Dārza rabarberi (Rheum rhaponticum)

Rabarberi ir sūreņu dzintas augs. Sūreņu dzimtai Latvijā pieder viengadīgi un daudzgadīgi lakstaugi ar pamīšus novietotām veselām, retāk daivainām vai dalītām lapām. Pielapes saaugušas,veidojot plēvveidīgu turzīti, kas aptver stublāju. Ziedi sīki, kārtni, vārp-, ķekar- vai skarveidīgās ziedkopās.

Rabarbers ir daudzgadīgs dārzenis, kas var zaļot 10 līdz 15 gadus. Sezonas laikā viens rabarbera krūms var saražot līdz 40 kg rabarberu. Pasaulē ir pazīstamas vairāk kā 20 rabarberu sugas. Rabarberiem raksturīgs garš kāts, kas var sasniegt līdz pat divu metru augstumu, un lielas, platas lapas, kas var sasniegt 60 cm diametru. Līdz šim lielākais rabarbers izaudzēts Lielbritānijā 2011.gadā – tā lapas diametrs sasniedza 3,4 metrus!


  •   Rabarbera dzimtene ir Centrālā Āzija, Rā jeb Volgas upes piekraste. Visplašāk šis augs bijis izplatīts Senajā Ķīnā un Mongolijā. Tieši Ķīnā atrastas pirmās rakstiskās liecības par rabarberiem, kas datētas ar 2700.g.p.m.ē.
  •   Vārds rabarbers cēlies no latīņu valodas vārda rhabarbarum, kas tulkojumā nozīmē "barbaru sakne" jeb "svešzemju sakne".
  •   Sākotnēji rabarberi izmantoti galvenokārt medicīniskos nolūkos - gremošanas procesu veicināšanai un astmas ārstēšanai, taču to cena bija ļoti augsta, piemēram, Francijā 16.gadsimta sākumā rabarberi maksāja teju trīs reizes dārgāk kā kanēlis.
  •   Eiropieši rabarberus ilgu laiku audzēja arī kā krāšņumaugu. Pārtikā tos plaši sāka izmantot tikai 17.gadsimta beigās, kad cukurs kļuva pieejamāks.
  •   Amerikāņi rabarberus mēdz dēvēt par "persiešu āboliem", jo sākotnēji pastāvēja uzskats, ka rabarbers ir nevis dārzenis, bet gan eksotisks auglis.
  •   Mūsdienās rabarbera šķiedra tiek izmantota dizaina papīra izgatavošanai. Vizuāli šāds papīrs atgādina papirusu, ko lietoja Senajā Ēģiptē. To izmanto gleznošanai un kaligrāfijai.



Rabarberi uzlabo garastāvokli, nostiprina kuņģa – zarnu traktu, veicina aknu darbību, uzlabo apetīti, mazina slāpeju sajūtu, novērš sliktu dūšu. Attīra asinis, palīdz sirds nepietiekamības gadījumā. Lieto arī hemoroīdu, caurejas, hepatīta, drudža gadījumos.

Rabarbera dzimtene ir Rietumķīnas un Austrumtibetas kalniene. Rabarbers var lepoties ar garu izmantošanas vēsturi. Ķīnas rabarbera sakņu lietošana medicīnā dokumentāli fiksēta jau apmēram 2700.gadā pirms mūsu ēras Ķīnā - pirms pieciem tūkstošiem gadu no stepes auga saknēm ieguva ārstniecisku vielu, kas veicināja gremošanas procesus.

100 g rabarberu satur: 95% ūdens, līdz 1% cukura, 15 mg C vitamīna, 4% ogļhidrātu, 0,2% tauku, 105 mg kalcija, 0,3 mg dzelzs, 351 mg kālija, 3-5% skābeņskābes un tikai 21 kaloriju.

 Kā ārstniecības augs tas pazīstams gandrīz 5 gadu tūkstošus, no Ķīnas nonācis Persijā un Senajā Grieķijā. Par tā lietderību dažādu kaišu, tostarp astmas, ārstēšanā rakstījis Avicenna, un pateicoties viņam un arābu ārstiem, to iepazina viduslaiku Eiropa. Pirmais no eiropiešiem Ķīnā pabija un tur rabarberu vākšanu novēroja lielais 13. gadsimta ceļotājs venēcietis Marko Polo. Lai iegūtu izejvielu preparātu izgatavošanai praktizē rabarberu kultivēto šķirņu audzēšanu. Lielāko daļu šīs izejvielas iegūst Ķīnā no 5-10 gadīgiem augiem. Šis augs mēdz sasniegt 2-3 augstumu.Auga kultivētajām – dārza šķirnēm piemīt tādas pašās īpašības kā savvaļā augošajiem augiem.

Rabarberu sastāvs ir visai daudzveidīgs. Tajos ir daudz askorbīnskābes, arī A, E , C (14-20 mg/%), P (līdz 80 mg/%) un daži B grupas vitamīni, rutīns, nātrijs, kālijs, magnijs, dzelzs, jods, organiskās skābes, pektīni, cukuri, miecvielas, flavonoīdi un daudz kas cits. Kāti ir bagāti ar organiskajām skābēm (ābolskābe – 1.58-2.6%, citronskābe, dzintarskābe, skābeņskābe).

 Tautas medicīnā svaigus rabarberus izmantoja kā spēcinošu, temperatūru pazeminošu, dažādus šķidrus izdalījumus un asinsradi veicinošu līdzekli. Kopš sirmas senatnes lietoja rabarberu kātus un sulu, lai ārstētu aknu un kuņģa – barības trakta kaites. Mūsdienu medicīna norāda, ka šis augs sekmē kuņģa sekrēciju, palīdz pie pazemināta kuņģa skābes daudzuma, uzlabo apetīti, nostiprina kuņģa gļotādas sīkos asinsvadiņus, kā arī uzlabo aknu stāvokli un noder pie vieglas formas hipertonijas. Augstais kālija saturs labvēlīgi iespaido sirds slimniekus un veicina urinēšanu.

Tomēr jāzina: rabarberos – īpaši pēc Jāņiem – veidojas visai liels skābeņskābes daudzums. Tā organismā reaģē ar kalcija sāļiem, veidojot nešķīstošus savienojumus – oksolātus. Šie oksolāti kuņģa – zarnu traktā traucē kalcija uzsūkšanos, turklāt paši viegli nokļūst asinīs, arī tur viegli saistās ar kalciju un palielina oksolātu saturu asinīs. Tas ir bīstami cilvēkiem ar vairogdziedzera darbības traucējumiem, bērniem un grūtniecēm, kam kalcija deficīta dēļ var uznākt muskuļu krampji un tikt traucēta asins recēšana.

Visvērtīgākie rabarberi ir pavasarī, kad kātiem ir maiga, sulīga konsistence. Gaisa temperatūrai pārsniedzot +17 °C, stublāji kļūst koksnaini, šķiedraini, cieti, tajos uzkrājas skābeņskābes sāļu kristāli. Šādus rabarberus vairs nevajadzētu ēst, jo tie var kaitēt veselībai – paaugstinātais skābeņskābes daudzums var izraisīt traucējumus cilvēka organismā, kavēt kalcija uzsūkšanos, izraisīt nierakmeņu un urīnceļu akmeņu veidošanos.

Turpretī pavasarī rabarberu lapu kāti ir droši lietojami uzturā, tajos ir dažādas organiskās skābes: ābolskābe, citronskābe, dzintarskābe, fumārskābe, skābeņskābe, kā arī B grupas vitamīni, karotīns, PP vitamīns, askorbīnskābe. Šīs vērtīgās vielas rosina ēstgribu, labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, paātrina kaitīgo vielu izvadīšanu no organisma.

Ja nu tomēr vasarā konservēšanai, saldēšanai nepieciešami sulīgi rabarberi, tad zinātniece iesaka rūpīgi un iespējami agri nogriezt ziednešus (rabarberiem nedrīkst ļaut ziedēt) un vecās lapas, lai aug jaunās, kuru dzinumi atkal būs biezi, sulīgi un garšīgi.
www.latvijaspirts.lv

Lasīt tālāk
Izvēloties pārlūkot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai lai pielāgotu jūsu pieredzi. Jūs jebkurā laikā varat atsaukt savu piekrišanu, mainot pārlūkprogrammas iestatījumus un dzēšot saglabātās sīkdatnes. Privātuma politika
Piekrītu