Garkājods (Tipulidae)
Garkājodi (Tipulidae)
Garkājodi ir vieni no primitīvākajiem divspārņiem. Tie ir lielākie odveidīgo apakškārtas pārstāvji. To spārna garums ir vismaz 15 mm, bet nereti sasniedz pat 25 milimetrus. Kāpuri dzīvo augsnē, galvenokārt mitrās vietās un trūdošos lapu kokos. Garkājodu kāpuri pārtiek no trūdošām augu daļām vai augu saknēm. Dažas sugas (kāpuri) var būt kaitīgas augiem (piemēram, dārza garkājods (Tipula oleracea)). Garkājodu fauna Latvijā izpētīta nepilnīgi. Varētu būt ~80 sugas (pasaulē ~3300 sugu).
Divspārņi ir sugu skaita ziņā viena no lielākajām kukaiņu kārtām. Kārtā > 80 000 sugu. Latvijas fauna izpētīta nepilnīgi. Varētu būt ~4000 sugu. Divspārņiem ir tikai viens spārnu pāris – priekšspārni. Pakaļspārni pārveidojušies par vālītēm līdzīgiem orgāniem – dūcekļiem, kas ir līdzsvara un spārnu darbības ātruma regulēšanas orgāni. Divspārņu mutes orgāni ir dūrējsūcējtipa vai laizītājsūcējtipa. Pieaugušie divspārņi barojas ar nektāru, putekšņiem, organisko vielu sadalīšanās produktiem, asinīm, hemolimfu, fekālijām, sastopami arī plēsīgi divspārņi. Savukārt kāpuri barojas ar organisko vielu sadalīšanās produktiem, vircu, fekālijām, arī asinīm, hemolimfu, gļotādu; plēsīgie – ar citiem bezmugurkaulniekiem. Daudziem divspārņiem ir īpatnēja kūniņa – pupārijs, kas veidojas, kāpura ādai paliekot kā papildsegai uz kūniņas apvalka. Divspārņiem ir liela nozīme organisko vielu apritē, daudzi ir nozīmīgi augu apputeksnētāji. Daudzi divspārņi ir infekcijas slimību ierosinātāji.
Pēc taustekļu garuma divspārņus iedala 2 apakškārtās – odveidīgajos jeb gartaustekleņos (Nematocera) un mušveidīgajos jeb īstaustekleņos (Brachycera). Pie odveidīgajiem divspārņiem pieder odu, miģeļu un knišļu dzimtas. Šo dzimtu pārstāvji ir asinssūcēji. Sugām bagāta ir trīsuļodu dzimta. Galvenokārt ar augiem barojas garkājodu un pangodiņu dzimtu divspārņu kāpuri. Savukārt sēņodiņu kāpuri mīt sēnēs, bet trauslkājodu kāpuri ir plēsīgi. Arī mušveidīgo divspārņu ekoloģija un bioloģija ir visai daudzveidīga. Asinis sūc kaulmušu, dunduru un dažu sugu mušu dzimtas pieaugušie īpatņi. Mājdzīvniekos parazitē ādspindeļu (Hypodermatidae), degunspindeļu (Oestridae) un kuņģspindeļu (Gastrophilidae) dzimtu kāpuri. Posmkājos, tārpos un gliemežos parazitē cikāžmušas (Pipunculidae), gliemežmušas (Sciomyzidae), kāpurmušas (Larvaevoridae), kuprmušas (Phoridae), lielgalves (Conopidae), pūkmušas (Bombyliidae) un zirnekļmušas (Acroceridae). Bišmušu (Braulidae) dzimtas divspārņi ir medusbišu komensāļi. Savukārt burkānmušu (Psilidae), stiebrmušu (Chloropidae) un raibspārnmušu (Trypetidae) kāpuri parazitē kultūraugos. Plēsīgi (kāpuri vai pieaugušie īpatņi) ir laupītājmušu, ziedmušu un medniekmušu (Rhagionidae) dzimtu pārstāvji. Dažādās organiskās atliekās mīt gaļasmušu, līķmušu, mēslmušu (Scatophagidae) u. c. dzimtu divspārņu kāpuri. Alotājmušu (Agromyziidae) kāpuri izalo dažādu augu lapas, bet augļmušu (Drosophilidae) dzimtas kāpuri dzīvo pūstošos un rūgstošos produktos.
latvijas.daba.lv
Pasaulē dzīvo vismaz divi tūkstoši īsto odu sugu un ir vēl vismaz 15 tūkstoši odveidīgo kukaiņu sugu (trīsuļodi, garkājodi, miģeles, knišļi un citi). Lielākā daļa no viņiem ir pielāgojušies baroties ar asinīm. Tiesa gan, odu tēviņus asinis nemaz neinteresē, un viņiem pilnīgi pietiek ar ziedu nektāru vai augu sulu. Tos viegli var atšķirt pēc ķemmveidīgajiem taustekļiem. Taču odu mātītēm, kas dēj olas, papildolbaltumvielas uzturā ir ļoti nepieciešamas. Pēc dejām odu ballēs un pārošanās lidojumā ar tēviņiem, viņas visas alkst pēc asinīm. Gan mazie, gan lielie dzīvnieki – no pelēm un putnēniem līdz aļņiem un lāčiem – tiek izraudzīti par uzbrukuma objektiem. Cilvēks nav izņēmums.
No maija līdz vēlam rudenim odi bojā dzīvi tūristiem, mežsargiem, naturālistiem, dārzniekiem – visiem, kas mēdz pastaigāsies slapjās vietās. Upuru vajāšanas ātrums nav īpaši liels – no četriem līdz septiņiem kilometriem stundā. Bet aizmukt no šiem vampīriem nav iespējams, jo siltajos bezvēja vakaros asinskārīgo odeņu mākoņi sagaida jūs visur. Savus upurus odi jūt un atrod jau 3, dažreiz pat 10–12 km attālumā. Odi lido uz ķermeņa izstaroto siltumu un izelpoto gaisu, tos pievilina arī sviedru smaka. Silts un iesvīdis ceļotājs – ideāls mērķis odu brālībai.
Vienam odam asiņu porcija ir tikai divi trīs kubikmilimetri, taču tas piecas līdz septiņas reizes pārsniedz paša oda masu. Atsevišķos gadījumos pēc asinssūkšanas odu mātīte ar mokām var pacelties gaisā. Cik paradoksāli, tikai niecīga daļa no tām tiks izmantota kā barība, lielākā daļa izsūkto asiņu olbaltuma odenei nepieciešama 120–350 olu veidošanai.
www.videsvestis.lv
