Gotika
Gotika ir stils tēlotājmākslā un arhitektūrā, kas aizsākās aptuveni 12. gadsimta vidū Francijā, nomainot līdz šim dominējošo romānikas stilu, un valdīja Eiropā līdz pat 15. gadsimtam, kad par noteicošo kļuva renesanses stils. 18. gadsimta vidū sākās gotiskā stila atdzimšana (neogotika), tā attīstījās 19. gadsimtā un turpinājās arī 20. gadsimtā galvenokārt baznīcu un augstskolu arhitektūrā.
Gotiskās arhitektūras dzimtene ir Francija. Gotika iesākusies, izveidojusies un galīgi nostiprinājusies baznīcu celtniecībā, sevišķi cieši pieķerdamās bazilikas tipam.
Gotikas stilu ir pieņemts iedalīt trijos galvenajos attīstības posmos:
agrā gotika
dižgotika
vēlā jeb liesmojošā gotika
Francijas arhitektūras ietekmē gotikas stils izplatījās arī Francijas kaimiņzemēs — Vācijā, Anglijā, Itālijā un Čehijā. 12. un 13. gadsimtā maiņā gotika ieviešas pārējās Rietumeiropas zemēs, bet ar krusta karotājiem nonāk līdz par Sīrijai. Visur gotika, protams, sastop iepriekšējā laikmeta arhitektūras formu un konstrukciju, ar ko jaucoties rodas pārejas stils.
1175. gadā gotika parādās pirmo reizi ārpus Francijas robežām, Kenteberi katedrāles kora būvē.
Ap 12. gadsimtu apvienojas stingri kopotā sistēmā tie 3 konstruktīvie elementi, ko apzīmē par gotikas galvenajiem - ribu spriešļi, smailais loks un atbalstu arka. Katrs no šiem elementiem bija arhitektūrā pazīstams jau no seniem laikiem. Smailā loka forma nebija sveša senai Ēģiptei, Aigeja laikmetam, antīkai Romai, islāma arhitektūrai, nemaz nerunājot par neskaitāmiem gadījumiem gotikas priekštecē romānikā; arī ribu spriešļi lietoti jau sen pirms gotikas. Tā redzams, ka gotika savus galvenos konstruktīvos elementus nav pilnīgi no jauna radījusi, bet gan tos apvienojusi savā īpatnējā, vēl nekad un nekur nebijušā stingrā sistēmā. Visi gotikas stila elementi arhitektūrā izceļ vertikalitāti.
Jaunie gotikas konstruktīvie paņēmieni, šķiet, sākumā saistījuši visu cēlēju uzmanību, tā, ka dekorācija bija otrā plāna lomā. Tai nav arī tās vienības, kas jūtama konstruktīvos paņēmienos. Visumā gotikas dekorācijai ir 3 avoti:
Pirmais no tiem neapšaubāmi verd no antīkās. Kropļotā interpretācijā doriskie, korintiskie un kompozitkapitelli, akanti, kīmatiji u.c. antīkās dekorācijas piederumi iepinušies itāliešu gotikā. Lielā skaitā šie elementi sastopami arī Dienvidfrancijā un pat Skandināvijā. Šajos darinājumos gotika izrādās par vāju, lai pārkausētu antīko formu īpatnēji gotiskā veidojumā.
Daudz plašāk gotika būtu varējusi izmantot savai rotai otru avotu — romāniku, kas hronoloģiskā kārtībā bija gotikas priekštece. Tomēr nav vērojams, ka gotika būtu nopietni mēģinājusi plašā vērienā balstīt savu rotu uz romānikas paraugiem.
Kā trešais un galvenais gotikas rotas avots paliek — vietējā augu valsts. Svaigā un viscaur reālistiskā veidojumā agrā gotikā parādās efeja, vīnogulāja vai dadža lapas; vīnogu ķekari un tīteņi; čiekuri un rožu ziedi, dažādu koku lapas u.c. Dižgotikā šie veidojumi gūst stingru stilizāciju. Vēlā gotikā arhitektoniskais ornaments saplūst fantastiskā locījumu mudžeklī vai arī pieskaras rupjam naturālismam.
Kolonna no seno grieķu laikmeta līdz pat gotikai bija nepārtraukti ieņēmusi izcilāko vietu celtņu arhitektoniskā izdaiļojumā. Gotika, protams, nevarēja pēkšņi atraisīties no kolonnas, un agrās būvēs kolonna vai nu izpilda galvenā atbalsta uzdevumu, vai arī piekļaujas tam kā dekoratīva piedeva. Abos gadījumos radās nepatīkama distance: spriešļu smailie loki traucās augšup, kolonnas likās gaidām slodzi lejup. Tai brīdī, kad gotika sāka apjaust vertikālismu par savu tieksmju īsto paudēju, kolonnai bija jāpazūd. Un tā arī notika. baznīcas klona līdz pašam spriešļu koptura akmenim slienas stiegrainas gotikas profils. Kā gotikas īpatnēji rotājumi vēl jāatzīmē logu un portālu zelmiņi, attornīšu jeb fiales, krusta ziedi, rāpuļi un strūklenieki. Vārdu sakot, gotikas vienkāršais kanoniskais rotājums kļūst ļoti daudzpusīgs.
Gotika pievērsa lielu uzmanību torņu arhitektūrai, ko ar pilnu tiesību var apzīmēt par gotikas lepnumu un triumfu. Iepriekšējā romānika nebija skopojusies torņu celšanā, bet varbūt pat pārāk izšķērdīgi lietojusi līdzekļus torņu arhitektūrai. Gotikas vertikālisma tieksme saskatīja tornī savu spēcīgāko paudēju, tādēļ torņu arhitektūru gotika, salīdzinot ar romāniku, vēl ievērojami kuplināja. Pēc torņu augšējā nobeiguma izšķir 2 tipus: strupi noslēgtos torņus, kas raksturīgi Itālijai, bet sastopami arī franču un angļu gotikā, un smaili noslēgtos torņus, kas valda vācu gotikā un no tās atkarīgās zemēs, bet citās zemēs, atskaitot Itāliju, atrodas skaitliskā pārsvarā pār pirmo tipu. Gotikas laikmeta kolektīvā mākslas griba un spēja ir tik viengabalaina, ka arī šīs jaunās atvasinātās un dažreiz arī strupinātās formas spilgti pauž gotikas kopīgo garu.
Gandrīz visa gotisko katedrāļu arhitektūra ir balstīta uz vienu galveno tā laika izgudrojumu — jauno karkasu konstrukciju, kas arī padara šīs katedrāles viegli atpazīstamas.
Gotiku visumā izbeidz 16. gadsimta renesanse, ko ievadīja jau 1420. gadā F. Brunelleski ar Florences doma kupolu. Tomēr galīgi atmesta nav gotika vēl renesanses laikmetā, sevišķi sakrālā būvniecībā.
Romantikas laikmetā gotika kā neogotikā piedzīvo vēlreiz krāšņu uzplaukumu, bet 20. gadsimtā tā, liekas, galīgi ierindojas vēsturisko stilu arhīvā.
