Iecava

Iecava ir apdzīvota vieta Zemgalē, Iecavas novada centrs. Ciems izvietojies Iecavas upes krastā 21 km attālumā no Bauskas, 30 km attālumā no Jelgavas un 45 km attālumā no Rīgas autoceļu A7, P92 un P93 krustojumā.

Vēsture
Apdzīvotā vieta veidojusies pie bijušās Lieliecavas muižas (Groß-Eckau). 1812. gada 19. (7.) jūlijā šeit notika Iecavas kauja pret Napoleona Lielās armijas Prūšu korpusu.

1925. gadā Iecavai piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, 1958. gadā — strādnieku ciemata (pilsētciemata) statusu. Par ievērojamu apdzīvotu vietu izveidojās pēckara gados pēc vairāku uzņēmumu uzcelšanas Iecavā.

Mūsdienu Iecavas lielciems izveidojies, saplūstot bijušajam Iecavas pilsētciematam ar Dartiju, Rakmenti un Pārupi.

Iecavā ir novada administratīvās iestādes, Iecavas vidusskola, bērnudārzs, mūzikas skola, sporta skola, Iecavas luterāņu baznīca un katoļu baznīca, tiek celta pareizticīgo baznīcu.

Iecavas un Iecavas novada vēsture

Iecavas vārds rakstos pirmo reizi minēts 1492.gadā, kad ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofens izdevis dokumentu par Iecavas un Mežotnes zemnieku pienākumiem pret muižu.

Tomēr ir senākas liecības par to, ka šajā novadā dzīvojušas zemgaļu ciltis. Tagadējās Iecavas centrā atradusies zemgaļu apdzīvotā Upmales zeme un tās novads Pūtelene - ap Misas upi. Iecavas upes krastā atrasti daudzi senlaiku priekšmeti, pat no akmens laikmeta - kara cirvis, darba cirvji u.c. Izpētītas arī divas agrā dzelzs laikmeta un vienas vēlākā vēsturiskā laika kapenes.

14.gs. Iecavu pakļāva Livonijas ordenis, no 16.gs. vidus līdz 18.gs.beigām tā bija Kurzemes hercogistes sastāvā. 1567. gadā ar Kurzemes hercoga pavēli tika nodibināta atsevišķa Iecavas-Lambārtes draudze, kuras vajadzībām 1641. gadā sāka celt luterāņu baznīcu. Kurzemes hercogistes laikā 1652.-1845.g. Iecava kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīrdzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Dzelzāmurā darbojās dzelzsceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzsvirpotava. Ražoja lielgabalus (divus no tiem tagad var apskatīt Iecavas centrā), lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai Iecava kļuva par kroņa muižu. 1795. gadā muižu ieguvis savā īpašumā grāfs Pēteris fon der Pālens, kam Krievijas ķeizariene Katrīna II dāvina pirms tam rentēto Lieliecavas muižu un tā nonāca Pālenu dzimtīpašumā „uz mūžīgiem laikiem”. Grāfa Pālena valdīšanas laiks atnesa Iecavai rosīgu uzplaukumu - 18. gadsimta beigās tiek uzbūvēta Iecavas pils, 1795.-1890.g. radīts angļu stila ainavu parks 17,2 ha platībā, kurā ir liela vietējo lapu koku sugu un svešzemju sugu daudzveidība.

Napoleona I iebrukuma laikā 1812. gadā Iecavas apkārtnē notikušas ievērojamas cīņas. Franču iebrukuma laikā te esot miris pulkvedis de Tolli, slavenā krievu karavadoņa Barklaja de Tolli brālis. No Napoleona cīņu laikiem, pēc nostāstiem, Iecavas baznīcas tornī esot saglabājušās vairākas tur iešautas lodes. 1812.gada 7.jūlijā Iecavas teritorijā notika nozīmīgākā no tā laika sadursmēm Latvijas teritorijā - Iecavas kauja. Šajā kaujā franču karaspēka prūšu korpuss ģenerāļu Grāverta un Kleista vadībā sakāva krievu karaspēka daļas. Nostāsti vēsta, ka t.s. Dievdārziņā atpūties Napoleons un 12 bērzu birzī zem katra bērza esot apglabāts  franču virsnieks.

19. gadsimtā Iecavas teritorijā bijušas 16 muižas (Brantu, Briedes, Grienvaldes, Misas, Zorģes muiža u.c.). 1827.gadā atvērta Dzimtmisas skola, 1858.g. – Iecavas skola, 1864. – Misas skola. 19. gadsimta beigās straujā kapitālisma attīstība un Iecavas ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja ciemata un tā administratīvā centra veidošanos. 1869. gadā uzcēla pagasta namu, 1876. gadā – Iecavas pagasta skolu. 1885. gadā Iecavā atvēra aptieku, kura šajā ēkā darbojas vēl šobrīd. 1891. gadā pabeidza celt jauno miertiesas namu, kurā atradās arī muita, policija, pasts (tagad šeit atrodas kultūras nams). Šajā laikā tapa arī t.s. Amatnieku nams (tagad - pasts).

Pirmā pasaules kara laikā, divus gadus atrazdamās frontes joslas tuvumā, Iecava stipri cieta. Iecavas pils 1915.gadā tiek nopostīta līdz ar krievu armijas atkāpšanos no Rīgas. No pils kompleksa saglabājies L. Reinīra projektētais un grāfa Leonīda fon der Pālena celtais bibliotēkas korpuss, zirgu stallis un trīs parka sargu mājiņas. Pālenu dzimta Iecavai atstājusi arī skolas, slimnīcas, spirta brūža ēkas un vairākas bijušā muižas kompleksa ēkas.

Lai gan Pirmā pasaules kara laikā Iecava stipri cieta - 1920. gadā bija vairs tikai 43 mājas ar 139 iedzīvotājiem, - ērtās satiksmes un auglīgo augšņu dēļ tā ātri atplauka.

Pirmās Latvijas Republikas laikā 17 000 ha Lieliecavas muižas zemes tika sadalīta jaunsaimniecībās, bet muiža pārvērsta ciemā ar 400 apbūves gabaliem. 1935. gadā ciematā bija 709 iedzīvotāji. 30. gadu otrajā pusē Iecavā bija divas skolas, trīs bibliotēkas, slimnīca, daudzi tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi, kā arī vairākas biedrības.

1936. gada 23. augustā  Iecavas parkā tika atklāts Brīvības piemineklis. Pieminekli no Latvijas granīta veidoja mākslinieks P. Banders.

Latvijas okupācijas pirmā gada beigas (1941.gads) ir dramatisks visai Latvijai un arī Iecavai - liela daļa pagasta iedzīvotāju tiek deportēti. Otrais deportāciju vilnis pār Iecavu veļas 1949. gadā. No izsūtījuma atgriežas tikai daļa aizvesto. 1990.gada 14. jūnijā Iecavas stacijā atklāts tēlnieka Mārtiņa Zaura veidotais piemineklis staļinisko represiju upuriem „Sāpju semafors”.

Padomju varas gadi iezīmējas ar piespiedu kolektivizāciju. Pēc Otrā pasaules kara Iecavas teritorijā nodibināja vairāk nekā 10 kolhozus, 70. gados tie apvienoti kolhozā „Iecava” (90.gadu sākumā nodibināta a/s „Rakmente” u.c.), p/s „Progress” (90.gadu sākumā izveidoti vairāki uzņēmumi, t.sk. kooperatīvās sabiedrības „Ikstrums” un „Rosme”, SIA „Iecava”) un p/s „Zālīte”.

1958. gadā ar LPSR Augstākās Padomes dekrētu biezi apdzīvotā vieta „Iecava” tiek pārveidota par strādnieku ciematu. Šajā laikā  ciematā ir 1242 iedzīvotāji.

Piecdesmito gadu beigās Iecavā sāk attīstīties pārtikas rūpniecība. 1957. gadā tiek rekonstruēta spirta rūpnīca, 1962. gadā – piena kombināts, 1961. gadā tiek uzcelta maizes ceptuve. 1968. gadā savu darbību uzsāk kombinētās lopbarības rūpnīca, 1973. gadā ražošanu uzsāk Iecavas putnu fabrika (tagad a/s „Balticovo” - lielākais olu ražotājs Baltijā).

1963. gada 1. februārī Iecavas strādnieku ciemats tiek pārveidots par pilsētciematu.

Astoņdesmitajos gados Iecavas pilsētciematā un tās apkārtnē ir izveidojusies spēcīga agrorūpnieciskā kompleksa bāze. Iecavas stacijā atrodas starprepublikāniskā minerālmēslu bāze, kombinētās lopbarības rūpnīca, asfaltbetona rūpnīca. Teritorijā darbojas Iecavas putnu fabrika, spirta rūpnīca, pienotava un citi uzņēmumi. Šeit atrodas lieli lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumi. Kopējo gaisotni noteica arī situācija, ka šeit atradās trīs PSRS raķešu daļas.

Deviņdesmito gadu sākumā, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un straujajām saimnieciskās dzīves izmaiņām, mainās arī Iecava un tās apkārtne. Tiek izvestas padomju karaspēka daļas, notiek daudzu teritorijā esošo uzņēmumu juridiskā statusa maiņa.

1990. gadā Iecavas Tautas deputātu padome, izskatot jautājumu par ciemata statusa maiņu, izdara izvēli par labu pagastam.

2003.gada 12.augustā Iecavas pagasta padomes deputāti vienbalsīgi nolemj līdzšinējās Iecavas pagasta administratīvi teritoriālajās robežās izveidot Iecavas novadu un, pamatojoties uz Ministru kabineta 16.12.2003. pieņemtajiem noteikumiem Nr.708 „Noteikumi par Bauskas rajona Iecavas novada izveidošanu”, Iecavas pagasts no 2004.gada 1.janvāra kļūst par Iecavas novadu.
www.iecava.lv