Erdelterjers
Erdelterjers ir pēctecis mūsdienās izmirušajiem melnajam un dzeltenbrūnajam terjeram. XIX gs. Jorkšīrā šo šķirni radīja vietējie ūdru mednieki, kas vēlējās suni, kas spētu medīt gan ūdrus un sīkos grauzējus, gan arī sargsuni. Terjeri tika krustoti ar citiem medību suņiem ar domu radīt suni, kas būtu pietiekami liels, lai tiktu galā ar pieaugušiem āpšiem un ūdriem. Vēlāk notikušās krustošanas ar īru terjeru un iespējams, arī ar Velsas terjeru, ietekmēja jaunās šķirnes izmērus un ārieni. Līdztekus jau minētajiem uzdevumiem erdelterjers tika dresēts arī kā dzinējsuns, kur vinš pierādīja savu lietderību īpaši lielo pīļu medībās savas ievērojamās peldētprasmes dēļ. Erdelterjeri tiek izmantoti arī divriču vilkšanai, kā sargsuņi, policijas suņi un arī militārajā sfērā.
Erdelterjers ir spēcīgs, muskuļots, vingrs suns (augstums skaustā suņiem 58-62 cm, kucēm 56-59 cm). Erdelterjeram ir garena, ne pārāk apaļa galva ar nelielām, piepaceltām "V" veida ausīm. Nelielas, tumšas mandeļveida acis. Spēcīgi zobi šķērveida sakodienā. Spēcīgs kakls, īsa, taisna mugura, ne pārāk platas, toties dziļas krūtis. Aste nogriezta, atstājot 1/3 dabiskā garuma. Apmatojums ciets, biezs, ass, spalva viegli viļņota, bet nedrīkst būt sprogaina. Galva un ausis dzeltenīgā rūsas krāsā, pārējais ķermenis melns ar vieglu, pelēcīgu lāsmojumu.
Selekcionāru nolūks bija apvienot erdelterjerā visas iespējamās laba dienesta suņa īpašības. Un, jāteic, ka tas ir izdevies: viņa saprāts, drosme, pieķērība saimniekam, paklausība, kas tomēr nenomāc raksturīgo terjera temperamentu, padara viņu par izcili vērtīgu dienesta suni, kas daudzkārt tika izmantots dažādiem uzdevumiem pirmajā pasaules karā.
Ja erdelterjeru tur dzīvoklī kā mājas suni, jārūpējas, lai viņam būtu iespēja bieži un pamatīgi izskrieties. Kažoks prasa rūpīgu, pastāvīgu kopšanu, tā saukto trimingu (īpašs cirpšanas veids), kas ir visai sarežģīts process, ar ko suņa saimnieku tuvāk iepazīstina katrā kinoloģiskajā klubā, kur tiek audzēti erdelterjeri.