Gliemeži (Gastropoda)
Gliemeži (Gastropoda)
Gliemeži jeb vēderkāji (Gastropoda) ir sugām bagātākā gliemju tipa (Mollusca) klase. Šie dzīvnieki dzīvo gan uz sauzemes, gan ūdeņos. Tie var būt gan ar spirālveida čaulu, gan bez čaulas. Pirmās grupas gliemjus parasti sauc par gliemežiem, bet otrās par kailgliemežiem. Starp gliemežu klases sugām ir sastopamas arī parazītiskās sugas.
Arī Latvijas faunā gliemeži ir pārstāvēti samērā bagātīgi, tie dzīvo uz sauszemes, saldūdeņos un jūrā. Latvijā ir zināmas 104 sugas (35 saldūdens sugas, 66 sauszemes sugas un 3 jūras sugas).
lv.wikipedia.org
Gliemeži (Gastropoda)
Gliemežu jeb vēderkāju klase (110 000 sugu) ir sugām visbagātākā gliemju klase. Šeit arī vērojama vislielākā ķermeņa uzbūves un dzīvesveida daudzveidība. Gliemeži apdzīvo gan jūras, gan sauszemi un saldūdeņus. Vairākumam gliemežu ir spirālveida čaula, kuras izmēri var būt no 2 mm – mazajam punktgliemezim (Punctum pygmaeum), līdz 70 cm – milzu sīrinksam (Syrinx aruana). Arī pēc dzīvesveida gliemeži ir ļoti dažādi, daudzi ir augēdāji, bet daudzi ir arī plēsēji. Vairāku sugu gliemeži pielāgojušies planktoniskam dzīvesveidam, bet daži arī parazītiskam.
Latvijā sastopmas ap 80 sauszemes gliemežu sugas, 48 saldūdens gliemežu sugas un 3 jūras gliemežu sugas.
No saldūdens gliemežiem biežāk sastopamās sugas Latvijas ezeros ir ezera lielvāciņgliemezis (Viviparus contectus), parastā bitīnija (Bithynia tentaculata), lielais dīķgliemezis (Lymnaea stagnalis), ausveida dīķgliemezis (Radix auricularia), lielā ūdensspolīte (Planorbarius corneus) un dūkstāja ūdensspolīte (Planorbis planorbis). Lēni plūstošās upēs biežāk sastopamās sugas ir upes lielvāciņgliemezis (Viviparus viviparus), parastā valvāta (Valvata piscinalis) un ovālais dīķgliemezis (Radix ovata). Savukārt ātrai straumei vislabāk pielāgojušies ir upes raibgliemezis jeb mēnestiņš (Theodoxus fluviatilis), upes akmeņgliemezis (Lithoglyphus naticoides) un upes micīšgliemezis (Ancylus fluviatilis).
Sauszemes gliemežu faunu veido ~80 sugas, pēc ekoloģisko grupu iedalījuma šeit ir vērojama daudz lielāka daudzveidība nekā starp saldūdens gliemjiem. Lielākās ekoloģiskās grupas ir: tipiskās mežu sugas, piemēram, visas 13 vārpstiņgliemežu (Clausiliidae) dzimtas sugas un tumšais kailgliemezis (Limax cinereoniger); atklātu nenoēnotu vietu sugas, piemēram, gludais zāļgliemezis (Vallonia pulchella) un sūnu cilindrgliemezis (Pupilla muscorum); mezofīlās sugas, kas sastopamas dažādos biotopos, piemēram, raibais vīngliemezis (Arianta arbustorum), birztalas vīngliemezis (Cepaea nemoralis) un parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia); kserotermofīlās sugas, piemēram, mazais gludgliemezis (Cochlicopa lubricella) un baltais vīngliemezis (Helicella obvia); higrofīlās sugas, piemēram, slaidais sīkgliemezis (Carychium tridentatum) un slaidais pumpurgliemezis (Vertigo angustior); tipiskās purvu un dūkstāju sugas, piemēram, parastais dzintargliemezis (Succinea putris) un purva pumpurgliemezis (Vertigo antivertigo); kalcifīlās sugas, piemēram, lielais pumpurgliemezis (Cochlicopa nitens) un bezzobu veltņgliemezis (Columella edentula). Katrā konkrētā biotopā parasti kopā ir sastopamas vairāku ekoloģisko tipu sugas.
Latvijas mežos zemsedzē un zemsegā atkarībā no mežu tipa sastopamas 10 - 50 gliemežu sugas, zāļu purvos un dūkstājos 10 - 20 sugas, upju palienēs 20 - 30 sugas, slapjās pļavās ap 20 sugu. Vislielākā sugu daudzveidība ir kalcifīlos un eitrofos biotops, kuros ir pietiekams mitruma daudzums. Malakofaunistiski visbagātākās teritorijas ir visu lielāko upju ielejas, it īpaši vietās, kur dominē kaļķainas augsnes. Tur sastopamas ne tikai kalcifīlās gliemežu sugas, bet arī visas pārējās sugas lielākā skaitā, turklāt gliemežu čaulu izmēri ir lielāki nekā biotopos, kas veidojušies uz smilšainām un nabadzīgām augsnēm. Skuju koku mežos mēdz būt līdz 10 gliemežu sugu, lapu koku – līdz 50 sugu. Jo vecāks mežs, jo vairāk tajā reto, mežiem tipisko sugu. Pastāvīgu ūdenskrātuvju mitruma režīma zonā (atkarībā no biotopa noēnotības) var būt sastopamas 20 - 40 dažādas gliemežu sugas.
Tikai 15 % sugu ir ekoloģiski tik plastiskas, ka spējušas pielāgoties dzīvei sinantropā vidē (dārzos un parkos). Te varētu minēt, piemēram, parka jeb īsto vīngliemezi (Helix pomatia), birztalas vīngliemezi (Cepaea nemoralis), raibo vīngliemezi (Arianta arbustorum), milzu kailgliemezi (Limax maximus), raibo mīkstgliemezi (Deroceras reticulatum), parasto gludgliemezi (Cochlicopa lubrica), parasto matiņgliemezi (Trichia hispida) u. c. Pārējās sugas ir saistītas pie dabīgajiem biotopiem un to izdzīvošana ir atkarīga no dabīgo biotopu saglabāšanas.
Vienīgā komerciāli izmantojamā suga Latvijā ir parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia), kuru kopš 1994. gada ievāc ~150 t gadā. Monitoringa pētījumi rāda, ka pagaidām tāds nolasīšanas daudzums nespēj apdraudēt sugas pastāvēšanu.
latvijas.daba.lv
