra no kātiņiem un vāra kopā ar cukuru 15 minūtes. Nosmeļ putas, pievieno garšvielas un etiķi, lēni vāra 30 minūtes. Noņem no plīts un vēlreiz nosmeļ putas. Iepilda karstās, sterilās burkās un cieši aizvāko. Uzglabā vēsā vietā. Marinētas jāņogas būs neparasta piedeva pie pikantiem ēdieniem.
- Jāņogu ievārījums 1,5 kg sarkano jāņogu, 1 glāze rozīņu, 1 kg ievārījumu cukura. Jāņogas noskalo, pārlasa un attīra no kātiņiem. Rozīnes noskalo. Nepārtraukti maisot, uzvāra un turpina vārīt piecas minūtes. Noņem no plīts un uzmanīgi nosmeļ putas. Ievārījumu pilda tīrās, izkarsētās burkās, aizvāko un uzglabā vēsā vietā.
