Gūtmaņa ala

Gūtmaņa ala atrodas apmēram pusceļā starp Turaidu un Krimuldu, vienu kilometru dienvidrietumos no Turaidas pils. Tā meklējama apmēram 50 m garā un līdz 12 m augstā augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņu atsegumā Gaujas senlejas labā pamatkrasta pakājē, starp Vikmestes upīti un Igauņu gravu.

Gūtmaņa ala ir lielākā grota ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā. Precīzus alas mērījumus pirmo reizi veica Guntis Eniņš 1972. gadā. Pēc viņa aprēķiniem, alas tilpums ir 500 m3, grīdas laukums 170 m2, bet garums 18,8 m. Ala pie ieejas ir 10 m augsta un 10,6 m plata, savukārt dziļumā tā strauji sašaurinās. Pēc ģeologa Ojāra Āboltiņa domām, alu pirms apmēram 10 000 gadiem sākusi veidot pēcleduslaikmeta ūdens straumju izraisītā sānerozija, bet līdz pat mūsdienām alā norisinās sufozijas procesi – milzu grotu turpina paplašināt no tās izplūstošais spēcīgais avots, līdz ar to domājams, ka Gūtmaņa ala ir viena no vecākajām Latvijas alām. Savu pašreizējo izskatu tā ieguvusi līdz mūsu ēras sākumam.

Gūtmaņa ala ir viens no vecākajiem un populārākajiem tūrisma objektiem Latvijā. Pateicoties izdevīgajam ģeogrāfiskajam novietojumam netālu no maģistrālajiem ceļiem un vairākām apdzīvotām vietām (Sigulda, Turaida, Krimulda), Gūtmaņa ala jau vismaz kopš 16. gs. vai vēl senākiem laikiem ir bijusi iecienīts apskates objekts. Par to liecina senie uzraksti alas sienās un biežie apraksti literatūrā jau kopš 18. gs. otrās puses. Zīmīgi, ka 18. gs. beigu aprakstos Gūtmaņa alas nosaukums nav minēts, saucot to vienkārši par alu pie Krimuldas vai Turaidas. Šķiet, ka pirmais, kurš publicēja alas nosaukumu, bija dabas pētnieks Jākobs Benjamins Fišers 1778. gadā, rakstot, ka „Pie Turaidas ir kāda ala, kas sastāv no smilšakmens, kuru sauc par Labo vīru”. Šķiet, ka ar 19. gs. sākumu tika sākts lietot alas nosaukumu latviešu valodā – Gūtmaņala.

Daudzpusīgāko alas aprakstu 18. gs. izskaņā publicēja J. B. Fišers sava darba „Versuch einer Naturgeschichte von Livland” otrajā izdevumā un grāfs Ludvigs Augusts Mellīns. Fišers pirmais publicēja alas izmērus, kas vairāk nekā gadsimtu, t. i., līdz pat 20. gs. sākumam ceļoja no vienas publikācijas uz otru. Lai gan vairāki alas aprakstītāji jau iepriekš bija atzīmējuši no alas izplūstošo avotu, Fišers tikai 1791. gadā pirmo reizi norādīja, ka vietējie zemnieki alas avotu izmanto slimību ārstēšanai, uzskatot, ka ūdens dziednieciskais spēks saistīts ar šīs vietas, t. i., alas svētumu, nevis ar ūdens dabiskajām īpašībām. Savukārt Broce 1794. gadā pieļāva, ka pēc zemnieku domām, alas avotā dzīvo kāda labdabīga dievība, tādējādi arī skaidrojot alas nosaukuma – Labais vīrs – izcelsmi. Gan Fišers, gan Mellīns norādīja, ka par avota ūdens izmantošanu zemnieki avotā atstāja ziedojumus – monētas un apģērba gabalus, lai gan, pēc pirmā novērojumiem, 18. gs. beigās šī tradīcija jau sāka izzust.

Mellīns savā aprakstā raksturoja arī Gūtmaņa alas sienu gravējumus, minot, ka ceļotāji smilšakmenī skrāpējot savus vārdus, ģerboņus, gadskaitļus un tamlīdzīgus uzrakstus. Pirmo reizi alām veltītajos aprakstos šeit parādās atsauce uz kādu konkrētu gadskaitli, kas atrodams alas griestos un ir apaudzis ar sūnu. Tas datēts ar 1564. gadu. Vēlāk Gūtmaņa alas un citu alu seno uzrakstu pieminēšana kļuva par vienu no tūrisma literatūras tradīcijām. Dažos 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma ceļvežos pat ir publicēti gari seno skrāpējumu saraksti. Senākais līdz mūsdienām daļēji saglabātais uzraksts Gūtmaņa alā ir „Anna Magdalena von Tiesenhavsen Anno 1677”.

Pateicoties Gūtmaņa alas popularitātei, ir saglabājušies daudzi tās zīmējumi. Senāko attēlu autori ir J. K. Broce (1794, 3 zīmējumi), J. V. Krauze (1795), G. G. Kīzerickis (1813) un V. Z. Stavenhāgens (1866). Gūtmaņa ala mūsdienās nav iedomājama bez leģendas par Turaidas Rozi, tomēr šīs leģendas rašanās attiecināma tikai uz 19. gs. Interesanta parādība, kas raksturo visas slavenās Siguldas apkārtnes alas, ir gandrīz pilnīgs ar šīm alām saistīto teiku trūkums. 20. gs. sākuma tūrisma ceļvežos vairākkārt publicēta teika par lībiešu virsaiti Ridaigu jeb Ridaugu, kas ieracis klintī savu neuzticīgo sievu, kuras asaras kļuvušas par avotu un izskalojušas alu. Domājams, ka šī teika saistīta ar tautiskās atmodas laiku, kad bija īpaša interese par Latvijas „zelta laikmeta” vēsturi un seno pirmskristietības mitoloģiju. Interese par senajiem cilšu virsaišiem pieder pie šīs kustības, un arī teika par lībiešu virsaiti Ringaldu radās šādu procesu rezultātā. Par Gūtmaņa alu pierakstīta vēl kāda teika, kas tūrisma literatūrā nav publicēta. Tajā stāstīts par milzi, kura nestā akmens vietā radusies Gūtmaņa ala. Iespējams, ka no iepriekš aplūkotajām šī ir vienīgā ar Gūtmaņa alu tradicionāli saistītā teika. Tai ir tradicionāls sižets, un par labu tam, ka tā pastāvējusi mutvārdu tradīcijā, liecina tas, ka šādi teksti nav publicēti tūrisma literatūrā.
www.senvietas.lv

Gūtmaņa ala ir ala Gaujas senlejas labā krasta nogāzē, Siguldā. Tilpuma ziņā (ap 500 m3) lielākā ala Baltijā un visvairāk apmeklētais dabas piemineklis Latvijā, kas ceļotāju vidū bijis iecienīts jau vismaz kopš 17. gadsimta sākuma. No Gūtmaņa alas iztek neliels strautiņš, kas netālu no alas ietek Gaujā.

Vēsture
Pēc ģeologa Ojāra Āboltiņa pētījumiem, ala sākusi veidoties pēcledus laikmetā pirms apmēram 10 000 gadu trešajā Gaujas virspalu terasē sufozijas ietekmē, ūdeņiem iegraužoties Gaujas svītas devona smilšakmeņos (vidusdevona augšdaļa vai augšdevona apakšdaļa), bet pašreizējo izskatu ala ieguvusi pirms aptuveni 2000 gadu.

Gūtmaņa ala pirmoreiz rakstiski minēta vācu valodā vien 1774. gadā, bet 1869. gada 13. augustā par to „Baltijas Vēstnesī” ir pirmās rakstiskās ziņas latviski.

Gūtmaņa ala ir pie biezi apauguša kalna pakājes, starp Turaidi un Krimuldi. Tā ir kādas 96 pēdas augsta, iekšpusē 48 pēdas plata un tikpat dziļa. Tā top uz dibenu šaurāka: stalta iešana tanī kā pa vārtiem. Alas iekšpusē izverd avots, kas savu ūdeni dobumā krāj un tad uz klātējo Gauju notek. Ūdens ir dzelžains, ka sūnas, naudas gabali u. t. j. pr. pārvelkas ar laiku ar akmiņa mizu. Šis avots ir latviešiem vēl šodien svēts, tāpēc ka tie tam ūdenim dziedinādamu spēku dēvē. Tie mazgājas ar to dažādās slimībās un smeļ to ar īpašu izturēšanos un noliktos laikos. Tās pa daļai ir sūnu pāraugušas klints sienas iz sarkana smilkšu akmiņa ar daudz vārdiem un gada skaitļiem aprakstītas: tie vecākie raksti sniedz līdz 1666. gadam. Starp tiem jauniem rakstiem apmeklētājam tūdaļ pie ieiešanas pa kreiso roku tas bokstabs H (krievu N) ar to apraksts: „Troņa mantinieks no Krievu zemes tanī 3. Aug. 1860.” krīt acīs…
– 1869. gada 13. augusta „Baltijas Vēstnesis”

Pirmos alas uzmērījumus 18. gadsimta pašās beigās veicis un publicējis dabaszinātniieks Jakobs Benjamins Fišers, izmērot, ka ala ir 30 pēdu (9 m) augsta, aptuveni tikpat plata un 45 pēdas (14 m) dziļa. 1912. gada ceļvedī minēts, ka agrāk alas sienā bijis redzams 1521. gada ieraksts ar iniciāļiem „HDOM in IUI 19”, taču līdz mūsdienām senākie daļēji saglabājušies ir 1668. un 1677. gada grebumi augstu pie griestiem alas labajā velvē „<>” un „ANNA MAGDALENA Von TIESENHAVSEN ANNO 1677”. Par seno līvu un baltu uz alas sienām atstātajiem burtiem ziņu nav un līdz mūsdienām tie nav saglabājušies, tomēr līdz pat 19. gadsimta sākumam Gūtmaņa ala bijusi kulta vieta, kur slepus nestas monētas un apģērbu gabali, kas ziedoti dieviem.

1973. gadā, 175 gadus pēc Fišera, Gūtmaņa alu pārmērīja dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš un mērījumus publicēja žurnāla „Zinātne un Tehnika” 6. numura rakstā „Siguldas alas”. Eniņš izmērīja, ka Gūtmaņa ala ir 18,8 m dziļa, 12 m plata un augstākajā griestu vietā 10 m augsta, kas izrādījās vairāk nekā Fišera izmērītais, ko viņš skaidroja ar to, ka ala varētu kļuvusi ievērojami lielāka un ka tajā laikā izmantoti atšķirīgi mērīšanas paņēmieni.
lv.wikipedia.org