Dzeloņainais gurķis (Echinocystis lobata)

Dzeloņainais gurķis (Echinocystis lobata)

Dzeloņainais gurķis Echinocystis lobata, kura dzimtene ir Ziemeļamerika, Eiropā introducēts 20. gadsimta sākumā kā dekoratīvs, kāpelējošs krāšņumaugs, ko joprojām audzē gar žogiem, pie ēku sienām, uz terasēm. Tas ir viengadīgs, kāpelējošs augs, ko viegli atšķirt pēc bālganajiem ziediem jūlijā un augustā, bet vēlāk pēc augļiem – mīkstiem dzeloņainiem «gurķīšiem». Katrs auglis satur sēklas, kas vēlāk izbirst un nākamajā gadā izdīgst. Augļos ir gaisa kamera, tālab «gurķīši» pārvietojas arī peldus, aiznesot sēklas lielākos attālumos. Pašlaik dzeloņainais gurķis ārpus dabiskā areāla izplatīts lielā daļā Eiropas. Latvijas dārzos dzeloņainais gurķis ieviests 20. gadsimta 60. gados. Pirmoreiz dzeloņaino gurķi savvaļā novērojis botāniķis A. Rasiņš Ventas krasta krūmājā pie Nīgrandes. Pašlaik dzeloņainais gurķis «izbēdzis» no dārziem un sastopams gar Daugavu posmā no Daugavpils līdz Jēkabpilij, izplatīts Ventas krastos, Lielupes krastos pie Jelgavas, pie Abavas un citur, kur tas dažkārt veido lielas audzes krasta krūmājā.
www.videsvestis.lv


Dzeloņainā gurķa Echinocystis lobata (Michx) Torr. et Gray (Cucurbitaceae) dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerikas ziemeļaustrumu un centrālā daļa, tas introducēts Savienoto Valstu rietumu daļā (Briton, Brown, 1970; Choate, 1940). Dabiskajā areālā dzeloņainais gurķis sastopams bagātās augsnēs upju krastos, palieņu lapkoku mežos un krūmājos, mežu laucēs vai upju krastos mežmalās (Silvertown, 1985; Vimba, 1997).

Suga introducēta Eiropā kā dekoratīvs, kāpelējošs krāšņumaugs, tas tiek audzēts gar žogiem, pie ēku sienām, uz terasēm. Pašlaik dzeloņainais gurķis ārpus dabiskā areāla izplatīts Centrāl-, Austrum- un Dienvidaustrumeiropā gar upēm, mitrājos, ceļmalas grāvjos, ruderālos biotopos, kur veido blīvas audzes galvenokārt gaišās vietās palieņu krūmājos un koku lapotnēs (Pyšek et al., 2003; Vasic, 2005). Salīdzinot ar citām Ziemeļamerikas izcelsmes invazīvajām sugām, kas plaši izplatītas Eiropā, dzeloņainais gurķis Eiropā introducēts un sāka izplatīties relatīvi vēlu. Pirmās ziņas par dzeloņainā gurķa naturalizāciju Centrāleiropā Austrijas dienvidaustrumos min A. Hegi 1929. gadā (Vimba, 1997; Vasic, 2005). 1911. g. dzeloņainais gurķis reģistrēts arī Čehijā (Pyšek et al., 2003), taču nav zināms, vai šai laikā dzeloņainais gurķis jau bijis naturalizējies savvaļā ārpus dārziem. Hulina (1998) atzīmē dzeloņaino gurķi kā vienu no bieži sastopamām neofītu sugām Horvātijas kanālu sistēmā. Suga izplatīta arī gar upēm Ukrainā, Polijā, Lietuvā, Serbijā, Krievijas Eiropas daļā un citur (Protopopova, Shevera, 1998; Gudžinskas, 1999a; Tokarska-Guzik, 2003; Vasic, 2005; Виноградова, 2005) un citur.

Vimba (1997) min, ka dzeloņainais gurķis parādījies dārzos Latvijā 1960. gados. Pirmoreiz dzeloņaino gurķi savvaļā novērojis A. Rasiņš Ventas krasta krūmājā pie Nīgrandes 20. gs. 70. gadu sākumā.

Augs ir viengadīgs un izplatās tikai ar sēklām. Zied jūlijā, augustā, veidojas augļi - iegarenas, pasausas ogas (3-6 cm) ar mīkstiem, skrimšļainiem dzeloņveida izaugumiem. Katrā auglī ir 4 sēklas, kas, auglim izkļūstot, izkrīt. Viens augs ražo 25 – 100 sēklas, kam ir augsta dīgtspēja (Choate, 1940). Augļos ir gaisa kamera, kas nodrošina augļu izplatīšanos pa ūdeni (Vimba, 1997), tāpēc sugas izplatībā lielākos attālumos tekoša ūdens tuvumam ir būtiska nozīme. Suga aug bagātās, labi aerētās, mitrās augsnēs, bieži aluviālās augsnēs upju palienēs. Augs ir prasīgs pret gaismas apstākļiem, nespēj augt noēnojumā, tāpēc parasti aug vai nu atklātās vietās augstzāļu sabiedrībās upju krastos, skrajos krūmājos vai brīvās, labi apgaismotās laucēs palieņu mežos.
dspace.lu.lv