Grīšļi

Grīšļu dzimta (Cyperaceae). Daudzgadīgu (retāk viengadīgu) lakstaugu dzimta. Nereti tie ir vienmājas augi ar nodalītiem vīrišķajiem un sievišķajiem ziediem. Veido ceru un ložņājošus pazemes dzinumus. Stublājs trīsšķautņains vai apaļš. Ziedi vārpiņās. Apziednis reducēts vai sarveidīgs (plēkšņveidīgs). Auglis - riekstiņš. Pasaulē zināmas vairāk nekā 5300 sugas, galvenokārt mērenā un subarktiskā klimata apvidos mitrās vietās.

Latvijā 100 sugas, vairākums ir diezgan biežas mitrās, atklātās vietās un ūdenstilpju piekrastē. Gandrīz visas konstatētās sugas ir vietējās (ne adventīvās) floras pārstāves.
(Askolds Kļaviņš, SIA Gandrs)
www.latvijasdaba.lv

Lielākā Latvijā izplatītā ģints ir grīšļi (Carex). To stublāji vienmēr ir trīsšķautnaini. Grīšļu ģints ir ļoti daudzveidīga. Latvijā tajā konstatēti 86 taksoni, no tiem 72 pamatsugu nosaukumi. Latvijā konstatēti 14 šo pamatsugu krustojumi.

No grīšļiem bieži mitrās pļavās, purvos, meža ceļos aug dzelzszāle (Carex nigra sin. Carex vulgaris, Carex stolonifera) – pelēki zaļš, 10 - 50 cm garš daudzgadīgs augs. Ziedkopā 3 - 5 vārpiņas, no kurām augšējā ir ar putekšņlapām, bet pārējās ar auglenīcām. Zied no V - VIII.

Pļavās, purvājos, ūdeņu malās bieži sastopams slaidais grīslis (Carex acuta sin. Carex gracilis). Tas ir daudzgadīgs augs ar 50 - 150 cm garu spilgti zaļu stublāju. Ziedkopā 4 - 10 vārpiņas no kurām 2 - 4 augšējās putekšņlapu, bet pārējās – auglenīcu vārpiņas. Zied V, VI.

Sausos smiltājos, sevišķi jūrmalas kāpās un tām tuvējo mežu un krūmāju klajumos raksturīgs augs ir smilts grīslis (Carex arenaria) – daudzgadīgs, pelēkzaļš augs ar gariem sakneņiem no kuriem rindās uz augšu paceļas 15 - 30 cm gari stublāji ar lapām un galotnē ar ziedkopu, kas ir iegarena, apakšdaļā vietām pārtraukta vārpa ar 10 - 16 vārpiņām. Zied no V - VII.

Mitrās pļavās, grāvjos, purvos, gar ūdeņiem var atrast lapsu grīsli (Carex vulpina) – daudzgadīgu zaļu augu ar 50 - 100 cm gariem, taisniem, spārnaini trīsšķautnainiem, ļoti asiem stublājiem un 5 - 10 mm platām zaļām, asi raupjām lapām. Ziedkopa blīva, apakšdaļā pārtraukti daivaina vārpa ar 8 - 15 vārpiņām. Zied V, VI.

Ne bieži stāvošos ūdeņos, purvos un grāvjos aug dižmeldru grīslis (Carex pseudocyperus). Tā stublāji 40 - 100 cm gari, spēcīgi, taisni, trīsšķautnaini. Lapas spilgti zaļas, 5 - 10 mm platas. Ziedkopu veido 3 - 6 satuvinātas vārpiņas. Putekšņlapu vārpiņa viena, ziedkopas galotnē, auglenīcu vārpiņas 2 - 5, uz asi raupjiem kātiņiem, nokarenas.

Daudzas Latvijā atrastās grīšļu sugas ir retas un ļoti retas. Valsts aizsargājamo augu sugu sarakstā ietvertas 16 šādas grīšļu sugas.

No meldriem (Scirpus) upēs un ezeros ļoti bieži aug ezera meldrs (Scirpus lacustris sin. Schoenoplectus lacustris) – daudzgadīgs augs ar 100 - 250 cm gariem un 2 - 3 cm resniem, apaļiem, svītrainiem, spilgti zaļiem stublājiem, kas pildīti ar aerenhimu – ar gaisu pildītām šūnām. Ziedkopa skaraina un ir it kā stiebra turpinājums; vārpiņu tajā daudz, tās sarkanīgas vai rūsgani sarkanīgas, ar daudziem ziediem. Ziediem 3 drīksnas. Zied VI, VII.

Zilganā meldra (Scirpus tabernaemontani) stublāji pelēkzaļi, sasniedz 50 - 200 cm garumu un līdz 1,5 cm resnumu. Ziedkopa 1,5 - 5 cm gara, skaraini vairogveidīga, ar daudzām sarkanrūsganām vārpiņām. Ziediem 2 drīksnas. Zied VI, VII. Diezgan bieži ūdeņos, bet retāk kā iepriekšējā suga.

Bieži mitrās kūdrainās pļavās, slapjos mežos, zāļu purvos, grāvjos aug meža meldrs (Scirpus sylvaticus). Tā stublājs ir līdz 150 cm garš, ar lineārām lapām. Ziedkopa 10 - 20 cm gara, olveidīga, blīvāka vai skrajāka, ar daudzām vārpiņām. Zied VI, VII.

Spilvēm (Eriophorum) apziednis sastāv no daudziem pavedienveidīgiem matiņiem, kas, auglim nogatavojoties, stipri pieaug garumā un veido balto lidpūku no kā augi dabūjuši arī savu latvisko nosaukumu.

No spilvēm sūnu un pārejas purvos bieži sastopama makstainā spilve (Eriophorum vaginatum). Tā aug ciešos ceros. Stublāji līdz 70 cm gari. Ziedu vārpiņa viena, stublāja galā. Zied IV, V.

Samērā bieži visā Latvijā zāļu un pārejas purvos aug šaurlapu spilve (Eriophorum polystachion sin. Eriophorum angustifolium) un platlapu spilve (Eriophorum latifolium). Šaurlapu spilvei veidojas vairāki 15 - 70 cm gari stublāji, kas lejas daļā ir apaļi, bet augšdaļā nedaudz trīsšķautnaini. Lapas īsākas par stublāju, lineāras. Ziedkopa čemurveidīga, ar 3 - 5, retāk līdz 7 iegareni olveidīgām vārpiņām ar gludiem kātiņiem. Zied V.

Platlapu spilvei stublāji pa vienam, 25 - 80 cm gari, taisni, apaļīgi trīsšķautnaini, ar lineāri lancetiskām, par stublāju īsākām lapām. Ziedkopa čemurveidīga, ar 3 - 12 iegareni olveidīgām vārpiņām ar raupjiem kātiem. Zied V, VI.

No pameldru (Eleocharis) ģints bieži sastop purva (Eleocharis palustris) un vienplēksnes (Eleocharis uniglumis) pameldru. Purva pameldram veidojas daudz stublāju, tie ir 5 - 15 cm gari, taisni vai izliekti. Ziedu vārpiņa viena, stublāja galotnē, cilindriska vai olveidīgi cilindriska, ar daudziem ziediem. Zied no V - VII. Vienplēksnes pameldra morfoloģija tuva purva pameldra morfoloģijai. Tā ziedos apakšējā plēksne aptver 2/3 no vārpiņas pamata, bet purva pameldram tikai 1/2

Seklos ūdeņos, dūņainās piekrastēs bieži sastopams adatu pameldrs (Eleocharis acicularis). Augs veido ciešas velēnas ar 2 - 20 cm gariem, ļoti tieviem, četršķautnainiem, taisniem vai saliektiem stublājiem ar vienu vārpiņu galotnē. Zied VI, VII.

Sūnu purvu lāmās bieži sastopams parastais baltmeldrs (Rhynchospora alba) – daudzgadīgs augs ar 15 - 40 cm gariem stublājiem un līdz 2 mm platām, lineārām lapām. Ziedkopa stublāja galotnē, 7 - 10 mm gara un apmēram tikpat plata. Bez galotnes ziedkopas vēl mēdz būt 1 - 2 mazākas ziedkopas, kuras atiet no augšējo lapu žāklēm. Zied VII, VIII.

Vairākas grīšļu dzimtas sugas ir retas un ņemtas valsts aizsardzībā.
latvijas.daba.lv

Grīšļu ekoloģiskais noteicējs

Latvijā reģistrētas mazliet vairāk nekā 70 grīšļu sugas, daudzas no tām ir bieži sastopamas, un vismaz 40 ir arī ES biotopus raksturojošas sugas – tāpēc to pazīšanai ir liela nozīme. Kaut arī grīšļi ir gana labi atšķirami pēc tiem raksturīgajām pazīmēm, tomēr sugu lielā skaita dēļ to noteikšana parasti sagādā grūtības, kas arī rosināja veidot šo ilustratīvo grīšļu noteicēju. Tajā ietvertas 54 biežāk sastopamās un dažas arī ļoti retas, bet ES biotopu īpaši raksturojošas sugas.

Visi grīšļi parasti tiek klasificēti 3 grupās:
1) vienvārpas,
2) vienādvārpu,
3) dažādvārpu.

Šis iedalījums ievērots arī šajā noteicējā. Kad saprasts, pie kādas grupas nosakāmais grīslis pieder, turpmākā noteikšana veidota pēc ekoloģiskiem principiem – kādā augtenē jeb biotopā atrodamies (skat. zemāk). Izmantotas tikai lauka apstākļos saskatāmas pazīmes, kur nav jāpielieto mikroskopiski mērījumi. Katrai sugai pievienots grīšļa augli ietverošā orgāna – pūslīša un tā plēksnes – zīmējums, jo tieši to pazīmēm dažkārt ir izšķirošā nozīme, bet tās labāk saskatāmas ar lupu. Atzīmētas arī līdzīgās sugas, atšķirības starp tām var atrast noteicējā. Iespēju robežās sniegtas papildus detaļas, kas palīdz noteikt sugu. Jāuzsver, ka grīšļu sugas, atšķirībā no citiem ziedaugiem, vieglāk noteikt nevis ziedēšanas laikā (kas parasti ir maijā, jūnija sākumā), bet gan tieši pūslīšu gatavības laikā, t.i. lielākoties ap Jāņiem. Pārzinot grīšļu veģetatīvās pazīmes, tos var noteikt arī pēc tām, tāpēc noteicējā iespēju robežās dotas arī vieglāk pamanāmās veģetatīvās pazīmes. Katrai sugai norādīti ES biotopi, kuros šī suga ir raksturīga (atzīmēts treknā rakstā) vai kuros vienkārši var būt sastopama (parastā rakstā). Aiz sugas latviskā nosaukuma norādīta arī tās sastopamība – bieži (B), vidēji (V), reti (R), ļoti reti (ĻR), kā arī norādītas Latvijā aizsargājamās sugas, dabisko meža biotopu (DMB) un bioloģiski vērtīgo zālāju (BVZ) sugas. Ar zilu krāsu norādītas īpaši raksturīgas sugas pazīmes.
ldf.lv