Eirāzijas bebrs (Castor fiber)
Eirāzijas bebrs (latīņu: Castor fiber; angļu: Eurasian beaver; vācu: Europäischer Biber; krievu: обыкновенный бобр)
Eirāzijas bebrs (Castor fiber) ir bebru dzimtas grauzējs, kas apdzīvo Eiropas un Āzijas austrumu un centrālās teritorijas. Eirāzijas bebrs ir iekļauts IUCN Sarkanās grāmatas apdraudēto sugu sarakstā.
Agrāk Eiropas bebri bija ļoti izplatīti dzīvnieki Eirāzijā, tomēr 19. gadsimtā tie tika gandrīz pilnībā izmedīti kažokādas, kā arī tauku un smaržas dziedzeru sekrēta dēļ. 1900. gadā pasaulē vairs bija palikuši vien aptuveni 1200 bebru. 20. gadsimtā tos no jauna centās ieviest un pieradināt agrīnajās dzīvesvietās, tagad tie ir sastopami galvenokārt Ziemeļeiropā un bijušās Padomju Savienības teritorijās, bet dažās Dienvideiropasvalstīs Eirāzijas bebri ir joprojām izmirusi suga.
Visizplatītākie Eirāzijas bebri ir Igaunijas un Latvijas teritorijā, kur tie ir kļuvuši par vienām no biežāk sastopamajām savvaļas zīdītāju sugām un tos ir atļauts arī medīt. Latvijā dzīvo 80 000 jeb aptuveni 13% no visiem pasaulē sastopamajiem šīs sugas dzīvniekiem.
Bebrs ir grauzēju kārtas lielākais pārstāvis. Viņam ir masīvs ķermenis, maza galva, īsas kājas ar lielām pēdām un peldplēvēm starp pirkstiem. Aste ir plata, plakana, lāpstveida, gandrīz kaila, klāta ar ragvielas vairodziņiem līdzīgām zvīņām. Aste bebram noder kā airis un stūre. Ar asti uzsitot pa ūdens virsmu,bebri signalizē savai saimei par draudošām briesmām, bet karstā laikā ar asti atdzesē ķermeni. Apmatojums ir no gaišbrūna līdz melnbrūnam ar rupjiem akotmatiem un smalku, biezu pavilnu, kas saglabā siltumu. Bebri var būt līdz 1 m gari, aste līdz 37 cm gara, svars var sasniegt 30 kg. Bebrs ir aktīvs krēslā un naktīs. Viņš ir monogāms.
Upju un ezeru krastos bebri rok alas, bet purvainās vietās ceļ mājiņas. Uz seklām upēm viņi būvē dambjus. Vasarā dzīvnieki pārtiek no ūdensaugiem un ūdenstilpes krastā augošiem lakstaugiem bet ziemā – no koku un krūmu zariem un mizas, kas uzkrāti ūdenī mītnes tuvumā. Bebri grauž apses, vītolus, kārklus, papeles un bērzus, bet it īpaši viņiem garšo ābeles, kuras bebri nograuž, sagarina, un līdz savai mītnei pa upi aiztransportē pat no liela attāluma. Pavisam bebru ēdienkartē ietilpst ap300 sugu augi. Ar saviem kaltveida priekšzobiem bebri kokus nograuž ļoti ātri – 8 cm resnu koku 5 minūšu laikā -, graužot visapkārt kokam. Bebrs ir veģetārietis – zivis un citus dzīvniekus viņš neēd. Sagarinātos kokus pēc to nomizošanas un zaru nokošanas bebri izmanto kā būvmateriālu dambja celšanai un remontam.
Dārgās ādas un smarždziedzeru dēļ bebri Latvijā kādreiz bija pilnīgi iznīcināti. No jauna tos ieveda 1927. Gadā no Norvēģijas, bet 1952. gadā 5 pārus – no Voroņežas.
Bebri savu kažoku rūpīgi kopj, regulāri to ar nagiem izsukā un ieziež ar zemastes dziedzera sekrētu. Šī procedūra bebriem kļuvusi par rituālu, dibinot ģimeni. Bebru tēviņš izrādot simpātijas bebru izredzētajai jaunkundzei, izsukā viņas kažoku un pretī saņem lidzīgu uzmanības apliecinājumu. Bebru pāri viens otram ir uzticīgi visu mūžu.
Kāzu laiks bebriem ir ziemā. Grūsnība ilgst 105 – 107 dienas. Mātīte dzemdē 2 – 5 mazuļus, kuri piedzimst ar atvērtām acīm un kažociņā – un jau pēc 1 – 2 dienām spēj peldēt un nirt. Vecāki rūpīgi audzina mazuļus, taču kad tie ir pieauguši, padzen lai viņi ierīko apmetnes un paši dibina ģimeni. Daudzi jaunie bebri, meklēdami mājvietu un būdami bez pieredzes, iet bojā.
Bebri necieš nevienu sava mājokļa tuvumā. Ceļot mītni, bebram jāierīko alu sistēma, ar guļamtelpām, ieeju zem ūdens, glābšanas ceļiem un ventilācijas lūku. Dzīvojamajām telpām jābūt sausām. Dambjus bebri ceļ sava mājokļa drošībai. Ja bebrs pamana sūci vai ūdens līmeņa krišanos, iestājoties krēslai viņš dodas dambi labot. Mednieki izmanto šo ieradumu, lai bebrus nomedītu. Bebrs ir vērtīga medību trofeja, jo tam ir lieliska kažokāda, garšīga gaļa un smarždziedzeri, kurus Mārtiņš Rode, labs bebru pazinējs, iesaka dažādu ārējo un iekšējo kaišu dziedināšanai.
2002. gadā Latvijā uzskaitīti vairāk nekā 52 000 bebri. Tā kā bebru ir tik daudz, Latvijā vilki vairāk medī bebrus nevis pārnadžus. Tik stipri savairojušies bebri kaitē mežsaimniecībai un pat ceļiem. Bebri var nodzīvot 10 – 15 gadus.
Avots: Jānis Uzuleņš „Dzīvnieki Latvijā”.
Apraksts
Ķermenis masīvs - īss, drukns, kompakts, tā garums bez astes 70-100 cm. Kopējā masa: 16-30(32) kg.
Kakls īss. Galva neliela, mazliet saplacināta, 16–20 cm gara. Purns strups. Nāsis relatīvi platas, ausis nelielas, acis mazas.
Pēdminis. Kājas īsas, spēcīgas, pēdas piecpirkstainas. Pēdu apakšpuse gandrīz kaila, spilventiņi attīstīti. Priekškājām laba satveršanas spēja, tās pielāgotas manipulācijai ar priekšmetiem, rakšanai un stāvu nogāžu pārvarēšanai, priekškāju pirmais pirksts daudz īsāks par pārējiem četriem, visu pirkstu nagi gari, ieliekti. Pakaļkāju otrā pirksta nags dubultots (abas daļas kustīgas), paredzēts apmatojuma sukāšanai. Pakaļkājas pielāgotas peldēšanai un priekškāju izraktās zemes aizstumšanai, to pēdas ir uzkrītoši lielākas par priekškāju pēdām (daudz garākas, platākas) un pirksti saistīti ar peldplēvēm, kas sniedzas līdz pat nagiem. Pakaļkājas izteikti stiprākas par priekškājām.
Aste plakana, lāpstveidīga, segta ar lielām ragvielas plāksnītēm un retiem matiem, spēcīga, tās garums 23-35 cm, platums – 12 - 15 cm. Aste pilda dziļumstūres funkciju.
Ķermeņa āda klāta ar biezu, blīvu, tomēr mīkstu pavilnu, ko cieši nosedz samērā rupji, gari akotmati. Pavilna sargā dzīvnieku no atdzišanas. Akotmati, kas, dzīvniekam atrodoties ūdenī, paši samirkst, pasargā no saslapšanas pavilnu. Kažoka krāsa variabla: no gaiši brūnas līdz tumši brūnai, pat melnai.
Starp dzimumiem izteiktu ārēju atšķirību nav. Turot rokās, pieaugušu mātīti var viegli atpazīt pēc ķermeņa priekšgalā (starp priekškājām) izvietotiem diviem zīdekļu pāriem.
