Eirāzijas rudā vāvere (Sciurus vulgaris)
Pie mums, Latvijā, sastopama tikai viena no bezmaz divsimt septiņdesmit pasaulē kopumā zināmajām visai dažādajām grauzēju kārtas vāverveidīgo apakškārtas sugām; tā ir Eirāzijas jeb parastā vāvere (Sciurus vulgaris) – slaids, 18–25 centimetrus (neskaitot asti) garš, 200–400 gramus sverošs zvēriņš – tipiskākais pārstāvis savā apmēram trīsdesmit kustoņu sugas ietverošajā vāveru ģintī. Eirāzijas vāvere izsenis apdzīvo boreālo zonu no Atlantijas līdz pat Kamčatkai, Sahalīnai, Japānas salām. Turklāt daudzviet kontinentā šī suga tīši aklimatizēta.
Būdama grauzēju kārtai piederīgs zīdītājs, vāvere pēc sistemātiskā iedalījuma skaitās «radiniece» bebriem, pelēm, žurkām, strupastēm. Tātad – loģiski, ka šai sugai raksturīgs viss, kas raksturīgs visiem grauzējiem. Taču – tikpat loģiski, ka tai ir raksturīgs arī šis tas specifisks, atšķirīgs no vairākuma savu kārtasbrāļu. Piemēram, visiem tik labi zināmā vāveres kuplā aste. Arī – ja ne visiem, tad vismaz daudziem tik labi zināmie viņas pušķainie ausu galiņi ziemā. Vāveres apmatojuma jeb, maigāk izsakoties, kažociņa krāsa ir vasarā gandrīz viscaur (izņemot balto vēderu) vairāk vai mazāk ruda, bet ziemā – pelēcīga. Ziemas kažociņš viņai krietni kuplāks, biezāks par vasaras ietērpu.
Vāveres pakaļkājas, samērojot ar rumpi, ir garas, pie tam – tās daudz garākas un spēcīgākas par priekškājām. Nu gluži – kā zaķim! Tādēļ pa zemi zvēriņš arī pārvietojas kā zaķis – lec, izsviežot pakaļkājas uz priekšu aiz priekškājām, – ļepato.
Taču vāvere, kā zināms, ir dzīvnieks, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada, uzturēdamies kokos. Tieši šai dzīves daļai evolūcija pielāgojusi ne tikvien vāveres atsperīgās pakaļkājas, lokanos pirkstus un to smailos nagus, bet arī (vai pat – pirmkārt) viņas asti, kas izveidota par apmēram divdesmit centimetrus garu, teicamu ķermeņa stabilizatoru jeb līdzsvara noturēšanas līdzekli, par stūri un zināmā mērā pat par planieri. Līdzsvaru noturēt vāverei nepieciešams gan sēžot uz zariem, gan staigājot vai skraidot pa zariem, jo īpaši – pa maziem, smalkiem zariņiem.
Cienījams lēciens, kas seko garam ieskrējienam pa līmenisku, gana resnu zaru, ir lēciens uz citu – pat trīs četrus metrus attāla koka – tajā pašā augstumā esošu zaru. Bet slīpi lejup vāvere spēj aizplanēt pat krietni tālāk par desmit metriem!
Lasīt tālāk