Gulbene

Gulbene ir pilsēta Vidzemes ziemeļaustrumos, Gulbenes novada centrs, 186 km no Rīgas. Pilsēta izvietojusies Krustalīces krastos. Šeit krustojas autoceļi P27, P35, P36, P37 un Pļaviņu–Gulbenes dzelzceļš, kas turpinās kā Gulbenes–Alūksnes dzelzceļš.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi
Vecgulbenes muižas (vāciski: Alt-Schwanenburg) komplekss pilsētas dienvidu daļā veidojies Gulbenes viduslaiku pils tuvumā. Līdz mūsdienām saglabājusies muižas apbūve tapusi 19.–20. gadsimtā, kad muiža atradās baronu Volfu īpašumā.

Kompleksā ietilpst divas pilis – Gulbenes Baltā pils (romiešu stils) un Gulbenes Sarkanā pils (neogotiskais stils, tagad skolas ēku sastāvdaļa).

Abas pilis nodedzinātas 1905. gada nemieros, bet vēlāk daļēji atjaunotas un pārbūvētas. Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas 19. gadsimtā ierīkotā muižas parka daļas un saimniecības ēkas – kūtis staļļi, manēža, kalpu māja.

2008. gadā sākta Baltās pils atjaunošana.

Vēsture
Rakstītos avotos Gulbenes pilsnovads (Gulbana) pirmoreiz minēts 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu. Rīgas arhibīskapa Frīdriha fon Pernšteina valdīšanas laikā 1340. gadā uzcēla Gulbenes mūra pili (Schwanenburg) uz senā satiksmes ceļa apmēram pusceļā starp Cesvaines un Alūksnes pilīm. Jau Livonijas kara sākumā 1559. gadā pēc uzvaras Tirzas kaujā Gulbenes pili ieņēma Ivana IV karaspēks. Kādu laiku pils pakļāvās Livonijas karalim Magnusam, bet 1577. gadā tā atkal nonāca krievu karaspēka rokās. Tāpat kā citur Vidzemē, arī Gulbenes apkārtnē krievu karaspēks šajā laikā noslepkavoja vai aizveda gūstā lielāko daļu iedzīvotāju.

Krievu nopostīto pili pēc kara vairs neatjaunoja. Pēc Vidzemes iekarošanas Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Gulbenes pilsnovadu uzdāvināja savam ģenerālim G. Hornam, bet pēc muižu redukcijas 17. gs beigās šeit iekārtotā muiža nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. Krievijas ķeizariene Katrīna II Vecgulbenes muižu (Alt-Schwanenburg) 1763. gadā piešķīra feldmaršalam Burhardam Mīniham (Burkhard Christoph von Münnich), bet 1789. gada muiža nokļuva ietekmīgās Fītinghofu dzimtas valdījumā. 1802. gadā Vecgulbenes muižu iegādājās Johans Gotlībs fon Volfs un baronu Volfu īpašumā tā atradās līdz pat agrārajai reformai 1920. gadā. Muižai lielus ienākumus deva ķieģelnīca, siernīca, alus darītava un degvīna dedzinātava.

Līdz pat 20. gadsimta sākumam Gulbenes pilsēta vēl nebija izveidojusies, tās vietā atradās Vecgulbenes muižas pārvaldes centrs. Pilsētas pašreizējās atrašanās vieta bija purvaina un netika uzskatīta par dzīvošanai piemērotu. Pat tagadējās Gulbenes stacijas vietā kuploja biezs alksnājs. Tomēr, kad 1903. gadā tika izbūvēts Pļaviņu–Valkas šaursliežu dzelzceļš un uzbūvēta Gulbenes stacija, bet pie tās dzelzceļa remontdarbnīcas, stacijas tuvumā sāka parādīties pirmās dzīvojamās mājas.

1905. gada revolūcijas laikā nemiernieki nodedzināja Vecgulbenes muižas kungu māju, varu Gulbenes apkārtnē pārņēma Latvijas Sociāldemokrātijas Malienas komiteja. Tikai no 1918. gada arī Vecgulbenes muižas zemi sāka sadalīt apbūvei, jo agrāk muižas īpašnieki tam bija pretojušies, nevēlēdamies, ka, attīstoties miestam, muiža varētu zaudēt apkārtnes centra lomu. Latvijas neatkarības kara laikā 1918. gada 24. decembrī Vecgulbenes muižu ieņēma Sarkanā armija, Malienas apriņķa komiteja iekārtojās muižas Baltajā pilī, bet pagrabā ierīkoja cietumu. Malienas revolucionārais kara tribunāls uz nāvi notiesāja vairāk nekā 200 cilvēku no plašākas apkārtnes. 1919. gada 31. maijā Vecgulbeni atbrīvoja Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks kopā ar Igaunijas 1. kājnieku pulku un dāņu brīvprātīgo rota.

Vecgulbenei 1921. gadā piešķīra miesta tiesības, bet 1928. gadā tā ieguva pilsētas statusu un tika pārdēvēta par Gulbeni. 1928. gada rudenī tika atklāta Gulbenes Valsts komerc - un arodskola.

Pilsētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga un 1930. gadā Gulbenē dzīvoja 3574 cilvēki – latvieši 86%, krievi 6%, poļi 3% un ebreji 2%, no tiem luterāņi 77%, katoļi 10%, pareizticīgie 10%, jūdaisti 2%.

Otrā pasaules karā no Gulbenes līdz Līvāniem stiepās Vērmahta aizsardzības līnija un 1944. gada augusta kauju laikā pilsēta tika daļēji nopostīta.
lv.wikipedia.org

Gulbenes pirmsākumi meklējami Krustalīces ielokā, kur kādreiz atradies latgaļu pilskalns. 14.–16. gs. šajā pašā vietā bijusi Rīgas virsbīskapa mūra pils. To Livonijas kara laikā sagrāva Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks. Vēl pēc dažiem gadsimtiem, 1843. gadā, šajā pašā vietā tika uzcelta un iesvētīta Gulbenes luterāņu baznīca, tās priekšā – piemineklis M. Luteram. Šī vieta uzskatāma par Gulbenes vēsturisko centru.

Pēc izpostīšanas 16. gs. pilsētiņa vairs neatjaunojās un līdz pat 20. gadsimtam te bija tikai Vecgulbenes muiža. Plašā apkārtnē labu slavu bija guvusi 1733. gadā dibinātā Gulbenes draudzesskola, kur 19. gs. 2. pusē strādājuši izcili skolotāji: ērģelnieks Jānis Krastiņš un rakstnieks Apsīšu Jēkabs.

Pēc tam, kad 1902. gadā netālu no muižas izbūvēja šaursliežu dzelzceļu Pļaviņas–Alūksne un 1916./17. g. platsliežu dzelzceļu caur Ieriķiem, sāka augt aizvien lielāka apdzīvota vieta, līdz 1920. gadā Vecgulbenei piešķīra miesta tiesības. Miests auga ap diviem centriem – muižu un dzelzceļa staciju. Pēc smagajiem Pirmā pasaules kara gadiem gulbeniešiem izdevās uzbūvēt gan Gulbenes komercskolu un arodskolu, gan dzelzceļa ierēdņu dzīvojamo namu koloniju, gan Latvijas Republikas lauku lielāko un greznāko dzelzceļa stacijas ēku, kuras celtniecība tika pabeigta 1926. gadā. Ēkas projekta autors – arhitekts, profesors Pēteris Voldemārs Fedders (1868.–1936). Ēka sagrauta 1944. gadā uzlidojumu laikā. Gandrīz pilnībā nopostīto stacijas ēku faktiski no jauna uzbūvēja vācu karagūstekņi. Atjaunošanu paveica labā kvalitātē, un ēka arhitektoniski un plānojuma ziņā būtiski neatšķiras nopostītās.

Klasicisma stilā veidotā Gulbenes stacijas ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

1928. gadā Vecgulbenes miestam piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu Gulbene.

1929. gadā pretī baznīcai atklāja pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem draudzes varoņiem, kurš īpatnējs ar to, ka veltīts arī 1905. gada revolūcijas cīnītājiem, 1. pasaules karā kritušajiem, Malienas tribunāla upuriem. Padomju gados nopostīts, tas atjaunots 1992. gadā.

1930–to gadu beigās Gulbene bija tipiska Latvijas pilsēta ar nepilniem 4000 iedzīvotāju un to sauca par ziedošo dārzu pilsētu. Pēc 2. pasaules kara (izpostīta Baltā pils, baznīca, stacija, dzīvojamie nami) Gulbene atkopās un turpināja augt. Pilsēta īpaši ātri veidojās kopš 1949. gada, kad kļuva par Gulbenes rajona administratīvo centru.

Arī šodien tā ir tipiska Latvijas pilsēta – ar 1–2 stāvu apbūvi, ar padomju tipveida dzīvojamo māju kvartāliem un pilsētas centru, taču neapšaubāmi ar savu īpatnējo noskaņu un skaistumu. Te joprojām darbojas Baltijā vienīgais pasažieru šaursliežu dzelzceļš – bānītis, kas katru dienu kursē no Gulbenes uz Alūksni un atpakaļ. Ap 200 ha pilsētā aizņem parki. Tie ir bijušie muižas parki, ko 19. gs. lika veidot un kopt Vecgulbenes muižas īpašnieki baroni Volfi. Muižā kā kurpnieka dēls dzimis pirmais latviešu profesionālais gleznotājs Oto Bērziņš, ciemojies baronu radinieks – ievērojamais vācu izgudrotājs grāfs fon Cepelīns.

Kopš 2008. gada Gulbenē darbojas atjaunotās Vecgulbenes muižas komplekss, kur tika atklātas viesnīcas ēkas ar konferenču zāli, kafejnīcu, SPA centru un ģimenes māju. Ir sakārtots Baltās pils parks.
www.gulbene.lv