Itāļu greihaunds

Itāļu greihaunds jeb  levrete

Levrete pazīstama arī ar nosaukumu itāļu greihaunds (itāļu: Piccolo Levriero Italiano), ir Itālijas izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 3. sekcijas ar numuru 200, bez darba spēju pārbaudes. Tas ir vismazākais no kurtiem.
lv.wikipedia.org

Levrete jeb itāļu greihaunds ir izcili smalki un graciozi veidots suns, mazākais no vēja suņiem. Slaido suņa augums ir 32-38 cm, svars nepārsniedz 5 kg. Apmatojums ir īss un āda ļoti maiga, tādēļ levretēm nepatīk aukstums, mājās praktiski nav netīrības apmatojuma dēļ.
 
Levretes izcelšanās, visticamāk, ir saistāma ar nelielajiem vēja suņiem, kuri dzīvojuši Ēģiptes faraonu pilīs.
 
Tiek uzskatīts, ka Kleopatra audzējuši šos suņus. 5. gadsimtā pirms mūsu ēras šie suņi caur Grieķiju nokļuva Itālijā. Spriežot pēc daudzajiem attēliem, levretes baudījušas lielu augstdzimušu dāmu mīlestību, sevišķi Renesanses laikmetā. No 20. gadsimta 70. gadiem levretes ir oficiāli atzītas kā sacīkšu suņu šķirne, lai gan patiesībā skriešanas sacensībās piedalās diezgan reti.
 
Levrete ir neliela auguma suns, pēc izskata atgādina greihaundu, tādēļ ir piemērota vēja suņu mīļotājiem, kam nav iespējas izmitināt lielu suni. Garu pastaigu laikā šie suņi demonstrē ievērojamu izturību. Tie ārā var skriet vēja ātrumā, taču, mājās būdami, var gulēt visu dienu. Levrete ir draudzīga, mundra, dzīvespriecīga, ļoti pieķeras saimniekam. Ārkārtīgi izvēlīga ēdiena, draugu un vietas izvēles ziņā. Suņi rej maz. Nav ieteicami ģimenēm ar maziem bērniem.
 
Levretes nav viegli apmācāmas, taču ar lielu pacietību un labestību var sasniegt zināmus rezultātus. Dzīvo ilgi, līdz pat vecumam saglabājot labu fizisko formu un rotaļīgumu. Smalkās ķermeņa uzbūves dēļ, kā arī nepareizi barotiem suņiem bieža parādība ir kaulu lūzumi. Sabiedriskie dzīvnieki jau no mazotnes jāradina pie citu dzīvnieku kompānijas, jo lielā pašapziņa neļauj izturēties pret citiem ar vajadzīgo cieņu.
www.ventspilsdog.com

Vēsture
Levrete ir sena suņu šķirne. Šķiet, ka tā pastāv kopš vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem. Liecības par miniatūriem kurtiem un līdzīgu suņu skeleti tika atrasti teritorijās, kur atrodas mūsdienu Turcija un Grieķija. Lai gan šķirnes izveidošanas sākotnējais mērķis ir pazudis vēsturē, levretes, iespējams, tika lietotas mazu dzīvnieku medīšanai un arī jau toreiz spēlēja cilvēku kompanjonu lomu.

Viduslaikos levrete atceļoja uz Dienvideiropu, kur bija ļoti populāra aristokrātu vidū, īpaši Itālijā. Šajā periodā arī izveidojās šķirnes nosaukums Piccolo Levriero Italiano. Daudzi Itālijas kurti tika iemūžināti, kopā ar saviem saimniekiem, slavenu mākslinieku, piemēram, Pizanello un Džoto di Bondone gleznotajos portretos. Levrešu īpašnieku starpā gadsimtu gaitā bija Dānijas princese Anna, Čārlzs I Stjuarts, Frīdrihs II Lielais un karaliene Viktorija, kuras valdīšanas laikā šķirnes popularitāte sasniedza maksimumu.

Amerikas Kinoloģiskais klubs reģistrēja savu pirmo Itālijas greihaundu 1886. gadā. Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, kad suņu audzēšana kļuva par nepieejamu greznību vairākumam cilvēku Eiropā, sugas pastāvēšana tur tika apdraudēta. Pēc kara beigām britu audzētāji izmantoja amerikāņu levretes vaislas darbā lai atjaunotu šķirnes ģenētisko daudzveidību.

Izskats
Levrete ir mazs elegants suns. Apmatojums ir īss, zīdains, vienkrāsains melns, zils un smilšu krāsas. Balti plankumi ir pieļaujami uz pēdām un pakakles. Standarts neatzīst šokolādes krāsas suņus. Amerikāņu standarts pieļauj plašus baltus plankumus un pat raibus suņus.

Augstums skaustā sunim ir 32-38 cm abiem dzimumiem, bet svars nedrīkst pārsniegt 5 kg. Ķermeņa garums ir nedaudz īsāks par ķermeņa augstumu skaustā. Ķermenis slaids ar dziļu krūšu kurvi un ierautu vēderu. Krusti bez izciliem gūžu kauliem, kopā ar muguru veido izliektu formu. Aste gara, novietota zemu, mazliet izliekta galā, bet nav sagriezta gredzenā. Pakaļkājas — slaidas, muskuļotas, ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi.

Kakls ir garš, sauss. Galva šaura, neliela. Pāreja no pieres uz purna daļu ir gluda, neizteikta. Purns garš un smails. Degungala krāsa vēlama melna vai vismaz tumša. Ausis ir krokotas, novietotas augstu uz galvas. Uzbudinājuma brīdī nedaudz saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem.

Acis brūnas vai tumši brūnas, izteiksmīgas, nav vēlamas izvelbtas. Pārāk izteikts trešais plakstiņš arī nav vēlams. Par brāķi tiek atzītas zilas vai dzeltenas acis.
Pilna zobu formula. Šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi.

Raksturs un audzināšana
Tas ir jūtīgs, maigs, bet arī diezgan neatlaidīgs dzīvnieks, kurš prot izmantot situāciju lai panāktu savu. Ļoti pieķeras pie saimnieka un ir samērā greizsirdīgs. Grib visur būt klāt. Centīsies visiem spēkiem panākt gulēt saimnieka gultā, sēdēt klēpī pie galda un arī ēst tur pat no šķīvja. Ja tiek atstumts, žēli skatās acīs vai paiet malā un ar visu savu pozu pauž pārmetumu. Audzināšanai jābūt konsekventai, neskatoties uz suņa mazo augumu, bet bez kliegšanas un iebiedēšanas. Šis suns var kļūt izvēlīgs barības ziņā un pat atteikties ēst no sava trauka, tāpēc ir būtiski nepieradināt viņu pie našķiem un ēdiena atliekām no galda un nebarot no rokas.

Levrete nemīl aukstumu un mitrumu. No paša sākuma suns jāved nokārtoties ārā jebkurā gadalaikā, ja nepieciešams silti saģērbjot. Ja apmācība nokārtoties sākas uz istabas kaktā noklātas avīzes, tad tas visdrīzāk turpināsies mūžīgi. Dažiem indivīdiem arī piemīt tendence paust savu neapmierinātību ar saimnieka lēmumiem urinējot uz grīdas vai pat uz mīkstajām mēbelēm, kas ir pilnīgi nepieļaujams.

Levretes ir ļoti sabiedriskas un grūti samierinās ar vientulību. Saimniekam, kas strādā visu dienu, labāk iegādāties divus dzīvniekus. Ja saimnieks nestrādā, viņam tāpat ir jāsāk radināt suns palikt vienam pašam cik ātri vien var, lai kad tas būs patiešām nepieciešams suns neiekristu panikā. Sākumā ir jāiziet uz pāris minūtēm vairākas reizes dienā un progresīvi šis laiks jāpagarina. Aizejot no mājām un atnākot nav jāizrāda pārliekas emocijas, jo tas veicina suņa trauksmi.

Levretes audzināšanā ir svarīga agrīna socializācija, lai suns nebaidītos no svešiniekiem un no pilsētas trokšņiem. Suns arī jāsocializē ar saviem radiniekiem, organizējot kopīgas pastaigas. Satiekot lielus nepazīstamus suņus nav vēlams ņemt levreti uz rokām, spiest viņu pie sevis, spiegt. Tas veicina baiļu un pat agresīvu reakciju, kas savukārt var izprovocēt otra suņa uzbrukumu. Ja no kontakta piesardzības apsvērumu dēļ grib izvairīties, labāk ir jau iepriekš nogriezties kādā šķērsielā.

Ar bērniem šis suns ir piemīlīgs, bet viegli izbīstas no trakulīgām rotaļām. Viņš arī var krist par upuri bez pieskatīšanas atstātiem nerātņiem sava maza auguma un maiga rakstura dēļ. Mājās levrete spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, ja viņu pie tiem pieradina agrā kucēna vecumā. Ārā jāatceras, ka tas ir medību suns, kas dzīsies pakaļ jebkuram pamanītam medījumam. Tāpēc pastaigām jāizvēlas vieta tālu no lielceļiem. Tomēr jācenšas nodrošināt levretei izklaides svaigā gaisā bez saites, jo tas ir sportisks suns. Ar viņu var arī piedalīties kursinga sacensībās un "mehāniskā zaķa" ķeršanā, kā arī adžiliti nodarbībās.

Veselība un kopšana
Satikt 15-16 gadīgas levretes nav retums, kopumā tie ir veselīgi suņi. Īpaša uzmanība būtu jāvelta zobu stāvoklim, jo levretēm ir izteikta tendence uz zobakmeņa veidošanos, kas ar laiku noved pie atkārtotām infekcijām mutes dobumā. Ikdienas zobu tīrīšana levretei nav lukss, un pat tas ne vienmēr ir pietiekošs. Zobakmeni var arī regulāri noņemt pie veterinārārsta, bet šī procedūra ir saistīta ar narkozi, kas pati pa sevi jau ir riskanta. Ideālā gadījumā būtu jānopērk vienkāršs kiretāžas instruments, ko izmanto zobārsti, un regulāri jānoņem cietais zobu aplikums manuāli. Tas prasa zināmu roku veiklību un iemācīt sunim pakļauties procedūrai, mierīgi guļot uz sāniem.

Šķirnes īpašnieku un audzētāju vidū joprojām nav vienota viedokļa par suņa saģērbšanu aukstajā laikā. Šajā jautājumā būtu jāseko sava suņa labsajūtas kritērijam un veselajam saprātam. Jauns suns, skrienot pa sasnigušu lauku var justies tīri labi nesaģērbts. 12-15 gadus vecs suns, kas knapi pārvietojas pie temperatūras -20°C noteikti salst.

Levretes kauli augšanas periodā ir diezgan trausli. Šim sunim patīk lēkt un kāpelēt. Jācenšas neļaut viņam izmantot šim nolūkam mēbeles un palodzes, kuru slidenās virsmas veicina smagus kritienus. Lūzuma gadījumā būtu jāgriežas pie pieredzējuša ķirurga ortopēda, lai uzlikt ārējās fiksācijas aparātu. Kāju ģipsēšana levretei ir ārkārtīgi riskanta un var beigties ar ekstremitātes nekrozi. Pieauguša dzīvnieka kauli kļūst izturīgāki, bet traumas gadījumā ārstēšanas tehnika nemainās. Iegādājoties kucēnu būtu jāpaprasa audzētājam klīnikas adrese, kur var gūt kvalitatīvu palīdzību.
lv.wikipedia.org