Holla enkurs

Holla enkurs (Hall anchor)

Īpaši nozīmīgs periods enkuru attīstības vēsturē ir 19.gs. pēdējās desmitgades. Šajā laikā kuģu būvētāji pilnībā atteicās no admiralitātes tipa enkuru izmantošanas, lai gan pēdējie joprojām tika izmantoti uz buru kuģiem.

Jūrniekus vairs neapmierināja enkuri ar šķērsi, kas stipri apgrūtināja tā izmantošanu un novietošanu, tie nebija piemēroti ievietošanai klīzē - speciālā atverē kuģa korpusa priekšpusē, tādēļ radās virkne jaunu enkura konstrukciju, kas bija pielāgotas šim mērķim.

1885. gadā Anglijas Admiralitāte veica izmēģinājumus Iabākā enkura noteikšanai, par kādu tika atzīts bijušā kapteiņa un firmas ,,Viljams Džesons un dēli" vadītāja Holla izgudrotais lietais enkurs, kurš pārspēja pārējos noenkurošanas ātruma ziņā. Šis enkurs bija salīdzinoši vienkāršs, bet viegli izjaucams un izturīgs, turklāt divreiz lētāks par kaltajiem bezšķērsu enkuriem. Pirmie Holla enkuri tika izgatavoti 1888. gadā Šefildā. Jau 1891 . gadā Holla enkurs ieguva plašu starptautisku ievērību, tam kļūstot par vispāratzītu enkura standartu. Šodien Holla tipa enkurs uzskatāms par klasiku, lai gan jūrniecībā pats minētā enkura tips mūsdienās ir diezgan novecojis.