Dārza sīpols (Allium cepa)

Dārza sīpoli (Allium cepa) ir dārzeņi un visvairāk kultivētā suga no sīpolu ģints. Parasti tiek saukti vienkārši par sīpoliem. Sīpolus plaši izmanto pārtikā. Tiem ir spēcīga un specifiska smarža.

Apraksts
Dārza sīpoliem ir saaudzis apziednis un plēvains vīkals pie blīvā galotnes čemura pamata. Ziedkopa atrodas lapaina stublāja (loku) vai bezlapaina ziedneša galā. Sīpoli ir divgadīgi augi, bet parasti tiek audzēts kā viengadīgs augs.

Sīpolu loki tipiski izaug no 15 līdz 45 cm augsti. Rudenī sīpols, kas aug zem zemes kļūst sauss.

Izmantošana
Dārza sīpolus plaši izmanto kulinārijā. Tā lokus lieto salātu gatavošanā, arī kā piedevu citos ēdienus. Pašu sīpolu lieto gan kā garšaugu, gan arī kā ēdienu.

Raža
Pēc Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem 2012. gadā vislielākā sīpolu raža tika iegūta Ķīnā (22,6 miljoni tonnas; 27% no pasaules ražas). Nākamās valstis pēc iegūtās ražas ir Indija (16,3 miljoni tonnas), Amerikas Savienotās Valstis (3,3 miljoni) un Irāna (2,3 miljoni).

Taksonomija
Pirmo reizi dārza sīpolus zinātniski aprakstīja zviedru botāniķis Kārlis Linnejs 1753. gadā. Viņš tiem deva zinātnisko nosaukumu Allium cepa. No latīņu valodas vārds cepa nozīmē ‘sīpols’. Taksonomijas vēsturē dārza sīpoliem ir doti arī citi zinātniskie nosaukumi: Allium angolense, Allium aobanum, Allium ascalonicum, Allium cepaeum, Allium commune, Allium cumaria, Allium esculentum, Allium napus, Allium nigritanum, Allium pauciflorum, Allium salota, Ascalonicum sativum, Cepa alba, Cepa esculenta, Cepa pallens, Cepa rubra, Cepa vulgaris, Kepa esculenta un Porrum cepa.
lv.wikipedia.org

Sīpols ir viens no senākajiem sakņaugiem. Pirmie, kas sāka audzēt sīpolus, bija ēģiptieši. Ir saglabājušās liecības, kas vēsta, ka sīpoli senajā Ēģiptē bijuši ļoti iecienīti. Senajā Grieķijā sīpolu uzskatīja par Visuma uzbūves simbolu un lielisku dāvanu dieviem. Piemēram, svētku laikā, kurus rīkoja Delfos, kas centās uz templi atnest pēc iespējas vairāk sīpolu, un tas, kuram tas izdevās, no priesteriem saņēma goda dāvanu. Taču pašiem grieķiem sīpols bija vienkāršās tautas dārzenis. Ievērojamākie pilsētnieki sīpolu izmantošanu uzturā uzskatīja par nepieklājīgu sīpolu asās un noturīgās smaržas dēļ. No senajiem grieķiem sīpols aizceļoja pie senajiem romiešiem, kuri izaudzēja gandrīz visas mūsdienās pazīstamās sīpolu šķirnes. Viņi arī piedēvēja sīpoliem dziednieciskās īpašības. Sīpolus lietoja visu pakāpju un kārtu cilvēki, arī karavīri savā ikdienas uzturā. Ar sīpolu kompresēm romieši ārstēja acu slimības, bet sīpolu sulu lietoja iekaisuša kakla ārstēšanai. Lai cīnītos pret mušām, virtuvē mēdza iekārt sīpolu virtenes.

Sīpoli nav tik bagāti ar vitamīniem kā sīpolloki – tajos C vitamīna ir trīsreiz vairāk nekā pašos sīpolos. Lokos ir arī vairāk kālija, kalcija, fosfora un dzelzs. Galvenā sīpolu vērtība ir ēteriskās eļļas, kas uzbudina kuņģa sekrēciju, palielina apetīti un satur fitoncīdus – baktēriju iznīcinātājus.

Iekšķīgi lietoti, sīpoli regulē sirdsdarbību, uzlabo iekšējo orgānu darbību un sekrēciju, pazemina holesterīna un cukura līmeni asinīs, stiprina asinsvadu izturību, stimulē vielmaiņu pie šķidruma uzkrāšanās vai arī tā aiztures, derīgi arī pie aptaukošanās, pie dzimumorgānu slimībām, bezspēka, pie dažādiem izaugumiem, hemoroīdiem, furunkuliem un apsaldētiem locekļiem.

Ārīgi tie noder pie ekzēmām, trofiskām čūlām, izgulējumiem, reimatisma un locītavu sāpēm, rahīta, vasaras raibumu nodzīšanai, pie ādas slimībām un ādas atjaunošanai.
www.irlaiks.lv