Garspalvainais kollijs

Garspalvainais kollijs (angļu: Collie rough)

Garspalvainais kollijs (angļu: Collie rough), ir skotu izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 1. grupas, 1. sekcijas ar numuru 156, bez darba spēju pārbaudes. Šķirnei ir tie paši senie priekšteči un vēsture kā īsspalvainajam kollijam. Turpretim šeltijs, neskatoties uz zināmu ārējo līdzību, nav kollija miniatūrais paveids.

Kollijs jeb skotu aitu suns ir viena no visvecākajām un skaistākajām šķirnēm, kādu Anglija ir dāvājusi suņu mīļotājiem. Starp daudzām suņu šķirnēm kolliji ir viena no retajām, kas piedzīvojusi tādas popularitātes svārstības.

Ir divu paveidu kolliji – gludspalvainie un garspalvainie. Garspalvainie kolliji bija gani, kas sargāja un aizstāvēja lopus ganībās, bet gludspalvainie dzina un apsargāja lopus, vedot tos uz tirgu. Abi kolliju paveidi attīstījās paralēli, taču gludspalvainie kolliji neguva tādu popularitāti kā garspalvainie.

Vēsture
Ja daudzu suņu šķirņu izcelsme ir zināma (kam un kad par godu tika nodēvēta šķirne), tad daudzu pasaules valstu kinologi nav spējuši nonākt pie vienota viedokļa par vārda “kollijs” izcelsmi.

1870. gadā kāda avīze atskaitē par Londonas suņu izstādi iepazīstina savus lasītājus ar kollijiem, nosaucot tos kā “highland sheepdog” – “augstkalnes aitu suns” – un arī “scotch colley” – “skotu kollijs”. P.H. Herminghauzs ikgadējos britu kinoloģijas kluba izdevumos atrada piezīmes par šķirnēm “sheep dog” un “scotch collies”. 1881. gadā parādās jau precīzs apzīmējums: “colleys, rough coales” – garspalvainais kollijs – un “colleys, smooth coales” – gludspalvainais kollijs. 18. gadsimta beigās šis vārds tika pārmantots jaunangļu valodā un pārtapa par “collie” – kollijs.

Rakstiskas liecības par šķirnes izcelsmi nav atrastas. Daži vēsturnieki uzskata, ka kolliju priekšteči tika ievesti Skotijā un Ziemeļanglijā pagājušās tūkstošgades vidū no Islandes. Citi apgalvo, ka senie kolliju priekšteči ieradušies kopā ar romiešu iekarotājiem vēl 500 gadus pirms mūsu ēras. Kā šķirne kolliji attīstījās Skotijā.

Daudzu gadsimtu gaitā Skotijas gani audzēja šos suņus, pielietojot tos dažādām vajadzībām – kā aitu suņus, kā sargsuņus un arī kā medību suņus. Kolliju darba spējas ir attīstītas gadsimtiem ilgi. Skarbais Skotijas kalnu klimats ir padarījis kollijus ļoti izturīgus, tādus, kuri viegli pārcieš jebkuras klimatiskās un sadzīves grūtības. Kollijiem ir izstrādājusies un nostiprinājusies smalka oža, lieliska redze un dzirde, kuru sekmē auss gliemežnīcas forma, kas augšpusē viegli noliekta, kad suns uzmanīgi ieklausās, un kura veido īpašu “skaņu kārbiņu”. Ar tās palīdzību ir dzirdamas pat ļoti attālas skaņas. Ganos attīstīta dzirde ir ļoti svarīga. Par to savulaik rakstījis Stoibls: “Neviens suns nav tik atkarīgs no dzirdes asuma un atbilstošās ausu formas kā kalnu kollijs. Kalnu valstībā jebkuros laika apstākļos kollijam ir jāatšķir saimnieka svilpiens no tāliem putnu kliedzieniem vai arī nomaldījušās jēra blējiens no dūdu skaņām tālumā.”

Ciešais kontakts ar cilvēkiem un sarežģītais darbs ar lopiem ir attīstījis kolliju apķērību un intelektu, kā arī paaugstinātu pienākuma apziņu. Šīs īpašības kolliji ir pierādījuši darbā, it kā apzinoties visu uz viņiem likto atbildību. Pateicoties savam neparastajam talantam, ganot un apsargājot lopus, kolliji ir iemantojuši lielu cieņu un autoritāti Skotijas ganu vidū. Kolliji kļuva par ģimenes locekļiem ar tādām pašām tiesībām kā tuvākie radinieki, un viņus kā ģimenes locekļus ņēma līdzi pat uz baznīcu.
Anglijā un Skotijā par kollijiem tika sacerētas leģendas, par viņiem runāja ar sajūsmu, apdziedāja senās sāgās un tautasdziesmās. Sākot ar 1800. gadu, daži kolliju īpašnieki sāk interesēties par šķirnes uzlabošanu.

Izstādē Birmingemā 1860. gadā tika demonstrēti gan sporta suņi, gan tie, kas pie šīs kategorijas nepiederēja. Šajā izstādē pirmo reizi tika demonstrēta aitu suņu klase. Ringā visi aitu suņi tika izstādīti kopā, to skaitā bija arī kolliji. Pamazām kolliju popularitāte pieauga, un izstādēs viņi tika pārstāvēti arvien kuplākā skaitā. Tā, piemēram, Birmingemas izstādē 1871. gadā piedalījās jau 17, bet 1875. gadā – 62 kolliji.

Tiek veidotas pirmās ciltsgrāmatas, kurās no sākuma tika ierakstīti visi aitu suņi, tostarp arī kolliji. Bet vēlāk parādās jau atsevišķas sadaļas – garspalvainie un gludspalvainie kolliji.

Amerikā populārāko kolliju īpašnieku vidū bija baņķieris Morgans un daži ASV prezidenti.
Liela šīs šķirnes cienītāja bija Anglijas karaliene Viktorija (1837. – 1901.), kura turēja kollijus Skotijas Balmorālas un Vindzoras pilīs. Pateicoties karalienei, kolliji kļuva vēl populārāki. Viņas favorīti bija baltie kolliji. Karalienes piemēram sekoja ASV p rezidenti, kuri turēja baltos kollijus Baltajā namā. Tagad Anglijā baltas krāsas kolliji tiek brāķēti.
Krievijas imperatora Nikolaja II galmā arī dzīvoja kolliji – Edinburgas hercoga dāvana. Ir saglabājusies cara Nikolaja un viņa dēla Alekseja foto kopā ar rudu kolliju Tleo, kurš pat piedalījās Krievijas suņu izstādēs. Caram Nikolajam II piederēja apmēram 12 tīrasiņu kolliji.

Turēt savā īpašumā izcilus kollijus, saņemt izstādēs augstus titulus un kopā ar tiem skaļu popularitāti – to prasīja labais tonis aristokrātiskajā sabiedrībā. Kolliji iekaroja pasauli ne tikai ar savu skaisto ārieni, bet arī ar lieliskām darba spējām, kuras viņi nebija pazaudējuši, kļūstot likteņa lutināti. Aitu suņu sacensībās kolliji nemainīgi bija līderi. Kolliji tika izmantoti arī kā policijas suņi Francijā un ASV (Ņujorkā). Vācijā viņi “dienēja” armijā. Skandināvijas valstīs vēl šobaltdien kollijus izmanto valsts robežu sardzē. Cariskā Krievija iepirka Anglijā 400 kollijus, kuri kļuva par suņiem-sanitāriem Krievu – japāņu kara laikā.

1938. gadā tika izdota lieliska angļu rakstnieka Ērika Naita grāmata “Lesija atgriežas mājās”. Šī grāmata ir pārtulkota daudzās pasaules valodās, tai skaitā arī latviešu. Pēc Otrā pasaules kara ASV tika nolemts uzņemt filmu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz šim brīdim kolliji nav zaudējuši savu popularitāti pasaulē. Viņi priecē mūs ar savu skaistumu, bet viņu rakstura īpašības izraisa apbrīnu katrā, kas vien kādreiz ir ar viņiem iepazinies.
www.ventspilsdog.com

Izskats
Standarts nenosaka suņa svaru, bet sunim nav jāizskatās smagam. Ķermeņa garums ir nedaudz lielāks par ķermeņa augstumu skaustā. Suņiem augstums skaustā ir 56-61 cm, kucēm 51-56 cm. Galvas izskatam ir liela nozīme. Tā ir gara, ķīļveida formas ar maigu purngalu un gludām ārējām līnijām. Pāreja no pieres uz deguna muguras daļu ir maiga. Acis mandeļu formas, vidēja izmēra ar mierīgu un saprātīgu izteiksmi. Acis ir tumšas, izņemot zilgani melnraibiem dzīvniekiem, kuriem viena vai abas acis, vai acs fragments ir zilā krāsā. Degungals vienmēr melns. Lūpas melnas, labi pieguļ pie žokļiem. Žokļi spēcīgi. Pilna zobu formula ar šķērveida sakodienu: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Ausis ir nelielas un novietotas ne pārāk tālu ne pārāk tuvu viena no otras. To gali, apmēram 1/3, ir nokareni. Ausis ir piekļautas pie pakauša, bet uzbudinājuma brīdī nedaudz saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz priekšu vai nedaudz uz sāniem. iKakls ir vidēju garš, izliekts, muskuļots un spēcīgs. Pleci nedaudz ieslīpi un noapaļoti. Mugura labi muskuļota. Muguras līnija nedaudz paaugstināta krustu rajonā. Krusti bez izciliem gūžu kauliem, noapaļoti. Priekškājas ir taisnas un muskuļotas ar vidēji noapaļotiem kauliem. Pakaļkāju augšstilbs ir muskuļots ar izliektām ceļu locītavām. Pēdas ir ovālas un ar masīviem spilventiņiem. Nagi īsi, melni. Aste ir gara, taisna, tā sniedzas vismaz līdz paceles cīpslai. Tā tiek turēta zemu, kad suns ir mierīgs, bet uzbudnājuma brīdī piepacelta un tās gals ir nedaudz savērpts. Aste nekad nav sagriezta gredzenā, ne pacelta virs muguras.

Kažoks un krāsa
Kažoks harmoniski iekļauj dzīvnieka kontūru. Apspalvojums ir ļoti blīvs. Akots ir garš, taisns un diezgan rupjš uz visa ķermeņa un astes. Tas veido krēpes un bagātīgu pakakli. Tas ir ūdensnecaurlaidīgs. Pavilna ir īsa, mīksta un pūkaina, tai cauri praktiski nav iespējams redzēt ādu. Uz purna, ausīm un kājām apspalvojums ir īss. Pie ausu pamatnes, uz elkoņiem un augšstilbiem veidojas garas bārkstis.

Kollijam izšķir četras kažoka nokrāsas, bet katram sunim ir savs unikāls zīmējums. Sabuļādas kažoks variē no gaiši zeltainā līdz koši rudam. Krēmkrāsas apspalvojums ir augstākā mērā nevēlams. Suns var būt arī sabuļādas kombinācijā ar baltu. Zilgani melnraibā krāsa apzīmē zilganu vai sudrabotu kažoku, kuram vietām piejaukti marmorkrāsas un melnie lāsumi. Šie lāsumi izskatās tā, it kā būtu apšļakstījuši pamatnokrāsas toni. Zilgani melnraibam kažokam tiek augsti vērtēti arī zeltainie lāsumi, bet ja tādu nav, suņa vērtējums netiek samazināts. Trīskrāsu sunim pamatkrāsa parasti ir melna ar rudu un baltu. Visiem apmatojuma tipiem jābūt obligāti baltiem plankumiem uz krūtīm, kājām, ķepām un uz astes gala. Pilnīgi balts kažoks vai ar dominējošu balto krāsu ir augstākā mērā nevēlams.

Raksturs
Tas ir līdzsvarots dzīvnieks, kam piemīt iedzimta vēlēšanās labi darīt un izpatikt savam saimniekam. Viņam nekad neapnīk apgūt un izpildīt aizvien jaunas komandas un uzdevumus. Viņš mācās ļoti ātri. Viņš ir labi piemērots adžiliti disciplīnai un sasniedz labus rezultātus. Garspalvainais kollijs ir diezgan jūtīgs, tāpēc audzināšanā ir jāizvairās no kliegšanas un piespiedu dresēšanas metodēm. Kollijs ir uzticīgs kompanjons bērniem un labprāt spēlējas ar tiem. Labi sadzīvo ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, pat ja tie ienāk viņa dzīvē, kad viņš to vismazāk gaidīja. Kollijam ir labi izteikts sarga instinkts. Tas pirmām kārtām izpaužas brīdināšanā par svešinieku tuvošanos, kaut gan nepieciešamības gadījumā viņš uzņemsies arī aizsargāt savu saimnieku un māju. Viņa pastiprinātu tendenci uz riešanu ir jākontrolē kopš agra kucēna vecuma, lai suns neaprietu garāmgājējus, velosipēdus, pa pretējo trotuāru ejošus citus suņus. Šī suņa prasības pēc fiziskās slodzes ir vidējas, viņš parasti viegli piemērosies ģimenes dzīves ritmam. Toties pastaigas un sociālie kontakti ir svarīgi lai suns saglabātu psihisko līdzsvaru. Viņš jutīsies atstumts un smagi pārdzīvos vientuļā dārza sarga lomā vai atstāts četrās sienās ieslēgts.

Kopšana
Garspalvainā kollija kažoks ir regulāri jāķemmē, lai nepieļautu tā savelšanos, it īpaši apmatojuma mainīšanas sezonā. Mazgāšana nav nepieciešama. Dubļainajā laikā kājas un pavēderi noslauka, ļauj apmatojumam nožūt un tad to izsukā. Šis suns viegli iedzīvojas liekajā svarā. Tāpēc ir jāizvairās no pārliekas našķu došanas, tajā skaitā arī dresēšanas nodarbību laikā. Labākai atlīdzībai par izpildīto uzdevumu jābūt saimnieka uzslavai. Bez tā sunim jānodrošina pietiekoša fiziskā slodze.

Veselība
Šai sugai ir ģenētiski paaugstināta jūtība pret zāļu preparātu Ivermektīnu (Antihelmintisko endektocīdu ķīmiskā grupa). Tur ir vainojama mdr gēna delēcija. Ivermektīnu nedrīkst izmantot suņa ārstēšanā bez iepriekš veiktā ģenētiskā testa. Ņemot vērā šādas analīzes izmaksas būtu jālieto citi preparāti, kad tas ir iespējams.

No visbiežāk sastopamām slimībām var minēt kollija acs anomāliju (angļu: Collie eye anomaly (CEA)), ko atrod arī citās šķirnēs: borderkollijam, Austrālijas aitu sunim, šeltijam. Slimība izpaužas bilaterālajā tīklenes, dzīslenes un sklēras anomālijā. Tā nav progresējoša. Simptomu smagums dažādiem dzīvniekiem ir atšķirīgs. Smagākos gadījumos suns būs pilnīgi akls. Sindroms pārmantojas autosomāli recesīvā ceļā, to izraisa gēnā mutācija 37 hromosomā. Nesen kļuva pieejams ģenētiskais tests, ko izveidoja Kornela universitātes laboratorija http://www.optigen.com/. Ārstēšana nav pieejama, bet slimie dzīvnieki ir jāizslēdz no vaislas programmas.

Dažiem kollijiem tiek konstatēta diskoīdās vilkēdes izraisītā dermatoze, kas skar suņa purnu un ko tautā sauc par "kollija degunu" (angļu: Discoid Lupus Erythematosus (DLE) or collie nose). Tā ir autoimūna slimība, kuras patoģenēze īsti nav skaidra. Atšķirībā no cilvēku sistēmiskās sarkanās vilkēdes šī slimība neskar iekšējos orgānus. Ārstēšanā izmanto kortikosteroīdus un imūnsupresīvo preparātu terapiju. Dzīvnieks jāsargā no saules starojuma.
lv.wikipedia.org