Graudzāļu dzimta (Gramineae, syn. Poaceae)
Graudzāļu dzimta - Gramineae, syn. Poaceae
Lakstaugi ar lineārām lapām. Stiebrs apaļš, reti plakans, posmains, posmi visbiežāk dobi, norobežoti ar mezgliem. Pie lapas pārejas makstī parasti ir mēlīte. Ziedi vārpiņās, kas veido saliktu vārpu, vārpskaru vai skaru, retāk citu ziedkopu. Ziedi divdzimumu, retāk viendzimuma. Ir 2 vārpiņas plēksnes (iekšējā, ārējā) un 2 zieda plēksnes (ārējā, iekšējā). Ārējā zieda plēksne bieži ar akotu. Auglis - parasti grauds. Visā pasaulē plaši izplatīta dzimta, kurā daudz būtisku pārtikas un lopbarības augu. Zināms ap 10 000 sugu.
Latvijā apmēram 175 sugas: gan bieži sastopami pļavu un mežu augi, gan tikai 1-2 reizes konstatēti ievazāti (adventīvi) augi. Iespējams Latvijā konstatēto sugu skaita palielinājums jaunu adventīvo graudzāļu atrašanas dēļ.
www.latvijasdaba.lv
Graudzāļu dzimta (Poaceae vai Gramineae) ir liela viendīgļlapju klases augu dzimta, sastopama gandrīz visā pasaulē. Dzimtā ietilpst apmēram 10 tūkstoši sugu, tādējādi tā ir piektā izplatītākā augu dzimta. Graudzāļu dzimtas augi tiek uzskatīti par svarīgākajiem augiem cilvēku ekonomikā — dzimtā ietilpst liela patēriņa pārtikas graudi un graudaugu kultūras, kas tiek audzētas visā pasaulē. Graudzāļu dzimta ir viena no lielākajām dzimtām Latvijas florā. Parasti graudzāļu dzimtas augi ir daudzgadīgi, retāk viengadīgi vai divgadīgi augi. Latvijā ir sastopamas aptuveni 175 sugas, visbiežāk tie ir pļavu un mežu augi. Tiem ir trīs putekšņlapas un divas augļlapas. Starp populārākajiem dzimtas kultūraugiem ir auzas, rudzi, kvieši un mieži.
lv.wikipedia.org
Graudzāļu dzimta ir viena no lielākajām dzimtām Latvijas florā. Tajā ir ne tikai daudzas sugas, bet tai ir milzīga nozīme saimniecībā un dabīgajā veģetācijā. Te pieder visi labības augi, kā arī tie augi, kuri veido pļavu zelmeni un sastopami visdažādākajos zālājos. Tie galvenokārt ir daudzgadīgi, retāk viengadīgi vai divgadīgi augi. Tie raksturojas ar savdabīgu uzbūvi – to stublāji – stiebri ir apaļi, posmaini ar labi izteiktiem posmiem un mezgliem. Posmi vidū parasti ir dobi. Lapas šauri lineāras vai lancetiski lineāras ar paralēlu vai lokveida dzīslojumu. Lapu apakšdaļa cieši aptver stublāju, izveidojot maksti. Pie maksts pārejas lapas plātnē redzama mēlīte kā īsāka vai garāka plēvīte. Divām Latvijas graudzālēm – parastajai niedrei (Phragmites australis) un pazvilai jeb zvīļu misiņsmilgai (Sieglingia decumbens) lapu mēlītes vietā ir matiņi. Ziedi sīki, dzeltenīgi zaļi, divdzimuma, retāk viendzimuma, sakopoti vienziedu vai daudzziedu vārpiņās, kuras sakārtotas vārpās, vārpskarās vai skarās. Graudzāļu ziedus apputeksnē vējš.
Mezotrofajās pļavās plaši sastopami tādi vērtīgi lopbarības augi kā pļavas auzene (Festuca pratensis), pļavas skarene (Poa pratensis), parastā kamolzāle (Dactylis glomerata), ganību airene (Lolium perenne), pļavas timotiņš (Phleum pratense) u.c. Daudzus no šiem augiem kultivē gan kā ganību augus, gan arī siena iegūšanai. Pļavas timotiņu veģetatīvā stāvoklī var labi pazīt pēc sīpolveidīgā stublāja pamatnes paplašinājuma. Pļavas skarenei līdzīga ir parastā skarene (Poa trivialis). To var viegli pazīt pēc raupjā stiebra zem ziedkopas (pļavas skarenei tas ir gluds). Pļavās bieži aug arī parastā trīsene (Briza media). Galvenokārt Latvijas rietumu un vidusdaļas kalcifilajās pļavās sastopama zilganā seslērija (Sesleria caerulea). Tās lineāro lapu virspuse ir ar zilganu apsarmi. Latvijas austrumdaļā tā ir reta.
Vairumā graudzāļu dzimtas augi ir mitru pļavu, ūdeņu krastmalu un purvāju augi. Pie tādiem pieder arī visiem labi pazīstamā parastā niedre (Phragmites australis), kas pasaulē sastopama visos kontinentos un pieder t.s. kosmopolītiskajām augu sugām. Lielākās niedru audzes atrodamas ezeru un upju krastos, vietām arī jūrmalā, piemēram, Randu pļavās, u.c. Parastās niedres jaunos mīkstos dzinumus var izmantot lopbarībā, cietos stiebrus izmanto jumtu segšanai un dažādiem izstrādājumiem.
Pie graudzālēm, kas aug ūdeņu krastmalās vai arī seklos ūdeņos pieder parastais miežubrālis (Phalaroides arundinacea). Tam ir ložņājošs saknenis no kura paceļas līdz 2 m garš stiebrs ar plati lineārām, raupjām, zilganzaļām lapām. Ziedkopa blīva, pirms un pēc ziedēšanas sakļauta 6 - 20 cm gara skara. Lubānas ezera apkārtnē vietām saglabājušās dabiskās parastā miežubrāļa pļavas- klāni.
Pareti ezeru un upju krastos sastopams parastais parīss (Leersia oryzoides). Augs minētajās augtenēs pa lielākai daļai sastopams veģetatīvā stāvoklī un vairāk vai mazāk atgādina parasto miežubrāli no kura viegli atšķirams pēc gaiši zaļās lapu krāsas, asajām lapu malām un stiebra mezglu matiņiem, kas vērsti uz leju. Augs Latvijā atrodas tuvu savas izplatības ziemeļu robežai. Tāpēc, ja pavasarī un vasarā ir zema temperatūra, skara paliek pilnīgi vai daļēji ieslēgta lapu makstīs un neizplaukušajos ziedos notiek pašappute.
Ar ūdeņiem saistīta arī ūdenszāļu (Glyceria) ģints augu izplatība. Ne visai bieži sastopama dižā ūdenszāle (Glyceria maxima). Tās stāvie un spēcīgie stiebri sasniedz 90 - 200 cm garumu, bet lapas ir 1 - 2 cm platas ar spēcīgi izteiktu vidējo dzīslu.
Bieži peļķēs mežos, ūdeņu krastmalās, grāvjos aug peldošā ūdenszāle (Glyceria fluitans). Tās stiebri ir 30 - 120 cm gari, stāvus vai pacilus, skara šaura. Lapas šauras, lineāras. No šīs ģints Lietuvas ūdenszāle (Glyceria lithuanica) un svītrainā ūdenszāle (Glyceria striata) ir valsts aizsardzībā.
Lauku iedzīvotāji visas graudzāles bieži vien sauc par smilgām, kas nav pareizi. Smilgas (Agrostis) ir viena no graudzāļu ģintīm, kuras sugas ir bieži sastopamas. Ļoti bieži sastopama ir parastā smilga (Agrostis tenuis, sin. Agrostis vulgaris). Tās dzinumi sasniedz 10 - 60 cm garumu. Augs sastopams pļavās, gaišos mežos. Bieži sastopama arī suņu smilga (Agrostis canina) un ložņu smilga (Agrostis stolonifera). Pēdējai neveidojas sakneņi, bet attīstās gari stīgojoši virszemes dzinumi, kas mezglos sakņojas. Stiebrs pie pamatnes pacils, lauzīts. Ložņu smilga sastopama mitrās pļavās, grāvjos, ūdeņu malās, krastmalās. Savukārt suņu smilga veido gan cerus, gan arī virszemes dzinumus.
Mitrās pļavās un purvos parasti augi ir dažādas ciesu ģints (Calamagrostis) sugas. Iesirmā jeb purvāja ciesa (Calamagrostis canescens sin. Calamagrostis lanceolata) bieži sastopama mitrās pļavās un krūmājos. Mitrās purvainās vietās visā valstī bieži sastop purva jeb necilo ciesu (Calamagrostis neglecta). Bieži ciesu sugas veido savstarpējus krustojumus.
Mitru un purvainu vietu augiem pieder arī zilganā molīnija jeb pīpjuzāle (Molinia caerulea). Tā ir graudzāle ar līdz 2 m gariem stiebriem, kuru 2 - 3 mezgli atrodas tikai stiebra apakšējā daļā. Ziedkopa ir šaura un gara skara; tās vārpiņas violetas. Līdz ar to visa ziedkopa iegūst violetu nokrāsu.
Ar īpatnēju graudzāļu floru raksturojas jūrmalas kāpas un kāpu smiltāji. Te lielas audzes veido smiltāju kāpukviesis (Leymus arenarius). Tas ir zilganzaļš, 50 - 150 cm garš augs ar spēcīgām, cietām, 5 - 10 mm platām lapām, kuras sākumā ir plakanas, vēlāk vairāk vai mazāk ieritinātas. Ziedkopa – spēcīga, taisna un blīva, 15 - 25 cm gara vārpa. Smiltāja kāpukviesis vietām atrodams arī attālu no jūras pie dzelzceļiem u.c. vietās.Smiltāju kāpukviesis ir augs, kas spēj augt kustīgās smiltīs, tāpēc to izmanto kāpu nostiprināšanai.
Tipisks kāpu augs ir arī smiltāja kāpuniedre (Ammophila arenaria). Šis augs jau ir sastopams retāk Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpās. Augs sasniedz 50 - 100 cm garumu. Lapas ieritinājušās. Ziedkopa blīva, cilindriska, 7 - 20 cm gara, galos vairāk vai mazāk sašaurināta skara. Līdzīgi smiltāju kāpukviesim spēj augt kustīgās smiltīs; tāpēc to izmanto kāpu nostiprināšanai.
Gan kāpu, gan iekšzemes smiltājos bieži sastop slotiņu jeb smiltāja ciesu (Calamagrostis epigeios). Priekškāpās tā bieži aug kopā ar smiltāja kāpuniedri un veido ar to sterilu daudzgadīgu krustojumu Calammophila baltica.
Tipiskiem kāpu augiem pieder arī smilts auzene (Festuca arenaria), kas sastopama Baltijas jūras piekrastes kāpās. Tai raksturīgi gari, spēcīgi attīstīti sakneņi un matainas vārpiņu plēksnes.
Ļoti skaista graudzāle, kas sastopama tikai Liepājas rajona kāpās un Rīgas jūras līča vidusdaļas kāpās (retumis arī iekšzemes smiltājos Rīgā un ap Rīgu) ir iesirmā kāpsmildzene (Corynephorus canescens). Tas ir augs, kurš veido nelielus, blīvus, skaistus, pelēkvioletus cerus. Lapas ieritinājušās, stiebri 10 - 60 cm gari, ziedkopa – skara, pirms un pēc ziedēšanas sakļāvusies; izplesta tikai ziedu laikā.
Reta, aizsargājama suga kāpu smiltājos ir doņu vārpata (Elytrigia junceiformis sin. Agropyron junceum) ar gariem, ložņājošiem sakneņiem, 30 - 60 cm gariem stiebriem, zilganzaļām lapām un līdz 20 cm garu ziedkopu – vārpu.
Iekšzemes smiltāji, sausieņu pļavas raksturojas ar bagātīgu graudzāļu floru. No auzenēm te sastop sarkano (Festuca rubra) un aitu (Festuca ovina) auzeni. samērā bieži šādās augtenēs sastop pļavauzītes: pūkaino pļavauzīti (Helictotrichon pubescens), kuras apakšējās lapas un to makstis ir pūkainas un kailo pļavauzīti (Helictotrichon pratense), kuras apakšējās lapas un to makstis ir bez matiņiem.
Sausās pļavās un norās atrodama arī stāvā vilkakūla (Nardus stricta). Tas ir augs ar ļoti blīviem ceriem. Stiebru garums 15 - 20 cm, lapas ieritinājušās, sarveidīgas. Ziedkopa 3 - 10 cm gara, smalka, vienpusēja skara.
Daudzas graudzāles ir raksturīgi mežu un krūmāju augi. Upju krastu krūmājos, lapu koku mežos, parkos jau maija otrajā un jūnija pirmajā pusē zied nokarenā pumpursmilga (Melica nutans). Tai ir nedaudzi tievi, 30 - 60 cm gari, tievi stiebri, bet ziedkopa ir nokarena, vienpusēja skara ar nedaudzām krāsainām vārpiņām uz īsiem kātiņiem.
Tipisks birztalu, parku un krūmāju augs ir birztalu skarene (Poa nemoralis), kura veido irdenus cerus ar 30 - 100 cm gariem stiebriem.
Mežu izcirtumu, mežmalu un krūmāju augs ir niedru ciesa (Calamagrostis arundinacea). Tas ir augs, kas veido spilgti zaļus, irdenus cerus ar 60 - 120 cm gariem stiebriem.
Ēnainos lapkoku, kā arī jauktos mežos un izcirtumos aug izplestā jeb plašā ēnsmilga (Milium effusum). Tās stiebri saniedz 40 - 150 cm garumu. Lapas plati lineāras vai lineāri lancetiskas, 3,5 - 15 mm platas. Ziedkopa līdz 30 cm gara izplesta skara. Mežu un krūmāju augs ir milzu auzene (Festuca gigantea).
Sausos un smilšainos priežu mežos, izcirtumos, gar meža ceļiem vietām masveidā aug liektā sariņsmilga (Lerchenfeldia flexuosa sin. Deschampsis flexuosa).
Mežos sastopamas arī dažas graudzāļu sugas, kas ir valsts aizsardzībā. Tāda ir Latvijas ziemeļaustrumu un vidusdaļā ļoti reti sastopamā platlapu cinna (Cinna latifolia); augs ar skrajiem ceriem, kurus veido 60 - 130 cm gari stiebri ar 0,7 - 1,8 cm platām lapām. Ziedkopa – līdz 30 cm gara skara ar nokareniem zariem. Augam kumarīna smarža.
Slīteres nacionālajā parkā atrodams Eiropas kāpumiezis (Hordelymus europaeus). Tā stiebri ir līdz 100 cm gari, nelielos ceros; ziedkopa – 5 - 11 cm gara vārpa. Šādām graudzāļu sugām pieder arī ēnainos mežos sastopamā skrajziedu skarene (Poa remota), kurai veidojas irdeni ceri ar 60 - 150 cm gariem stiebriem un līdz 1 cm platām lapām. Ziedkopa līdz 30 cm gara skara ar tieviem, nokareniem zariem. Ziedu vārpiņas attīstās gan tikai skaras zaru augšējā trešdaļā. Lapkoku un platlapju-egļu mežos, krūmājos aug aizsargājamā Benekena zaķauza (Bromopsis benekenii). Bieži pļavās, krūmmalās, laukos un ceļmalās kuplas audzes veido bezakotu zaķauza (Bromopsis inermis). No ēnainu mežu augiem aizsargājama ir meža auzene (Festuca altissima). Tās stiebri ir 60 - 150 cm gari, ziedkopa-liela zaraina skara.
No pavasarī – jau maija otrajā pusē un jūnijā ziedošajām graudzālēm, jāmin smaržīgā mārsmilga (Hierochloė odorata), kura aug mitrās pļavās, krūmājos un upju krastmalās. Augs satur kumarīnu un alkaloīdu donaksīnu. To lieto aromātisku uzlējumu izgatavošanai. Latvijā vēl ir sastopamas dienvidu (Hierochloė australis), Baltijas (Hierochloė baltica) un cietmatainā (Hierochloė hirta) mārsmilga. Tās ir retas. Dienvidu mārsmilga ir valsts aizsardzībā..
Viena no biežāk sastopamajām graudzālēm ir maura skarene (Poa annua), kura atrodama ikvienā pagalmā, ikvienā mauriņā. Tas ir vien-, vai divgadīgs augs, kurš veido irdenus cerus ar nedaudziem, 10 - 30 cm gariem, pacilus vai guļošiem stiebriem, kuru galotnēs veidojas nelielas skaras.
Graudzāļu dzimtā ir arī dārzu un tīrumu nezāles. Te kā pirmā jāmin ložņu vārpata (Elytrigia repens sin. Agropyron repens). Tipiska tīrumu nezāle ir arī rudzu lāčauza (Bromus secalinus); linu tīrumos ne sevišķi bieži sastop linu aireni (Lolium remotum). No nezāļu auzām retumis atrodama vējauza (Avena fatua). Smilšainos tīrumos bieži sastopama nezāle ir zaļā sarene (Setaria viridis). Tas ir viengadīgs augs ar 15 - 60 cm gariem stiebriem. Ziedkopa blīva, velteniska, gaiši zaļa, 2 - 12 cm gara. Ziedu vārpiņas ietver par tām daudz garākie sariņi.
latvijas.daba.lv