Govis

Liellops (Bos primigenius taurus) ir liela auguma dobradžu dzimtas (Bovidae) mājdzīvnieks, kura priekštecis ir izmirušais Eirāzijas taurs (Bos primigenius). Tas ir visbiežāk sastopamais vēršu ģints (Bos) dzīvnieks. Liellopa mātīti sauc par govi, bet tēviņu par bulli, kastrētu tēviņu par vērsi, toties mazuli sauc par teļu.

Liellopu šķirnes Latvijā
Latvijā ir selekcionētas divas govju šķirnes: Latvijas brūnā un Latvijas zilā govs. Abas šķirnes ir piena – gaļas šķirnes, bet mūsdienās tiek veikts selekcijas darbs, lai Latvijas brūno izveidotu par piena šķirni. Latvijas zilā govs ir viena no Latvijas vietējām govīm, par kuras izcelsmi trūkst datu. Latvijas brūnā ir selekcionēta piena govju šķirne, kuras selekcija uzsākās 20. gadsimta sākumā, izmantojot vietējās govis un ievestos sarkano govju šķirņu vaislas buļļus. Latvijas brūnās selekciju uzsāka Paulis Lejiņš 1910. gadā. Pēc 1. pasaules kara 1922. gadā P. Lejiņš uzņēmās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mācību un pētīšanas saimniecības „Rāmava” vadību, kas atradās 9 km no Rīgas, Daugavas kreisajā krastā pie Bauskas šosejas. Viņš uzskatīja, ka Latvijas govkopības uzlabošanai nav vajadzīgs dārgais ārzemju govslopu imports, bet gan pašu sistemātiskais darbs. Lai pierādītu, ka vietējo lopu lielākajai daļai ir labas iedzimtas īpašības, kuras ir tikai jāizkopj, viņš iegādājās govis no dažādiem Latvijas novadiem. Kopumā šajos gados norisa darbs pie 5 dažādām šķirnēm, kā Latvijas zilā (LZ), Latvijas sarkanā (LS), Latvijas sarkanraibā (LR), Latvijas melnraibā (LM) un Latvijas brūnā (LB). Pēc Lejiņa ierosinājuma jau divdesmito gadu sākumā Latvijā tika ieviestas ciltsgrāmatas visām piecām šķirnēm. Pēc dažiem gadiem saimniecībā „Rāmava”, sākot ar 1927. – 1928. gadu audzēja vairs tikai 3 šķirnes: Latvijas sarkanraibo, Latvijas brūno un Latvijas melnraibo. Par dominējošām šķirnēm Latvijā kļuva brūnā un melnraibā. Latvijas melnraibā attīstījusies galvenokārt uz holandiešu un frīzu šķirņu celmiem, brūnā – uz Angelnas un dāņu celmiem. Brūnajai bija augstāks tauku saturs – 4,06%, bet melnraibajai augstāks izslaukums gadā – 5075 kg, toties stipri zemāks tauku saturs – 3,26%.

Liellopa pieradināšana
Liellops ir pēctecis pirms daudziem tūkstošiem gadu pieradinātam tauram (Bos primigenius). Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liellopa pieradināšana ir notikusi dažādās vietās neatkarīgi vienai no otras (2 vai 3 vietās). Senatnē cilvēki taurus vienkārši turēja savā tuvumā, lai gaļa un piens būtu vieglāk sasniedzami.

Divupes „Auglīgajā pusmēnesī” liellops (Bos taurus) tika pieradināts apmēram pirms 8000 gadiem, toties Āzijā Ķīnas, Mongolijas un Korejas reģionā pirms 5000 gadiem. Trešā liellopa pieradināšanas vieta ir Āfrika. Senākie liellopu kauli, kas ir apmēram 8500 gadus veci, atrasti Ziemeļāfrikā Alžīrijā. Toties Ēģiptē Nabta Plaijas tuvumā ir atrasti 9000 gadus veci taura kauli, kas iespējams piederēja jau pieradinātam dzīvniekam. Ja Ēģiptes atrastie kauli piederējuši pieradinātam liellopam, tad tas ir vecākais zināmais mājas tauru atradums. Otra mājas liellopu pasuga - zebu jeb kuprainais liellops (Bos indicus) tikusi pieradināta un selekcionēta Pakistānā Indas ielejā Mehrgarhas tuvumā pirms 7000 gadiem.

Pēdējo gadu DNS pētījumi apliecina arheoloģisko izrakumu hipotēzi, ka liellopi tikuši pieradināta vairākās, savstarpēji nesaistītās vietās. Ģenētiskie pētījumi pierāda, ka Eiropas liellopi ir pēcteči Tuvo Austrumu senajiem liellopiem, kas pāroti ar vietējiem tauriem, turklāt tie ir pāroti arī ar Āfrikas senajiem liellopiem. Pastāv hipotēze, ka Vācijas ziemeļi bijuši Eiropas liellopu neatkarīgā pieradināšanas vieta, tomēr DNS pētījumu rezultāti neliecina par šādu iespējamību. Pastāv arī hipotēze, ka Āfrikas liellopi ir Tuvo Austrumu seno liellopu pēcteči.

Izskats un īpašības
Liellopi ir lieli pārnadži. Tie ir masīvi, spēcīgu uzbūvi. Abiem dzimumiem parasti ir ragi, lai gan ir šķirnes, kurām ragu nav. Buļļi ir lielāki un masīvāki nekā govis, bet kastrēti buļļi izaug vēl lielāki. Lielākais zināmais bullis tika izrādīts 1955. gada Areco mājdzīvnieku izstādē Itālijā. Tas bija Kjani šķirnes bullis, kas svēra 1740 kg. Smagākais kastrētais bullis ir datēts 1910. gadā. Tas bija 8 gadus vecs šorthornu un Herefordšīras šķirnes krustojums, kas svēra 2140 kg. Parasti buļļus nokauj pirms tie sasniedz 750 kg. Vaislas dzīvnieki vidēji dzīvo 15 gadus, reizēm arī ilgāk, pat līdz 25 gadiem. Vecākā pasaules govs Lielā Berta sasniedza 48 gadu vecumu, un tā nomira no vecuma 1993. gadā. Grūsnības periods liellopam ilgst 9 mēnešus. Tikko dzimis teļš sver 25 - 45 kg.

Viens no populārākajiem pieņēmumiem par buļļiem ir uzskats, ka bullis satrakojas, redzot sarkanu krāsu. Daudzās tautās mēdz teikt, "kā sarkana lupata bullim", ja apraksta kaut ko kaitinošu. Bet tas neatbilst patiesībai, jo liellopiem piemīt sarkanās un zaļās krāsas aklums. Tie neatšķir vienu krāsu no otras. Šis mīts ir radies tādēl, ka buļļu cīņās matadori lieto sarkanu apmetni. Tomēr buļļi nevis seko sarkanajai krāsai, bet auduma kustībai, kas uzbudina dzīvnieku un to satracina. Liellopi var atšķirt zilo no dzeltenā kā lielākā daļa sauszemes dzīvnieku, kas nav primāti. Liellopi pamatā pārtiek no zāles vasarā un siena ziemā. Kā visiem atgremotājiem liellopa kuņģim ir 4 kameras. Un tas barību sakožļā divas reizes. Pirmo reizi tas ātri saplūc zāli, otrā reizē liellops noguļas, atrij daļēji sagremoto zāli un vēlreiz to rūpīgi pārkošļā.
lv.wikipedia.org

Govju šķirnes

Pēc kara P. Lejiņš 1922.gadā uzņēmās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mācību un pētīšanas saimniecības „Rāmava” vadību, kas atradās 9 km no Rīgas, Daugavas kreisajā krastā pie Bauskas šosejas. Arī te P. Lejiņš uzskatīja, ka Latvijas govkopības uzlabošanai nav vajadzīgs dārgais ārzemju govslopu eksports, bet gan pašu sistemātiskais darbs. Lai pierādītu, ka vietējo lopu lielākajai daļai ir labas iedzimtas īpašības, kuras jāizkopj, viņš iegādājās govis no dažādiem Latvijas novadiem.

Rāmavā sākumā audzēja piecas dažādas govju sugas:
1. Latvijas zilo (cilts zīme LZ),
2. Latvijas sarkano (LS),
3. Latvijas sarkanraibo (LR),
4. Latvijas melnraibo (LM),
5. Latvijas brūno (LB).

Pēc Lejiņa ierosinājuma, jau divdesmito gadu sākumā, Latvijā ieviesa ciltsgrāmatas Latvijas brūnajām, Latvijas melnraibajām, Latvijas sarkanajām, Latvijas sarkanraibajām un Latvijas zilajām govīm.

Pēc 1926.-1930.g. ciltsgrāmatu datiem (VIII – IX sēj.) ierakstītā Latvijas govju vidējā ražība bija samērā līdzīga. Latvijas zilā pēc rādītājiem neatpalika no citām govju sugām.

Zilās govis bija izplatītas Ventspils, Dundagas un Popes apkārtnē, sarkanraibās – Vestienā, Secē, Vilcē. Latvijas zilo govju skaits strauji samazinājās. Pēdējā Latvijas zilo tīršķirnes ganāmpulka saimniecība bija Cēsu apriņķī, Veselavas pag. Apiņkalnā pie Lapiņa k-ga, kurš 1935. gadā atteicies no tīrsķirnes zilo lopu audzēšanas, sākot pielietot krustošanu. Arī sarkanraibā asimilēja sarkano. Līdz ar to „Rāmava” 1927. – 1928. gadā audzēja vairs tikai 3 šķirnes: Latvijas sarkanraibo, Latvijas brūno un Latvijas melnraibo. (sk. tabulā).

Par dominējošām šķirnēm Latvijā kļuva brūnā un melnraibā. Latvijas melnraibā attīstījusies galvenokārt uz holandiešu un frīzu sugu celmiem, brūnā – uz Angelnas, dāņu celmiem. Tā Latvijas melnraibā un Latvijas brūnā šķirne izveidojusies sistemātiski krustojot vietējos lopus ar ārzemju šķirnēm vai arī audzējot tīršķirnē līdz pilnīgai asimilācijai. Brūnajai bija augstāks tauku saturs 4,06%, bet melnraibajai augstāks izslaukums gadā – 5075 kg, toties stipri zemāks tauku saturs – 3,26%.
priede.bf.lu.lv


Latvijas zilā jeb Latvijas zilā govs
Latvijas zilā jeb Latvijas zilā govs, arī līvu govs, jūras govs jeb mēness govs ir viena no liellopu (Bos primigenius taurus) primitīvajām šķirnēm, kuras izcelsmes vieta ir Kurzemes novads Latvijā, tās saīsinātais apzīmējums ir LZ. Latvijas zilā govs ir ļoti reti sastopama šķirne, kas faktiski atrodas uz izmiršanas robežas. Lai arī ar Apvienoto Nāciju organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības daļas finansiālo atbalstu ir veikti pasākumi šķirnes aizsardzībai, tā joprojām ir mazskaitlīga. Zilo govju šķirni pamatā izmanto piena iegūšanai.

Saskaņā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes izpētes datiem 2000. gadā Latvijā tika uzskaitītas tikai 18 zilās govis. Jau 2000. gada 23. augustā tika izveidota zilās govs šķirnes saglabāšanas apvienība "Zilā govs". Tās uzdevums ir saglabāt reto šķirni un pilnveidot tās populāciju. Pēc Valsts ganāmpulka reģistra 2010. gada datiem Latvijā tiek audzētas 1240 zilās govis. Visvairāk zilo govju mājo Talsu, Aizputes un Kuldīgas novadā, lai gan zilās govis nelielos daudzumos ir sastopamas visā Latvijas teritorijā.

Latvijas zilās govs matojums kā jau tās nosaukums norāda ir zilganpelēkā krāsa. Tās var būt gan gaišāk, gan tumšāk zilas, vasaras periodā dažas izbalo pavisam gaišas. Kājas tām ir tumšākas, un ap acīm tām ir zilas "brilles". Dažkārt tām ir gaišākas galvas, sejas un deniņu daļa, deguna spogulis ir tumši pelēks vai melns. Ragi balti ar melniem galiem, tiem ir raksturīga pusmēness forma, kas turklāt naktī gaiši spīd, tādēļ govis ieguva nosaukumu mēness govs. Tā ir mazāka auguma kā Latvijas brūnā. Tās augstums krustos ir 133 cm, svars 480 kg. Zilajai govij ir ļoti mierīgs un rāms raksturs. Tās ir arī ļoti pieticīgas un izturīgas pret slimībām. Tām nekad nav konstatēta leikoze. Un tesmeņu iekaisumi ir ļoti reti.

Lai arī zilās govs absolūtie izslaukumi ir mazāki, tomēr salīdzinot ar ķermeņa masu tie nemaz nav tik mazi. Kā zilo govju audzētājs V. Šteinbergs saka: "Zilās govis ir mazas, aptuveni 350 kg svarā, melnraibās - ap 600 kg. Ja vasarā zilā dod 22 litrus dienā, bet melnraibā tikai par diviem vairāk, kura tad ir pienīgāka?"
lv.wikipedia.org

Latvijas brūnā
Pirmo reizi Larvijā Latvijas brūnās šķirnes govis reģistrētas 1911.gadā kā Latvijas sarkanbrūnā govis. Šķirne izveidota krustojot vietējās šķirnēs liellopus ar Anglen šķirnēs liellopiem. Lai
panāktu labāku ražību šie krustojumi tika krustoti ar Dāņu sarkanajiem buļļiem tādejādi iegūstot Latvijas brūnās šķirnes liellopus, kādus mēs pazīstam šodien. Vislielākā Latvijas brūno
govju šķirnes populācija bija vērojama 1980.gadā ( 141700 LB liellopi). Govju vidējais skausta augstums 129cm, garums 164cm, dzīvmasa govīm 520 - 560kg, buļļiem 750 - 850 kg (atsevišķi indivīdi var sasniegt 1000kg dzīvmasu), Latvijas brūno govju šķirnei raksturīga stabila vidējā ražība laktācijā 5900 - 6030kg ar 4.38 - 4.73% piena tauku saturu un 3,45% olbaltumvielu saturu pienā. Rekordizslaukumi no LB govīm sasniegti 1983.gadā laktācijā iegūstot no govs Undras inv.Nr. 6088 9289kg piena ar tauku saturu 4.75% un 3.84% olbaltumvielu saturu pienā. Govis nav sevišķi jūtīgas pret krasu barības līdzekļu maiņu. Tās minimāli samazina piena izslaukumu pie zemākas kvalitātes un mazākas barības bāzes.
Vairāk: rpl.llkc.lv