Dobeles novads

Dobeles novads ir administratīvi teritoriālās reformas gaitā izveidota pašvaldība Zemgalē. Novads izveidots 2009. gadā, apvienojoties Dobeles pilsētai ar 10 apkārtējiem pagastiem. Novada centrs ir Dobelē. Novada domē ir 17 deputāti.

Dobeles novadā iekļaujas Dobeles pilsēta un 10 pagasti – Annenieku, Auru, Bērzes, Bikstu, Dobeles, Jaunbērzes, Krimūnu, Naudītes, Penkules, Zebrenes.
Dobeles novada teritorijas platība ir 889,7 km².
Iedzīvotāju skaits (pēc PMLP datiem uz 01.01.2016.)
Dobeles novadā - 22 137, tai skaitā Dobeles pilsētā - 10 113
www.dobele.lv

Annenieku pagasts
Annenieku pagasts robežojas ar  Bikstu, Auru, Dobeles, Zebrenes un Naudītes pagastiem Dobeles novadā, kā arī ar Jaunpils, Tukuma un Auces novadiem. Pagastam cauri ved autoceļš Rīga - Liepāja, kā arī dzelzceļš Rīga - Liepāja.

Caur pagasta teritoriju tek Bērzes upe ar pietekām Balžņu, Gardeni un Bērzupīti. Annenieku pagasta teritorijā ir 2 ciemati: Annenieki un Kaķenieki. Lielākās apdzīvotās vietas ir Bērzupe, Ļukas, Slagūne, Ausātas.

Pagasta kopējā platība - 8558 ha, no tiem: 5374 ha - lauksaimniecībā izmantojamā zeme.

Vēsture
Annenieku (Annenhof), līdz 1920. gadam - Annasmuiža, vārda izcelsme diemžēl nav noskaidrota.

Ir zināms, ka 12.-13. gs. šī teritorija piederēja Spārnenes zemei, kura sastāveja no 19 administratīvajām vienībām.
15. gs. Annasmuiža ietilpusi Slagūnes vakā (Zemesgrāmatā). 1561. gadā, pēc Livonijas ordeņa sabrukšanas zemes nodotas bijušā Dobeles pilskunga barona fon Rekkes Jaunpils pils novada valdījumā.

18. gs. arī Annasmuižas teritoriju skar Ziemeļu karš. Ir zināms, ka 1701. gada augustā 3 dienas šeit, Bērzes krastā, uzturējies pats Zviedru karalis Kārlis XII (netālu no Annenieku centra, iespējams Karstajā kalnā). Par to liecina dabā vēl joprojām daļēji saskatāmā, nostāstiem apvītā Zviedru grava vai grāvis. Kara sekas ir lielā mēra epidēmija, kas skar arī šīs teritorijas.

Ap 1800. gadu barona fon Rekkes dzimta uzsāk Annas muižas apbūvi. Tiek celta pati muiža un tai piederošās saimniecības ēkas. 1810. gadā uzceļ arī barona vasaras atpūtas vietu Brūnu muižu (Elisenhof). Ap to pašu laiku veidojas arī Pētermuiža (Peterhof), kas arī ir barona fon Rekkes īpašums.
1836. gadā Annasmuižas pagasta teritorijā iekļauj arī Ausātu un Slagūnes muižas.

Pēc arhīvu ziņām 1850. gadā Annas muižā uzsāk darbu vietējā skoliņa, kuru vada Irlavas skolotāju semināru beigušais skolotājs Fr. Veinberģis. Tā ir pirmā skola tuvākā apkārtnē. Vēlāk, ap 1880.gadu, ir atrodamas ziņas arī par Slagūnes skolas darbību.

1920. gadā Annas muižu skar agrārā reforma. Muižas zemes tiek sadalītas jaunsaimniecībām. Pēdējie barona fon Rekkes dzimtas pārstāvji apmetas uz dzīvi Brūnu muižā, līdz 30. gadu beigās emigrē uz Vāciju.

Sākot ar 1920. gadu, Annas muižas teritorija tiek pārdēvēta par Anneniekiem. Pirmās brīvvalsts laikā Annenieki veidojas kā kultūras centrs. 1930. gadā pie vecās muižas klēts tiek piebūvēts Tautas nams (daļēji par iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem). Pagastā darbojas izglītības biedrība "Avots", piensaimnieku biedrība, dāmu komiteja, mājturības biedrība, u.c. Ar Anneniekiem saistīti tādi ievērojami cilvēki kā gleznotājs V.Tone, rakstnieki K.Ieviņš un H.Gulbis, dzejniece- gleznotāja A.Prince, mūziķi Centis un Druvis Kriķi, soļotājs A.Priga un Pasaules čempions armvrestlingā N.Tomsons.

1941. gadā Anneniekos, tāpat kā visur Latvijā, sākas kolektivizācija. Notiek pirmās izsūtīšanas. No "Nēģu" mājām uz Sibīriju kopā ar ģimeni izved arī daudzsološo soļotāju Ansi Prigu.

1944./45. gada ziemā caur Anneniekiem virzās Kurzemes katla frontes līnija, atstādama aiz sevis izpostītas un nodedzinātas Latvijas brīvvalsts laikā uzplaukušās saimniecības. Kaujas pie Kambaru un Īlenu mājām ieiet vēsturē ar milzīgu kritušo skaitu abās armijas pusēs.

Pēc kara savu darbību atjauno jau 1941. gadā izveidotā padomju saimniecība "Kaķenieki". Pirmais p/s direktors ir A.Ozoliņš.

Apvienojoties kolhoziem "Bērzupe" un "Vienība", 1950. gadā tiek izveidots Raiņa vārdā nosauktais lauksaimniecības artelis, vēlāk kolhozs "Rainis". Pirmais priekšsēdētājs ir Fr.Seķis.
1949. gada 25. martā no Annenieku pagasta uz tālo Sibīriju tiek izvesti 69 iedzīvotāji no 20 mājām.

Attīstoties p/s "Kaķenieki", Kaķenieku ciematā arvien vairāk apmetas uz dzīvi iebraukušie viesstrādnieki. Rodas nepieciešamība pēc krievu plūsmas skolas. 1965. gadā savu darbību uzsāk Kaķenieku 8-gadīgā skola.

1976. gadā p/s "Kaķenieki" pievieno kolhozu "Rainis". Turpmāk saimniecību vada bijušais kolhoza priekšsēdētājs Ģ.Kociņš. Tiek uzceltas jaunas dzīvojamās mājas, liels slaucamo govju komplekss "Imantas", Kultūras un sporta komplekss.

1977. gadā p/s "Kaķenieki" pārdēvē par Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas 60. gadadienas vārdā nosaukto padomju saimniecību. Šajā laikā Annenieku ciema centrs pilnībā pārvietojas uz Kaķeniekiem.
1996. gadā abas pagasta skolas tiek apvienotas. Annenieku pamatskola pārceļas uz Kaķenieku pamatskolas telpām, izveidojot divplūsmu skolu - Annenieku pamatskolu. Anneniekos bijušās skolas telpās darbu uzsāk Dobeles rajonā vienīgā skola bērniem ar īpašām vajadzībām - Bērzupes speciālā internātskola.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Annenieku pagasta zeme pamazām atkal tiek sadalīta bijušajiem un arī jaunajiem zemes īpašniekiem.

Auru pagasts
Auru pagasts robežojas ar Dobeles pilsētu, ar Krimūnu, Penkules, Naudītes, Annenieku un Dobeles pagastu un Tērvetes novadu. Pagasta Z robeža iet pa Svētes pieteku Bērzi, D robeža - pa Auci.

Teritoriju šķērso Bērzes pietekas Ālave, Sesava un Grauzdupīte (Gardene). Lielākās ūdenstilpnes ir Dziļezers, Rūju, Šveikuru un Teiku dīķi. Uz pagasta DR robežas atrodas Apguldes ezers un Mazapguldes dzirnavezers. ZR daļā - lieli mežu masīvi - Pakaisu, Skaparu, Mežansu, Lasmaņa meži.

Pagasta kopējā platība - 11109,6 ha, t. sk. lauksaimniecībā izmatojamā zeme - 5555,5 ha; mežu zeme - 3826,7 ha; zem ceļiem - 333,3 ha; zem ūdeņiem - 149,0 ha; pārējās zemes - 479,5 ha; krūmāji - 176,3 ha; purvi - 339,6 ha.

Vēsture
Auru pagasta teritorija nav īpaši bagāta ar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem un sevišķi aizsargājamiem dabas objektiem. Valsts aizsargājamo kultūrvēsturisko pieminekļu sarakstā iekļauti trīs vietējās nozīmes arheoloģijas pieminekļi (senkapi) un viens arhitektūras piemineklis.

* Lielbērzes kapu kapliča, vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, atrodas Lielbērzē. Datēta 19. gs. 1. pusē.

* Kviešu apmetne, vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis, atrodas upes Sesaviņas labajā krastā pie Kviešu mājām.

 * Ošukalnu senkapi, vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis, atrodas aiz Ošukalnu mājām [zviedru kapi].

* Pēkaiņu senkapi, vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis, atrodas pie Pēkaiņu mājām.

* Karavīru kapsēta, Tīlaišu brāļu kapi, atrodas pie Tīlaišu mājām. Datēti 1944. gadā.

* Mazapguldes dzirnavas, vietējās nozīmes vēstures piemineklis, atrodas pie Mazapguldes ezera. Datētas 20. gs. sākumā.

Par vēsturisku vērtību uzskatāmas pagasta teritorijā esošas kapsētas: Vella kroga kapi, Sarkankroga kapi, Jaku kapi.

Valsts īpaši aizsargājamo dabas objektu statuss piešķirts priedei pie mājām "Velēnas", kas atrodas Liepājas šosejas malā un Ķirpēnu gobai Kroņaucē.

Bikstu pagasts
Bikstu pagasts atrodas Dobeles rajona ZR daļā. Pagasta teritoriju šķērso Rīgas - Liepājas autoceļš un dzelzceļa līnija Glūda - Liepāja.

Pagasta D daļā atrodas lielākais ezers Dobeles rajonā - Zebrus ezers (platība - 420 ha, garums - 3,6 km, platums - 1,75 km, dziļums - 3,9 m). Zebrus ezers kopā ar Svētes ezeru veido 928 ha lielu komplekso dabas liegumu. Cauri pagasta teritorijai tek Bērzes upe un Bikstupīte. Pagasta teritorijas kopējā platība ir 9603,7 ha.

Pagasta zemes iedalījums: lauksaimniecībā izmantojamā zeme - 4499,9 ha, t. sk. aramzeme - 3899,7 ha; augļu dārzi - 59,4 ha; pļavas - 183,2 ha; ganības - 357,4 ha. Meži ir 3624,3 ha; purvi -134,5 ha; krūmāji - 171,6 ha; zem ūdeņiem - 586,7 ha; pagalmi - 99,1 ha; ceļi - 301,1 ha; pārējās zemes - 186,7 ha.

Vēsture
Bikstu pagastā sakļaujas Kurzeme ar Zemgali. Bikstos krustojas Rīgas - Liepājas un Tukuma - Auces autoceļi. Pa mežaināko pagasta daļu ved Rīgas - Liepājas dzelzceļa maģistrāle.

Gadu simtiem ritējušo mierīgo, savrupo, pārtikušo dzīvi Zebrus ezera apkārtnē nepārtraukti izmaina pasaules karu atbalsis, laikmeti šķetina un ārda cilvēku likteņus. Bikstu pagasts vienmēr ir bijis vēstures krustcelēs.

Pagasta ļaudis mīl savu teikām un nostāstiem apvīto dzimto pusi. Senākā zinātniski pierādītā laika zīme par cilvēka darbību ir neolīta laikmeta apmetne Zebrus ezera rietumu krastā. Seno latvju dzīves vieta šeit atradusies ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras - tātad vismaz 4000 gadu atpakaļ. Arheoloģiskie izrakumi "Lejascīskās" veikti 1930. gadā. Vēl arheoloģiskas nozīmes atradumi, kuri attiecas uz dzelzs laikmetu, ir "Audaru" un "Vērpju" māju tuvumā.

1576. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers Bikstu un Jaunpils zemes piešķīra bijušajam Dobeles komturam Matīsam fon der Rekem.

1712. gadā Bikstus atdalīja no Jaunpils kā atsevišķu administratīvu vienību.

Kopumā novads smagi cieta 17. un 18. gs. karos gan no zviedru, gan krievu uzbrukumiem, laupīšanām, dedzināšanām. Pēc tam biksteniekus nīdēja bads un mēris. No tā laika ir saglabājušies Bikstu amatu pratēju darbi no plēstiem laukakmeņiem ar skaistiem oļu dekorējumiem, kā arī 1798. gadā mūrētais Upes krogs. Līdzīgā stilā 1897. gadā mūrēta tagadējā Upenieku veikala ēka.

19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē celtās sarkano ķieģeļu mājas, kurās cilvēki dzīvo vēl šodien, ir būvētas no Bikstu ķieģeļu cepļa produkcijas. Rakstnieks Valdis 1892. gadā izdotajā ceļojumu aprakstā kā interesantu apskates objektu minējis Upes kapu tornīti.

1905. gada notikumus Dobelē, Bikstos un Jaunpilī apraksta D. Beika grāmatā "Meža brāļu gads".

Latvijas brīvvalsts cīņās dalību ņēmuši ap 20 bikstenieki. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas brīvības cīņu dalībniekiem, arī no citiem pagastiem, tika piešķirta zeme jaunsaimniecību veidošanai. Liela daļa no tām strauji izveidojās par spēcīgām un veiksmīgām lauku saimniecībām.

Pirmās Latvijas brīvvalsts sākuma gados intensīvi dibinājās dažādas biedrības. 1920. gadā dibināta Bikstu patērētāju biedrība ar 100 biedriem. Biedrībai piederēja veikalu ēkas. Interesanti, ka Bikstu patērētāju biedrība turpināja darboties Bikstos līdz 1969. gadam. 1923. gadā dibināta lopu pārraudzības biedrība ar 24 piensaimnieku piedalīšanos. Pēc diviem gadiem - 1925. gadā izveidojās atsevišķa piensaimnieku biedrība jau ar 67 biedriem.

1927. gadā Bikstu pagasta teritorija bija 6161 hektāru liela. Iedzīvotāju skaits - 1213. 1928./1929. gada pagasta budžets bija 16 tūkstoši latu. Budžetu veidoja 10153 lati nekustamā īpašuma nodoklis, 4581 lati - personīgais nodoklis. Pagasta īpašumā bija pagasta valdes ēka "Brīvības", nespējnieku nams "Rudeņi", krogus ēka "Senči" un pagasta skola. Pagastā šajā laikā darbojās Bikstu ūdens un tvaika dzirnavas "Palejas". Ar ūdens un tvaika spēku turpat darbojās vilnas un koka apstrādes darbnīcas. "Paleju" dzirnavu ezers atjaunots 1998. gadā. No vietējā izejmateriāla - māla - Bikstos ražoja sarkanos māla ķieģeļus.

Piena vaislas lopu audzētava mūsdienās ir A/S Kurzemes CMAS. Pirmās zemes, ko 1922. gadā ierādīja vaislas lopu audzēšanai uz 12 nomas gadiem, bija Bikstu muižas 110 ha pie tā sauktās "Jaunās muižas".

1940. gadā pagastā nodibinājās padomju vara. Pēc gada sākās karš, kurā tika iesaistīti vīri un jaunekļi abās karotāju pusēs (krievu un vācu). Smagas un ilgstošas kaujas no 1944. gada rudens līdz 1945. gada martam postīja Bikstu apkārtni. 1945. gada marta beigās notika izsūtīšana uz PSRS austrumu apgabaliem. Bikstu skolas muzeja vadītāja Maija Buivide pagaidām apzinājusi 34 ģimenes, kuras izvestas no pagasta 1940. - 1949. gada represijās. Pēdējā kara rezultātā Bikstos pilnībā nopostīja 50 saimniecību ēkas.

Bargo gadu notikumi Bikstu pusē aprakstīti Gunāra Birkmaņa grāmatās "Nelūgti viesi", "Vasara, kurā salūza likteņi".

Otrā pasaules kara izpostītajā Bikstu pusē 1948. gadā tika uzsākta kolhozu dibināšana. Mazie kopdarba kolektīvi strādāja kā tuvāko kaimiņu, viensētnieku grupiņas, cenšoties izpildīt PSRS valsts nodevas. Tādā veidā dibinājās kolhozs "Taisnība" 1948. gada novembrī, "Bērzmalietis" un "Jaunā gvarde" - 1949. gada decembrī, "Bērze" un "Zelta grauds" - 1949. gada martā, "Sējējs" - 1949. gada aprīlī. Mazākais kolhozs bija "Jaunā brigāde" ar 6 dibinātājiem. 20. gs. piecdesmitajos gados sīkie kolhozi apvienojās. Kolhozs "Biksti" dibināts 1963. gadā, apvienojoties "Taisnībai", "Jaunajai gvardei" un "Vārpai". 1974. gadā kolhozam pievienoja padomju saimniecību "Kaķenieki". Pakāpeniski tika uzlabota ražošanas bāze. Līdz ar to paaugstinājās produkcijas kvalitāte, rezultātā uzlabojās strādājošo darba un sadzīves apstākļi. Stabilizējoties finansiālajam stāvoklim, 70. un 80. gados notika intensīva celtniecība. Šajā periodā uzcelta šķirnes aitu ferma, putnu nobarošanas komplekss, govju ferma "Ošlejas", graudu kodināšanas cehs, modernizēta graudu kalte - noliktava, mehanizēts siena šķūnis, zāles miltu cehs, kartupeļu pagrabs, mehāniskās darbnīcas, trīs daudzdzīvokļu mājas, ēdnīca, bērnudārzs, gāzes apkures katlu māja, ciemata komunikāciju un kanalizācijas sistēma, bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas stacija. 80. gadu beigās valsts politika atļāva paplašināt celtniecības darbus ārpus centra. Tā tika kapitāli izremontētas 30. gados celtās dzīvojamās ēkas "Kosas", "Rudeņi", "Strazdiņi", "Raudas".

1992. gada martā kolhozs pārveidojās par paju sabiedrību, bet 1994. gada 26. jūniju var nosaukt par kopsaimniecības "Biksti" likvidācijas datumu.

Kopš 20. gs. piecdesmitajiem gadiem tagadējā pagasta teritorijā funkcionēja Bikstu ciema padome, Bikstu mežniecība, 3 skolas, t.sk. īsu brīdi arī krievu skola "Bajāri", 2 bibliotēkas, 2 kultūras nami, krājbankas nodaļa, 2 pasta nodaļas, telefoncentrāle, 2 pienotavas ar siera ražotnēm, 2 dzelzceļa stacijas - Biksti un Josta, feldšeru - vecmāšu punkts, vetārsta iecirknis, Kurzemes ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija, Bikstu patērētāju biedrība ar 5 veikaliem un kantori, sadzīves pakalpojumu punkts, ūdensdzirnavas un vilnas pārstrādes cehs, augļu un dārzeņu pārstrādes cehs, degvielas uzpildes punkts.

70. gadu sākumā administratīvā kārtā apvienoja Bikstu un Zebrenes ciemus ar centru Bikstos. Bet 1989. gada beigās zebrenieki un bikstenieki ieguva savas teritorijas - Zebrenes un Bikstu pagastus.

Bikstu pagastā vienmēr bijusi rosīga kultūras dzīve. Par to liecina bikstenieku aktivitātes pirms 122 gadiem. Straumes Jāņa "Mūzikas rakstu krājumā" minēts, ka Bikstos latviešu Dziedāšanas biedrība dibināta 1878. gada 24. jūnijā. Pirmajā korī bija 24 dziedātāji, diriģents K.Ceronis. 1869. gadā Dobelē notikušajos dziesmu svētkos piedalījās arī bikstenieki. 1923./1924. gada sezonā, sava mūža nogalē, K.Ceronis apvienoja kopējā dziesmā biksteniekus un jaunpilniekus. No tā laika līdz pat šodienai Dziesmu karos un svētku gājienos abu pagastu ļaudis gājuši līdzās. Dziedāšanas biedrībai Bikstos piederēja savs nams un bibliotēka. 1881. gadā dziedāšanas biedrības bibliotēkā bija 1035 grāmatas. Pašreiz Bikstu bibliotēkas fondos ir ap 12000 grāmatu.

Pēckara gados vairāk vai mazāk aktīvi Bikstos ir darbojušies dažādi pašdarbības kolektīvi. Līdz 20. gs. 90-tajiem gadiem pašdarbības kolektīvus finansiāli nodrošināja kolhozs "Biksti" un Bikstu ciema padome. Dalībnieku entuziasms tika atalgots ar panākumiem Dobeles un Tukuma rajonu pašdarbības kolektīvu skatēs.

Pēdējos gados, pēc neliela apjukuma, atkal darbojas gan pieaugušo, gan bērnu kolektīvi, t. sk.  drāmas kopa. Dobeles rajona skatēs labi startē vidējās paaudzes deju kolektīvs un sieviešu ansamblis. Aiz rajona robežām populāra ir Bikstu pamatskolas aerobikas grupa "Niķi-stiķi". Seno kultūrvides ietekmi atspoguļo bikstenieku šodienas darbs. Bikstu pagasts ar ļoti labiem panākumiem jau vairākus gadus piedalās konkursā "Par sakoptāko" pagastu. 2000. gadā Bikstu pagasts izcīnīja pirmo vietu.

Jau 19. gadsimtā - 1861. gadā - Bikstos tika iesvētīta skola. Kādu laiku līdz 1902. gadam par skolotāju šajā skolā strādāja Fricis Hunkens - Jāņa Jaunsudrabiņa draugs un līdzgaitnieks Bikstu pusē. 1928. gadā skolā darbojās 6 klases ar 180 skolēniem. Līdz 1962. gadam skola ir septiņgadīga, tad līdz 1991. gadam - astoņgadīga. 1996. gadā skolas 135 gadu jubilejas svinībās tika iesvētīts skolas karogs. Mūsdienās Bikstu pamatskolas 9 klasēs mācās apmēram 100 bērni. Skolas ēka ir arhitektūras piemineklis.

Pagasta vārdu pasaulē nesuši: Fricis Ansons - grāmatizdevējs, sabiedrisks darbinieks; Augusts Mežsēta - grāmatizdevējs, rakstnieks, tulkotājs; Kārlis Ieviņš - rakstnieks, gleznotājs; Fricis Hunkens - dzejnieks, pedagoģisku rakstu autors; Uldis Plotnieks - žurnālists, rakstnieks; Gunārs Birkmanis - žurnālists, rakstnieks.

Bērzes pagasts
Bērzes pagasta teritorija aizņem 8062 ha lielu platību, kas atrodas plašā Zemgales līdzenuma dienvidaustrumu daļā. Augstākā vieta ir 28,2 m virs jūras līmeņa. Bērzes pagasts robežojas ar Dobeles pilsētu, Dobeles, Krimūnu un Jaunbērzes pagastiem Dobeles novadā, kā arī ar Glūdas un Līvbērzes pagastiem Jelgavas novadā.

Pagasta teritorijai cauri plūst Bērzes upe, kuras  garums pagasta robežās ir 26 km. Pagasta teritoriju šķērso 1. šķiras autoceļi Jelgava – Dobele, Dobele – Jaunbērze – Rīga, Jelgava – Bērze – Dobele. Bērzes pagastā ir bagāts kultūrvēsturiskais mantojums – daudz arhitektūras un mākslas pieminekļu, kā arī piemiņas vietas, kur savulaik dzīvojuši valstī pazīstami un nozīmīgi cilvēki.

Vēsture
Bērzes pagasts (līdz 1939. gadam saukts Bērzmuiža) izveidojās jau cariskās Krievijas laikā, kad Krievijā pēc vispārējās dzimtbūšana atcelšanas 1861.gadā tika veidotas vietējās pašpārvaldes institūcijas un guberņas sadalīja apriņķos un pagastos. Toreiz Bērzmuižas pagasts ietilpa Kurzemes guberņas Dobeles apriņķī un ietvēra vairāku bijušo muižu (Udzes, Bērzmuižas, Kreijas un Līves) teritorijas.

Pats nosaukums Bērzmuiža pirmo reizi vēstures dokumentos ir minēts 1492. gadā, kad  tagadējā Bērzes pagasta teritorija vēl ietilpa Livonijas ordeņa valsts sastāvā.

Līdz 1940. gada 17. jūnijam Bērzes pagasta teritorija ir bijusi daudz savādāka nekā šodien, jo toreiz Bērzes pagastā ietilpa arī liela daļa tagadējā Jaunbērzes, kā arī Līvbērzes un Glūdas pagastu teritorijas. Toreizējais Bērzes pagasts ietilpa Jelgavas apriņķa teritorijā. Ar 1950. gada 1. janvāri, pēc teritoriālās reformas, kad 19 apriņķu vietā tika izveidoti 56 rajoni, veco Bērzes pagastu sadalīja vairākos ciemos un veidoja jaunas vietējo pašvaldību teritoriālās robežas. No daļas Bērzes pagasta, Šķibes pagasta un Dobeles pagasta izveidoja Austrumu un Bērzes ciema padomes. Teritoriālie grozījumi notika 1977. gada 1. aprīlī, kad izveidoja Austrumu ciemu (tagadējo Bērzes pagastu) pašreizējās robežās.

Patreizējā Bērzes pagasta teritorijā padomju laikā atradās padomju saimniecība "Šķibe", kolhozi "Zelta druva" un "Bērzaine", tāpēc arī vēsturiski izveidojušies trīs centri ar ciemiem - Šķibes ciemu, Miltiņu ciemu un Bērzes ciemu. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, tāpat kā lielākajā daļā Zemgales līdzenuma, bija izveidojušās spēcīgas lauku saimniecības un tipiskas latviešu lauku sētas - gan spēcīgas vecsaimniecības, gan jaunas un dzīvotspējīgas jaunsaimniecības, kuras izveidojās pēc 1922. gada zemes reformas. Tieši šo apstākļu dēļ Bērzes pagastu visai smagi skāra iedzīvotāju deportācijas 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā, kuru rezultātā daudzas mājas palika tukšas un zeme neapstrādāta. Pēc 1949. gada marta, sākoties vienlaidus kolektivizācijai, lai nodrošinātu nepieciešamo darba spēku, uz Zemgales līdzenumu no Krievijas un sevišķi no Baltkrievijas tika ievests lētais darba spēks. Tāpēc, sevišķi padomju saimniecībā "Šķibe", ieplūda daudz slāvu izcelsmes cilvēku, kuru pēcnācēji vēl joprojām dzīvo pagasta teritorijā.

Pēdējie teritoriālie grozījumi notika 2009.gada 1.jūlijā, kad pēc administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas Bērzes pagasts tika iekļauts Dobeles novada

Dobeles pagasts
Dobeles pagasts atrodas Dobeles novadā, Zemgales līdzenumā un robežojas ar Dobeles pilsētu, Auru pagastu, Jaunbērzes pagastu, Bērzes pagastu, Annenieku pagastu, Tukuma rajona Lestenes un Džūkstes pagastiem.

Pagasta teritoriju šķērso valsts nozīmes autoceļš Rīga - Liepāja, valsts I šķiras autoceļi un valsts II šķiras autoceļi, kā arī dzelzceļa līnija Rīga - Liepāja. Ir attīstīts pašvaldības ceļu tīkls. Pagasta padome atrodas Dobeles pilsētā. Attālums līdz Rīgai - 70 km.

Pagasta kopējā platība ir 7276,8 ha, t. sk., lauksaimniecībā izmantojamā zeme (galvenokārt aramzeme) ir 5327,5 ha (73 % no kopplatības). Meliorētās lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) ir 4902 ha jeb 67 % no kopplatības. Dobeles pagastā ir augsts zemes novērtējums. Meži aizņem 1265,2 ha (17 % no kopplatības). Pārsvarā ir lapu koku meži (melnalksnis, osis) ar priežu - egļu audzēm.
Īpaši aizsargājamas teritorijas un objektu pagastā nav.

Pagasta teritorijā atrodas divi ciemati Aizstrautnieki (245 iedzīvotāji) un Lejasstrazdi (495 iedzīvotāji), kā arī divi mazciemi: Bērzbeķe (46 iedz.) un Bitenieki (12 iedz.). Pagastā ir 91 viensēta, kur dzīvo 163 iedzīvotāji.

* Aizstrautniekos dzīvo 25,1 % no pagasta iedzīvotāju kopskaita. Apdzīvotā vieta izveidota sociālistiskās saimniekošanas posmā, kad dominēja ideja par sociālistiskā dzīves veida priekšrocībām kompaktā teritorijā. Aizstrautnieki ir bijušais kolhoza centrs. Šajā teritorijā ir kompakts mājokļu izvietojums - sešas daudzdzīvokļu mājas (kopā 72 dzīvokļi) un 16 viendzīvokļa mājas. Kompleksi risināts apkalpes objektu izvietojums - veikals, medpunkts (izvietots dzīvoklī), Aizstrautnieku sākumskola - bērnudārzs (slēgta 2000. g., pašreiz darbojas bibliotēka un Atbalsta centrs ģimenēm ar bērniem), ēdnīca (tagad privātīpašums, saimnieciska darbība netiek veikta). Sakarā ar saimniecības likvidēšanos un līdzvērtīgas lauksaimnieciskās ražošanas struktūras trūkumu, ievērojami pasliktinājusies arī šīs dzīvojamās vides kvalitāte. Likvidēta centralizētā apkures sistēma.

* Lejasstrazdu ciematā dzīvo 50,9 % no pagasta iedzīvotāju kopskaita. Ciemata īpatnība ir tā, ka tikai 24% no ciemata iedzīvotājiem ir latvieši, pārējie iedzīvotāji ir cittautieši, pārsvarā krievi un baltkrievi. Lejasstrazdi ir bijušās padomju saimniecības "Dobele" centrs. Problēmas lielā mērā līdzīgas kā Aizstrautnieku ciematā. Padomju laika ciemata plānojuma paraugs, ar zemu mākslīgi veidotu vides kvalitāti. Ciematā atrodas 26 daudzdzīvokļu mājas un tikai 5 viensētas. Kompleksi izvietoti apkalpes objekti - pasta nodaļa, medpunkts, veikals, Lejasstrazdu pamatskola, Ģimenes atbalsta centrs "Lejasstrazdi", bijusī kantora ēka - tagad apsaimnieko vasarsvētku draudze, ēdnīca un pirts ir privatizētas un netiek apsaimniekotas. Blakus ciematam izvietotas 19 cūku kūtis, 1 zirgu stallis, kalte ar palīgēkām, kas pēc saimniecības likvidācijas netiek apsaimniekotas, bet pamazām sagrūst. Daļa ēku ir privatizētas, bet īpašnieki saimniecisko darbību neveic, tikai izmanto vēl derīgos materiālus. Sakarā ar saimniecības "Dobele" likvidāciju pasliktinājusies arī šī ciemata vides kvalitāte, likvidēta centrālā apkure, praktiski nav darba vietu.

* Viensētās dzīvo 16,7 % no pagasta iedzīvotāju kopskaita. Dobeles pagastā atrodas 91 viensētas, kas pārsvarā ir zemnieku un piemājas saimniecības. Lauku viensētas nodrošina lauku dzīvesveida atdzimšanu un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Šāda apdzīvojuma veids prasa uzlabot un attīstīt infrastruktūru, veidot jaunus ceļu tīklus.

Vēsture
Dobeles pagasta teritorija bijusi aktīvi apdzīvota jau pirms daudziem gadu tūkstošiem. Par to liecina gan vietvārdu, gan teiku izpēte. Pagaidām gan vecākie arheoloģiskie atradumi attiecas tikai uz mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem.

Par to vietu izveidošanos, kuras neiekļaujas vispārējās ģeogrāfijas aprakstā - pauguriem, ezeriem, lielajiem akmeņiem - mūsu senči mācējuši ļoti prasmīgi stāstīt, un paaudžu paaudzēs saglabājušies simbolos izteikti stāstiņi - teikas. Augstākais punkts no zemes vaļņiem ap Gaurata ezeru ir Griežu kalns. Teika vēsta, ka senatnē šeit cīnījušies divi milži un abi iegrimuši zemē. Jaunākais teikas variants vēsta par latviešu cīņām ar sakšu iebrucējiem. Un vēl kāda teika vēsta, ka pils, kas šeit nogrimusi, tomēr būs augšā ceļama. Griežu kalns ir labākā vieta apkārtnē, no kuras lieliski var vērot saules lēktu un saules rietu vasaras un ziemas saulgriežos.

Piecus kilometrus no Dobeles, starp gleznainiem pakalniem guļ Gaurata ezers. Ezera vietā kādreiz atradušās mājas, kuras saukuši par "Vēžniekiem". Reiz kādu nakti sieva iznesusi savu bērnu ārā sevis pēc. Māju apsargājis liels suns, kuru saukuši par Gauratu. Tai naktī viņš esot briesmīgi kaucis. Bērns saucis: "Gaura! Gaura!", gribēdams to apklusināt. Bet šis tik kaucis un kaucis. Pa to laiku skrējis pāri ezers, kura vārds bijis Gaurats. Tā kā bērns viņa vārdu bija uzminējis, tad ezers nolaidies zemē, noslīcinādams visus mājas iedzīvotājus. Arī tagad pie ezera atrodas Vēžnieku mājas, tikai ne agrākajā vietā. Ezers ir neparasti dziļš šai apkārtnei - līdz 15 metriem.

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Dobeles apkārtni 5. - 11. gs. apdzīvojuši senie zemgaļi. Atrasti Bāļu senkapi un apmetne Snierāja labajā krastā pie ietekas Bērzē.
Līdz 19. gadsimtam zemnieki dzīvojuši nelielos ciemos - divu līdz četru māju grupās, tāpēc arī māju vārdi bijuši daudzskaitļa formā, kas saglabājies līdz mūsdienām.
16. gadsimta beigās ar Kurzemes hercoga dāvinājumiem sākusies muižu ierīkošana. Dobeles pagasta teritorijā bijušas 11 muižas. Kaut kādas pēdas var atrast tikai no Bērzbeķes un Dobes muižām, no pārējām nav saglabājušās ne ēkas, ne apstādījumi.

Zināms, ka 1672. gadā Bērzbeķes muižas īpašnieks bijis majors Mēdems, 1690. gadā - franču rotmeistars Butlers. Muižu mantojis Butlera dēls, kas miris mēra laikā. 1755. gadā Bērzbeķes muižu nopircis hercogvalsts ministrs, kambarkungs Ernsts Butlers. Bērzbeķes baronu kapi atradušies Zilajā kalnā, tie izpostīti 20. gs. 60. - 70. gados, ņemot granti ceļa būvei.

Dobes muiža 1667. gadā piederējusi Alten Bokumiem. 1672. gadā tā pārdota Holleyrem. 20. gs. 70. gados muižas apbūve bija iekļauta republikas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Muižas dzīvojamā ēka bija koka celtne. 80. gadu sākumā nezināmu apstākļu dēļ tā nodega. Saglabājušās tikai dažu saimniecības ēku (celtas ap 19. gs. vidu) mūra sienas un vecā muižas magazīna.

Novads smagi cieta 18. gs. sākumā - lielā mēra laikā, kad izmira gandrīz visi bērni un vecie cilvēki. Smagas neražas gadi bija 1785. un 1786.
Pagastā ātrāk kā citur Dobeles novadā tika atvērta latviešu skola. Tā sāka darboties 1839. gadā.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Dobeles pagasts tika nodibināts 1920. gada 4. aprīlī. Pirmais pagasta padomes priekšsēdētājs bija A.Beitlers, valdes locekļi - K.Laurītis, J.Neimanis, J.Gulbis un J.Štelmahers, revīzijas komisijas priekšsēdētājs - J.Bergs, tiesas priekšsēdētājs K.Zemītis.

19. gs. beigās un līdz 20. gs. 40. gadiem Dobeles apkārtnē dzīvoja daudz izglītotu cilvēku. Pēc 1. pasaules kara pagastā darbojās Dobeles savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība (dibināta 1886. g.); Latvijas pretalkohola biedrība (1922. g.), Latvijas Zemnieku savienības Dobeles nodaļa (1920. g.), Dobeles mednieku biedrība "Stirna" (1921. g.), Dobeles lauksaimniecības biedrība "Plēsums" (1924. g.), Dobeles biškopības biedrība "Saime" (1926. g.), Dobeles lopu pārraugu biedrība (1929. g.), Dobeles latviešu biedrība. Pašreiz Dobeles pagastā biedrības nedarbojas.

Līdz 1940. gadam Dobeles pagasta teritorijā dzīvoja daudz turīgu zemnieku. Par vienu no saimniecībām 1939. gadā Dobeles pilsētas valdes izdevumā "Dobeles novads no tūrisma viedokļa" Voldemārs Ziemelis raksta: "Lejas - Strazdu" saimniecība, tā ir viena no modernākajām un vislabāk iekārtotajām saimniecībām Latvijā. Iekārtojis lauksaimnieks Eduards Peize. Pēc saimniekošanas veida tipiska lopkopības un dārzkopības saimniecība. Zemes platība 109,62 ha, no tiem 20 ha meža un 3 ha nederīgās zemes. Zemes virskārta - melnzemes maisījums ar smilti un sarkanais māls. Lauki drenēti. Saimniecībā pavisam ir 13 staltas, labi uzturētas ēkas. Saimniecībā netrūkst arī ūdensvada un elektrības. No mašīnām - automobilis, elektrības un petrolejas motori, govju slaukšanas mašīna. Kūtī ir 60 labi koptas brūnās govis, daļa ir tīrasiņu lopi. Kūts cementētais klons ir mazliet slīps, govis stāv pie amerikāņu sistēmas barības galdiem. Lopu dzirdināšana automātiska. Vienā kūts stūrī liels skābbarības tornis. Otrs galvenais ienākumu avots - dārzkopība. Labi kopts 5,2 ha plašs augļudārzs. Audzē arī rozes un siltumnīcās vīnogas, melones. 1938. gadā Peizes kundzei kā priekšzīmīgai lauksaimniecei piešķirts Triju zvaigžņu ordenis. Viņa ir saimniecības vadītāja pēc Ed. Peizes nāves un pierāda, ka sieviete var būt laba un lietpratīga priekšzīmīgas lauku saimniecības vadītāja."

Dobeles pagasta teritorija daudz cietusi 2. pasaules kara laikā. Daļa pagasta ietilpa t.s. Kurzemes cietokšņa joslā. Šeit ap "Plamšu", "Lejasaudžu", "Rasu" un "Priežusargu" mājām virzienā uz "Rumbām" risinājās Ziemassvētku kaujas, Džūkstes kaujas. Smagas kaujas risinājās arī augstienē starp "Griezēm" un "Radziņiem" ."Nabadziņu" mājas vairāk kārt gājušas no "rokas rokā", kā atmiņās dalījās leģionārs J.Bērziņš, pie šīm mājām tikai ar degmaisījumu un rokas granātām iznīcināti 26 krievu tanki. 2. pasaules kara laikā tika nopostītas 2/3 pagasta ēku.

Dobeles pagastā līdz 1940. gadam bija labi iekoptas zemes un lielas lauku saimniecības (50 - 100 ha), tādēļ represijas Dobeles pagasta iedzīvotājus skāra īpaši smagi. Tā 1941. gadā no pagasta izveda 17 cilvēkus, bet 1949.gadā -114 cilvēkus. Nav konkrētu ziņu par atsevišķi represētajiem citos gados. Laika gaitā vairākkārt mainījušās arī Dobeles pagasta administratīvās robežas. Līdz 1940. gadam Dobeles pagasta teritorija pletās 6 - 7 km rādiusā ap Dobeles pilsētu. Daļa toreizējās Dobeles pagasta teritorijas tagad atrodas Auru, Krimūnu un Bērzes pagastu teritorijās. Savukārt tagadējā Dobeles pagasta teritorijā ietilpst daļa no bijušo Sīpeles, Džūkstes un Lestenes pagastu teritorijas un tikai neliela daļa no bijušā Dobeles pagasta teritorijas. Tā, piemēram, līdz 1940. gadam tagadējais Lejasstrazdu ciemats bija Sīpeles pagastā, Sudrabiņu kapi - Džūkstes pagastā u.tml. Pēc 2. Pasaules kara pagasta robežas tika mainītas daudzas reizes. 1950. gada dokumentos redzams Dobeles ciems, vēlāk Gaismas ciems, kā arī lielākās apdzīvotās vietas: Lejasstrazdi, Bērzbeķe, Lielbērze (tagad Auru pagasts), Aizstrautnieki, Auguļi. Ciema padome ir atradusies Dobelē, nelielu laiku - Virkus skolā (tagadējais Bērzes pagasts) un tad atkal Dobelē.

Padomju laikā ciema teritorijā atradās padomju saimniecība "Dobele" (4643 ha), kolhozs "Ždanovs" (1937 ha), kolhozs "Zelta Druva" (3461 ha), Dobeles rajona slimnīcas palīgsaimniecība "Unzumāras" (93ha), Augļkopības izmēģinājumu saimniecība "Lauciņi" (279 ha) ar augļu dārzu un kokaudzētavu. 1949. gadā "Uztupjos" iekārtota Dobeles agrometeoroloģiskā stacija - pirmā sociālistiskajā Latvijā. Vēl ciema teritorijā atradās Dobeles mežniecība, Dobeles sadzīves pakalpojumu kombināta aušanas cehs, krejotava, veterinārais iecirknis, trīs veikali, četri klubi, divas bankas, sanatorija "Lielbērze". Līdz 1964. gadam bija uzceltas 14 lielas saimniecības ēkas, klubs, bērnudārzs, 36 dzīvojamās mājas.

Vēsturiski Dobeles pagasta centrs vienmēr ir bijis Dobele. Tomēr Dobeles pagastā ir veidojušās vairākas blīvāk apdzīvotas vietas - vispirms tie bija muižu centri: Bērzbeķes muiža (bijusi apdzīvota jau 1672. gadā, tolaik tās īpašnieks bijis barons Mēdems) un Dobes muiža (1667. gadā tā piederējusi Alten-Bokumiem). Daļa tagadējās pagasta teritorijas ietilpa arī Rumbu, Sīpeles, Baltās, un Virkus muižas īpašumā. 2. Pasaules kara laikā tika nopostītas gandrīz visas ēkas pagastā daļā, kas robežojas ar Džūksti (ap Kalnciema ceļu) - tur notika smagas cīņas. 20. gs. 50. - 70. gados arvien vairāk tika noplicinātas bijušo muižu ēkas. Šajā periodā sāka veidoties abi Dobeles pagasta ciemati - Aizstrautnieki un Lejasstrazdi. Ciemati ir veidoti mākslīgi kā kolhozu centri, tādēļ tie ir bez savas vēsturiskās un kultūras auras. Ciematu veidošanos stimulēja daudzie iebraucēji, kas šeit apmetās uz dzīvi. Minētais periods raksturojas ar intensīvu meliorācijas procesu, kas daudziem iedzīvotājiem lika pārcelties dzīvot uz centru. Tukšās mājas un dārzus nolīdzināja un iznīcināja.

Jaunbērzes pagasts
Jaunbērzes pagasta centrs atrodas 16 km attālumā no novada centra - Dobeles. Attālums līdz galvaspilsētai Rīgai ir 50 km. Jaunbērzes pagasts robežojas ar Dobeles novada Dobeles pagastu un Bērzes pagastu, Jelgavas novada Līvbērzes pagastu un Valgundes pagastu, un Tukuma novada Džūkstes pagastu. Pagastam cauri ved divi valsts nozīmes autoceļi: Jelgava - Tukums un Rīga - Liepāja, kā arī dzelzceļa līnija Rīga - Ventspils. Jaunbērzes pagasta platība ir 110,55 km².

Pagasta zemes iedalījums: lauksaimniecībā izmantojamā zeme - 5169.6 ha jeb 46.8 %, t. sk. aramzeme  4604,4 ha; meži - 4664.7 ha jeb 42.2%; krūmāji - 131.8 ha jeb 1.2%; purvi - 176 ha jeb 1.6%; zem ūdeņiem - 409.9 ha jeb 3.7%; zem ēkām un pagalmiem - 121.8 ha jeb 1.1%; zem ceļiem - 339.8 ha jeb 3.1%; pārējās zemes - 41.5 ha jeb 0.4%. Kopā: 11055.1 ha Meliorētā lauksaimniecībā izmantojamā zem ir 4754,4 ha jeb 92,0%

Lielākā apdzīvotā vieta pagastā ir Jaunbērzes ciemats, kur dzīvo ap 800 iedzīvotāju, t.i. 68% no visiem pagasta iedzīvotājiem. Vēl kā atsevišķus apdzīvoto vietu centrus var uzskatīt Mežiniekus, Apšupi, Sīpeli un Kazupi. Apmēram 11% pagasta iedzīvotāju dzīvo viensētās.

Vēsture
Jaunbērzes pagasta vēsturi ir pētījis netālu esošajā Džūkstē dzimušais vēsturnieks J.Straubergs. Viņš ir atzīmējis, ka viduslaikos tagadējā pagasta teritorijā pastāvējuši nelieli ciemi - māju grupas no divām, trim vai četrām ēkām.

Jaunbērzes pagasts atrodas divu upju - Lielupes un tās pietekas Bērzes - sateces daļā. Pagasta teritoriju nosacīti varētu dalīt divās daļās. Dienvidu pusi veido ūdensšķirtne starp abām upēm, kas ir arī  teritorijas augstākā un sausākā daļa. Austrumu pusi veido mitrie, purvainie, dūksnainie meži Lielupes kreisajā krastā. Atšķirīgie apstākļi dažādās teritorijas vietās noteica arī atšķirīgas saimniekošanas metodes un atšķirīgu vēsturi līdz pat 20. gadsimtam. Ūdensšķirtnes daļā, kur bijusi mālaina augsne, pastāvējusi īpaša metode augsnes auglības atgūšanai ar mākslīgi uzdambētu dīķu palīdzību. Ap laukiem izveidoja nelielus dambjus. Pēc tam, kad zemes ražība bija izlietota, lauku appludināja uz 2 - 3 gadiem. Citiem vārdiem - papuve zem ūdens. Iespējams, tādā veidā sausajā apkārtnē gan ūdeni saglabāja, gan nezāles iznīcināja. Šāda sistēma bija sastopama vēl 19. gs.  Ūdensšķirtnes daļa ietilpa Slagūnes vākā (zemes grāmatā).

Citāda, visai atšķirīga, ir pagasta austrumu daļas vēsture. Hercogu laikos te atradušies medību lauki, Mazā Mežmuiža bijusi medību pils. Par Mežinieku pusi vēstures dokumentos saglabātas vairākas interesantas ziņas. Kad 1330. gadā Livonijas ordenis ieņēma Rīgu, tika noteikts, ka Rīgas iedzīvotājiem ir tiesības cirst malku  Bērzes lejas daļā. 15. gs. ordeņa pārvaldnieki konstatēja, ka rīdzinieki šeit cērt ne tikai malku, bet arī baļķus, un pat ir uzcēluši mājas, tāpēc radies konflikts.  Hercoga laikos Mežinieku iedzīvotāji bija mežsargi un mednieki. Mežiniekus pamazām pievienoja Meža muižas pagastam. 18. gs. sākumā šai pagastā ietilpa divi "Sila Indriķi", divi "Baldēri" ("Baldeļi"), vieni "Sildedži", divi "Aņģi", vieni"Sniķeri"un trīs"Vaiņas".

J. Straubergs izkliedē vispārpieņemto uzskatu, ka muižu zemes kopšana esot bijusi paraugs latviešiem, kā labāk kopt savu zemi. Šādu paraugu nav bijis, jo latviešu zemkopība sāka uzplaukt tikai 19. gs. beigās - pēc tam, kad latvieši varēja iegādāties zemi  īpašumā un kopt to, nebaidoties par nākotni.

Jaunbērzes pagasta teritorija smagi cieta 2. pasaules kara cīņās, vēl lielāku postu tai nodarīja sekojošie padomju kolektīvās zemkopības gadi. Bijušajā Grundmaņu māju teritorijā pēc 2. pasaules kara ierīkoja cietumu - darba nometni. Uz šīs darba nometnes bāzes izveidoja padomju saimniecību (sovhozu) "Bērze".

Kopš 1990. gada Jaunbērze ir atdalīta no Bērzes. 1990. gadā  izveidotajam pagastam tika dots nosaukums "Jaunbērze".
No 2009. gada 1. jūlija Jaunbērzes pagasts iekļauts Dobeles novadā.

Krimūnu pagasts
Krimūnu pagasts atrodas Latvijas lejas daļā - Zemgalē, Dobeles novada austrumu daļā. Tas robežojas ar Dobeles pilsētu, Bērzes pagastu, Auru pagastu, Tērvetes novadu, kā arī ar Jelgavas novada Zaļenieku un Glūdas pagastiem.

Krimūnu pagasts atrodas 70 km attālumā no Rīgas un ļoti ērtas sasniedzamības attālumā no citiem centriem: Dobele - 10 km, Jelgava - 30 km.

Krimūnu pagasta teritorijā plūst 4 upes: Bērze, Ālave, Auce, Tērvete un Eglones strauts.

Vēsture
Par Krimūnu pagasta senvēsturi liecina arheoloģiskie atradumi Audzu muižā, Sāvaiņu mājās. Vērtīgas senlietas atrastas arī Kalna Pluņķu teritorijā.  "Mazčankās" atrasts sērūdens.
1437. gads - ap šo laiku ir pirmās un vecākās ziņas no lēņu rakstiem par Krimūnu novadu, konkrēti par Bīlasta muižu (Behrsemunde). 1628. gadā hercogs izlēņo šo muižu savam kalpotajam  B.Jēgerim. Muižai ir tikai 3 klaušu mājas.
Hercogienei Elizabetei Magdalenai piederēja Lipstu muiža - Friedrihshofa, saukta Klein Friedrihshofa. Sākot ar 1643. gadu hercogs galma vajadzībām muižās atvēra austuves. Lipstos atradās linaustuve, un zemnieku sievām un meitām klaušu kārtā vajadzēja izstrādāt zināmas olektis linaudekla.
Lipsti pieminēti 1675. gada 28. martā Jelgavā rakstītajā Luīzes Šarlotes testamentā.
Kroņa īpašums bijusi arī Audzu muiža - Neu Friedrihshofa, muiža un novads Jelgavas apriņķī pie Auces upes. Vērtēšanas protokolos (Anschlags Protokole) ir minēts fakts, ka Audzu muižas 17 saimnieki maksā 176 sudraba rubļus un 61 kap. Šai muižai ir 2 krogi: Stūra un Deģa. Lipstu muižai ir sudmalas, krogs un Glūdas dzertuve (Schenke).
1832. gadā minēts, ka Lipstu muižā ir 193 vīrieši, 191 sievietes, Audzu muižā 183 vīrieši, 180 sievietes, Bīlastu muižā, kas ir privātmuiža - 37 vīrieši, 34 sievietes.
1840. gada datos minēts, ka Bīlastē mājās mācās un tikuši pārklaušināti 13 bērni - 6 zēni un 7 meitenes. Arī ziņās par 1849./50. gadu teikts, ka apmācīti un pārklaušināti 10 bērni.
1848. gadā Glūdā uzceļ lūgšanu namu kā filiāli Dobeles draudzei. Baznīcas celšanā aktīvu dalību ņēmis Dobeles mācītājs Jūlijs Riechters. Lūgšanu nams celts uz Glūdu māju zemes.
19. gs. uzcēla Parūķa dzirnavas. Audzu muižas īpašnieks cēla Bērzes upes krastā pagaidu māju. Drīz pēc tam sāka celt aizsprostu, brīvslūžas un pašas dzirnavas. Celtniecības darbus vadīja vācietis Veigners, strādāja vācieši. Vēl tagad brīvslūžu mūrī ir redzams akmens ar iegravētu uzrakstu "C.Veygner - 1851". Dzirnavu dzelzs daļas - zobrati, asis, spoles u.c. mehānismi izgatavoti Anglijā. Dzirnavu ēkā bija izbūvēts plašs dzīvoklis dzirnavu pārvaldniekam ar ieeju caur stikla verandu.
1862. gadā minēts fakts, ka Audzu (-džu) skolu ziemā apmeklē 30 bērni - 19 zēni, 11 meitenes, vasarās - 10 bērni, t.sk. 6 zēni, 4 meitenes. Strādā skolotājs Gierts Purmalis, kurš izglītību ieguvis Dobeles draudzes skolā. Skolēni paliek skolā visu nedēļu un tikai sestdienās atgriežas mājās. Audzu skolas skolotājs no pagasta saņēma naudā 60 rbļ., renti par kādu zemes gabaliņu - 50 rbļ. un dzīvokli ar apkurināšanu.  
1860. gadā nedaudz samazinās pagastu skaits. Audzu un Lipstu muižas pieder pie Auru pagasttiesas, Bīlastu muiža pieder pie Dobeles pagasttiesas.
1867. gadā Dobeles novadā parādās šādi pagasti: Plepji ar Lipstiem un Audžu muižu, Virkus ar Bīlasta muižu.
1890. gadā Lipstu, Audzu un Plepju muižas pievieno Šķibei.
Krimūnas kā lauku centrs atradies 4 pagastu - Auru, Dobeles, Šķibes, Zaļenieku robežu krustcelēs, sācis attīstīties kā apdzīvota vieta 19. gs. beigās. 1872. gada 18.III Jelgavas dzelzceļa sabiedrība uzsāka 127 verstu garo Jelgavas - Mažeiķu dzelzceļa būvi. To nodeva ekspluatācijā 1873. gada 3.XI ar 4 stacijām, t.sk. Krimūnu staciju. Tās atklāšana ievērojami veicināja Krimūnu uzplaukumu. Tolaik, līdz 1927. gadam,  tā bija Dobelei tuvāk esošā stacija.
Satiksmi 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā uzturēja īpašos slēgtos, zirgu vilktos ratos - diližansā ar "fūrmaņiem" Balodi un Zeicu. 20. gs. 20. gadu pirmajā pusē tas kursēja trīs reizes dienā no Dobeles uz Krimūnām un atpakaļ. Vēlāk no Dobeles uz Krimūnām sāka kursēt arī otrs transporta līdzeklis - Ramsiņa autobuss.
1894. gadā ar Dobeles mācītāja Straumaņa gādību pārbūvē Glūdas baznīcu, izveidojot 200 sēdvietu un piebūvējot torni.
Gadsimta beigās pieaug sabiedrības kulturālās intereses, vēlme izkopt tautas apziņu. Sāk dibināt dažādas biedrības, arī Lipstu dziedāšanas biedrību (1892. g. kopā ar Zaļeniekiem). Audzu muižā 1887. gadā nodibina apdrošināšanas biedrību ugunsgrēka gadījumiem.
Krimūnas kā Dobelei tuvākā stacija iegūst pieaugošu nozīmi.
19./20. gadsimta mijā pasta nodaļas ir tikai Dobelē, Krimūnās (Friedrihshof) un Džūkstē. Telegrāfs ir tikai Dobelē un Krimūnās.
20. gs. sākumā sadalīta Audzu muiža (Neu Friedrihshofa)  16 vienībās ar kopējo platību 349 ha.
1905. gada strāvojumi skar arī Krimūnu pagastu. Kustībai laukos bija agrāra un nacionāla daba - zemnieki prasīja zemi, turīgo saimnieku mājās kalpoja daudz laukstrādnieku. Aktīvisti aģitējot gāja pa mājām un muižām. Svarīgs bija fakts, ka Krimūnās bija pasts un telegrāfs, arī dzelzceļš. Krimūnu stacijā tiek sagaidīti biedri, vesta un nodota nelegālā literatūra. Bērzes upes krastos notiek SD pulciņa "Uzvara" sanāksmes. Aktīvi darbojas "Tiņņu" mājās dzimušais Kārlis Verners. Novembra beigās sadursmes notiek gan Krimūnu stacijā, gan Degu muižā.
1908. gadā "Noru" mājās atver pirmo skolu. Skolā darbojas skolotājs Ozols. Skolas pastāvēšanas laiks nav ilgs. Savu darbu tā beidz, sākoties I Pasaules karam.
1911. gadā nodibinās Krimūnu piensaimnieku sabiedrība ar 80 biedriem, darbu uzsāk jaunā pienotava.
Par apstākļiem stacijā 1911. gada oktobrī, raksta Anna Žīgure: „...Nākamajā pieturā pēc Jelgavas, Krimūnās, vilciens stāv ilgāk; tvaika lokomotīve šeit papildina ūdens krājumus. Krimūnu stacija ir liela un plaša, tur ir gan restorāns, gan grāmatu veikals".
1914.gadā uzsāk skolas celtniecību. Skola atradusies pretī tagadējām "Pārupju" mājām. Arī šī skola nepastāvēja ilgi. Skola nodegusi, sākoties karam.
1918. gadā divstāvu ķieģeļa ēkā dzelzceļa malā, blakus stacijai atradusies Krimūnu ieslodzījuma vieta.
1921. gadā "Asteru" mājās savu privātaptieku atver Lukāss Jānis.
1922./23. gadā Krimūnās darbojas K. Kronberga aptieka, O.Makara koloniālpreču tirgotava, Kārļa Kazenieka tējnīca.
1924. gadā nodibinās Krimūnu Krājaizdevumu sabiedrība. Tās vadītājs ir Eduards Brahmanis, biedru skaits - 60.
1925. gadā nodibinās Krimūnu meliorācijas sabiedrība, biedru skaits - 30.
1927. gadā nodibinās Krimūnu savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrība, kuras vadītājs ir Eduards Brahmanis.
1930. gadā paplašina Krimūnu pienotavu.
Rosība uzplaukst Latvijas brīvvalsts laikā. Krimūnas ir Auru pagasta teritorijas daļa. Centrs ir Krimūnu pienotava, ap kuru koncentrējas pagasta sabiedriskā un kultūras dzīve. Iedzīvotāji nodeva pienu, iepirkās pienotavas veikalā.  Pienotavas zālē notika sabiedrisko organizāciju sapulces, sarīkojumi. Lielie zemes īpašnieki katrs darbojās savā valdē. Notika arī aktīva kultūras dzīve - otrajā stāvā atradās zāle ar skatuvi, darbojās teātra pulciņš. Lugu iestudēšanai tika pieaicināti režisori  no Rīgas.  Teātris devies arī viesizrādēs. Turpat atradusies bibliotēka ar 1200 sējumiem, kuru uzturējusi bibliotēkas biedrība ar 50 biedriem, prezidents - Leonīds Zilberts. Latvijas brīvvalsts laika turīgākās un labāk apsaimniekotās mājas - "Avotiņi", "Brišļi", "Vārnas" u.c.  "Kazāku" saimniekam Daizem bijis arī veikals, "Briukšķu" māju saimnieki nodarbojušies ar augļkoku audzēšanu, mēģinājuši izveidot ķieģeļu cepli. Rosība notikusi arī tuvākajā apkārtnē - darbojušās Lipstu ūdensdzirnavas. Bijušais muižas centrs - Zaļenieku Lipstu muižu zeme tikusi sadalīta jaunsaimniecībās. "Mazbākuļu" mājās atradies Jāņa Jurševska pārtikas veikals.  Lipstos atradās arī 1. pakāpes pamatskola un bibliotēka ar 782 sējumiem lielu fondu, prezidents Kārlis Bērziņš. Turīgajiem saimniekiem visā apkaimē bijuši tālruņi.
1938. gada 1. aprīlī izveidojās Krimūnu patērētāju biedrība, kas ierīkoja lielu pārtikas un rūpniecības preču veikalu bijušajā krogus ēkā, tagadējos "Kodolos". Kantora vajadzībām izbūvēja telpas otrajā stāvā.
Krimūnu stacijā atradās pasts un telefona centrāle, blakus -  dzīvokļi pasta darbiniekiem.
No 1939. gada avotiem: Krāšņo Parūķa leju kā maršrutu tūristiem ieteicis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
1941. gada izvešanas nav gājušas secen arī Krimūnu apkaimei - cieš "Lauciņu", "Dāņu" „Sudāru" māju iedzīvotāji, Košas ģimene no Krimūnām u.c.
1941. gadā aktivizējas Krimūnu aizsargu darbība.
Krimūnu stacijā bija liela rosība, īpaši 1941. gadā, kad ienāca vācieši. Ātri pazuda šeit dzīvojošie ebreji. Pašā stacijā 1942./43. gadā nepārtraukti kursēja sastāvi ar precēm. Uz fronti tika sūtītas zemnieku nodevas - siens un salmi zirgiem, labība - armijai. 1943./44.gadā no Rīgas un Jelgavas veda vērtīgas mantas, kuras izvietoja Krimūnu veikala noliktavās. Bijušajā Jāņa krogā sanesa mākslas priekšmetus un grāmatas vērtīgos ādas vākos. 1944. gada ziemā šīs grāmatas izmantotas malkas vietā.
1944. gada jūlijā caur Krimūnām plūda bēgļu straume. Pa sliedēm nepārtraukti kursēja bruņu vilciens. No "Avotiņu" mājām līdz Vērpjiem atradās kara lidmašīnu lidlauks. Glūdas baznīcā tika ierīkots kara hospitālis, kurā par palīgiem ņemti apkārtējo māju iedzīvotāji. Armijas zaldāti uz baznīcas sienām uzkrāsoja padomju atribūtiku - dažādus ordeņus, baznīcas ārsienu greznoja uzraksts "Da zdravstvujet Staļin". Mirušos apglabāja Glūdas kapsētā. Glūdā atradies kara sanitāro lidmašīnu lidlauks.
1945. gadā Krimūnu pienotavā izbūvē siera cehu un siera pagrabu.
Krimūnu pagasta teritorija izveidojusies padomju varas laikā. 1945. gadā Auru pagastā izveidoja Krimūnu un Auru ciemu, bet pagastu 1949. gadā likvidēja.
1947. gadā Brišļu mājās atver Auru skolas filiāli 1-3. klasēm, 1948. gadā - arī krievu klases. 1949. gadā skola kļūst patstāvīga, atver arī 5. klasi.
1948. gada 14. februārī 14 jauno darba zemnieku apvienojas kolhozā, kuru nodēvē  par "Cerību". Pēc trijiem mēnešiem kolhozu pārdēvē par "Vienību".
1949. gada 25. Marts - latviešu tautas Melnā diena, kas neiet secen arī Krimūnām. Iedzīvotājus izved no daudzām mājām. Pēc izvešanām beidzas mežabrāļu cīņas un sākas kolektivizācija.
1950. gadā izdemolē Glūdas baznīcu, tajā ierīko traktoru novietni un minerālmēslu  noliktavu. Pēc laikabiedru liecībām - Glūdas baznīcas ērģeļu stabules vēl ilgi mētājušās pa apkārtnes laukiem.
1950. gadā "Vienībai" pievienojas kolhozs "Dzintars", kurš dibināts 1949. gada 7. janvārī. Šajā sapulcē kolhozu pārdēvē par "Ļeņina" kolhozu. Kolhoza kantoris atradās Akāciju kluba telpās.
1967. gada 16. martā nodibinās padomju saimniecība "Krimūnas", direktors Alfrēds Reinfelds.
1971. gada 4. janvārī nodibina Krimūnu bibliotēku.
1971. gada 16. martā, pamatojoties uz LPSR Augstākās padomes Prezidija dekrētu "Par Austrumu un Bites ciema teritorijas samazināšanu un Krimūnu ciema padomes izveidošanu", Dobeles rajonā tiek izveidots Krimūnu ciems.
1972. gadā Krimūnu pienotavā likvidē sviestnīcu.
1975. gadā uzceļ "Liepu" kompleksu.
1979. gadā Krimūnu ciemam tiek pievienota 300 ha liela teritorija no Austrumu ciema.
1979. gadā pabeidz jauno Krimūnu pamatskolu un iekārto stadionu.
1980. gadā apvienojas "Leņina" kolhozs un sovhozs "Krimūnas", izveidojas Dobeles Auglkopības izmēģinājumu saimniecība. Par tās direktoru kļūst Jānis Eliass.
Padomju gados darbojas dažādas saimnieciskās organizācijas: Krimūnu patērētāju biedrība, pienotava, maizes ceptuve, 2 veikali, ēdnīca, sadzīves pakalpojumu punkts, frizētava. Krimūnās ir arī aptieka, no 1954. gada darbojas ambulance. Līdz 1957. gadam ambulance darbojusies arī Glūdā, taču sakarā ar administratīvo robežu maiņu likvidēta.
1983. gada 6. jūnijā jaunās telpās darbu uzsāk sakaru nodaļa un krājkase.
1989. gadā sāk iezīmēties pirmās pārmaiņas, un daži drosmīgākie zemnieki izvēlas zemes privātās apsaimniekošanas veidu - pagastā saimnieko 28 "Breša zemnieki".
1991. gada pavasarī pie pagasta padomes svinīgi tiek pacelts Latvijas Republikas  karogs.
1991. gada janvāra barikāžu laikā arī Krimūnu pagasta patrioti dodas uz Rīgu sargāt televīzijas torni.
1991. gada 20. jūnijs - zemes reformas pirmā kārta. Krimūnu pagastā zemi pieprasa 56 zemnieku saimniecības un 131 piemājas saimniecības.
1992. gada 26. oktobrī notiek svinīga Latvijas - Kanādas kopuzņēmuma "Canadien Agra" atklāšana.
1993. gada decembrī likvidē Krimūnu pienotavu.
1994. gadā uz Dobeles AIS bāzes nodibinās biškopības uzņēmums SIA "Nektārs".
1995. gada 10. janvārī no Dobeles AIS atdalās selekcijas laboratorija un izveidojas Valsts Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacija.
1995. gada maijā savu darbību pārtrauc Akāciju klubs.
1997. gadā likvidē Krimūnu aptieku, kura savās telpās atradusies kopš vācu laika.
1997. gadā likvidē Dobeles AIS, uz tās bāzes dibinās SIA „Krimūnas", vadītājs Jānis Eliass.
2004. gadā likvidējas SIA „Krimūnas".
2009. gada 1. jūlijā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Krimūnu pagasts tiek iekļauts Dobeles novadā.
2010. gada 22. februārī stacijā „Krimūnas" vairs nepietur vilciens, jo šis maršruts tiek likvidēts.

Naudītes pagasts
Naudītes pagasts atrodas Dobeles novada centrālajā daļā ar plašiem mežu masīviem un Austrumkursas augstienes veidotiem pauguriem.
Pagasta teritoriju šķērso Sesavas un Jugliņas upe. Aizdambējot Sesavas upi, Naudītes ciematā izveidota mākslīgā ūdenskrātuve (22 ha). Pagasta teritorijā atrodas Apguldes ezers. Tā platība ir 39,3 ha.

Naudītes pagasta kopējā platība ir 89,7 km², tai skaitā lauksaimniecībā izmantojamā zeme - 43,6 km² (aramzeme 39,7 km²); meži - 35.5 km²; ūdeņi - 1,4 km²; purvi - 1,2 km²; citas zemes - 12.3 km².

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs: latvieši - 82 %; cittautieši - 18 % (baltkrievi - 6 %, krievi - 4 %, ukraiņi - 3 %, poļi - 1 %, lietuvieši - 2 %, citi - 2%).
Vidējais iedzīvotāju blīvums - 8.72 cilvēki/km².
Ekonomiskais blīvums - 17.96 cilvēki/km².
Pagastā ir sekojoši ciemi: Naudīte (321 iedzīvotājs) un Apgulde (156).

Vēsture
Naudītes pagasta meži, pakalni, saimniecības un vecākās paaudzes cilvēku prāts glabā daudz teiksmainu senatnes stāstu. To ir atzinuši vēsturnieki un arheologi, kas vairāk kārt sekmīgi veikuši izrakumus Naudītes pagastā. Jānoganu un Vecpokaiņu robežās atrasti agrā dzelzs laikmeta kapi ar vēsturiskām senlietām, Līķu māju robežās uzieti akmens laikmeta priekšmeti, Sinkās atrasti 5 uzkalniņi un agrā dzelzs laikmeta ieroči.

Svarīga vēsturiska vieta kādreizējā Naudītes pagasta teritorijā ir Spārnu pilskalns pie Spārnu ezera (pašreizējā administratīvi teritoriālajā iedalījumā - Īles pagastā). Par šo pilskalnu rakstījis Dr. A.Bīlenšteins un E.Brastiņš. Pastāv viedoklis, ka Spārnu pilskalns ir hronikā minētā Raktes pils vieta - 13. gadsimta Spārnenes zemes galvenais centrs.

Augsti un krāšņi Naudītes pagastā ir bijuši Grābenu, Vīļu un Poču kalni.
Bez 15 ha lielā Spārnu ezera var vēl minēt Melnezeru. Pagastu šķērsojušas Sesavas, Gardenes un Auces upes (patlaban pagasta teritorijā no iepriekšminētajām ir tikai Sesavas upe).

A.Bīlenšteins savos rakstos jau 1869. gadā pirmoreiz pieminējis mūsdienās slavenās Naudītes pagasta Pokaiņu meža akmeņu kaudzes. A.Bīlenšteins kopā ar prāvestu Augustu fon Rozenu vācis materiālus par Zemgales un Kurzemes pilskalniem. Darba gaitā tikuši apsekoti Spārnu un Oganu pilskalni, visa teritorija starp Oganu māju kopu, Sesavas upi, Dobeles - Īles ceļu un Pokaiņu krogu. A.Bīlenšteins ir iepazinies arī ar Bērzukalnu, Naudaskalnu, sevišķu uzmanību mežā pievēršot Grābenu kalniem, kur līkloču gravās pamanījis ūdeņu apskalotus akmeņus, kas atgādina bruģi. Pokaiņos veiktie arheoloģiskie izrakumi ir apstiprinājuši, ka augsnes slānis šeit veidojies mūsu ēras 1. un 2. gadu tūkstotī. Kādreiz te bijuši seno zemgaļu tīrumi, bet mūsdienām tuvākajos gadsimtos ar zemkopību saistīta darbība šeit nav notikusi - izveidojies mežs.

Vissenākie pagaidām zināmie Latvijas lauku apdzīvoto vietu, mežu, nocietinātu piļu, pilsētu, zemnieka sētu u.c. skicējumi pieder diezgan plaši pazīstamam Šveices 17. gs. māksliniekam Johannam Rūdolfam Šturnam. J.R.Šturns vācu ķeizara Leopolda I delegācijas sastāvā 1661. gada pavasarī no Vīnes caur Morāviju, Rietumpoliju, Austrumprūsiju, Kuršu kāpām, Rietumlietuvu, Latviju, Pleskavu un Tveru, karietē brauca uz Maskavu. Mākslinieks brauciena laikā zīmēja ilgākas apstāšanās vietās redzēto. Latvijas caur brauciena laikā radās 37 akvareļu skices. Lai gan skices ir nepilnvērtīgas, tās ir ticams avots Latvijas lauku kultūrainavas pētīšanai. J.R.Šturns ceļa posmā no Lielauces uz Dobeli ir uzskicējis Naudītes pagasta zemnieka sētas "Pokaiņi" un "Zeltiņi", pēc kurām var spriest par apzinātu apstādījumu veidošanas tendenci Latvijā, kā arī par to, ka jau 17. gs. vidū bija izstrādāti noturīgi principi saimnieciskās un citas darbības laukumu veidošanai, ierobežojot šo platību ar ēkām, žogiem, vārtiem, ceļiem, ūdenstilpnēm u.c. "Pokaiņos" un "Zeltiņos" skaidri saskatāms divu pagalmu princips, kad apbūves laukums tika dalīts darbu jeb netīrajā daļā (pagalmā), kas parasti atradās starp dzīvojamo māju un lopu mītnēm, un izrādīšanās jeb tīrajā daļā (pagalmā), kas atradās starp dzīvojamo māju un saimniecības vērtību glabātuvi - klēti.

Naudītē bijušas vairākas muižas, piemēram, Naudīšu muiža jeb Naudīte, Pētervalde jeb Stenģeļa muiža, kā arī Jaun-Sesava. Vēsturiski kādai gravai bijis apzīmējums "mēra vārti". Iespējams, ka šis nosaukums vēsturiski radies 18. gs. sākumā - lielā mēra laikā, kad smagi cieta Dobeles novads, sevišķi skarot bērnus un vecāka gadagājuma ļaudis. Naudītes pagasts apvienojis 4 daļas: Naudītes pagastu (naudīšniekus), Mežkunga pagastu jeb Pētervaldi (pētervaldniekus), Jaunsesavas pagastu (sesavniekus) un Pilskunga pagastu (tīļeniekus).

1. pasaules kara laikā tika izpostīts pagasta arhīvs un iznīcināti visi arhīva dokumenti, tāpēc ir ļoti grūti izsekot pagasta vēsturei. Kara laikā 1915. gada jūlijā daudzi naudīšnieki devās bēgļu gaitās uz Vidzemi, Kurzemi, Krieviju, citi iesaistījās kara darbībā.

1918. gada beigās un 1919. gada sākumā Naudītē noritēja sīvas cīņas par padomju varu. 1918. gada 26. decembrī Jaunsesavas pagastā tika likti pamati padomju varai - ievēlēta padome saskaņā ar Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku pagaidu valdības 17. decembra manifestu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Bet jau 1919. gada 22. jūnijā Pētervaldes muižā pagasta bezzemnieku sapulcē tika ievēlēta Naudītes pagasta pašvaldība saskaņā ar Latvijas Pagaidu valdes rīkojumu par pašvaldību atjaunošanu pagastos. Pagastā bija 131 balsstiesīgs bezzemnieks, vēlēšanās piedalījās 34 %. Tika ievēlēts pagasta vecākais, 2 palīgi, 8 vietnieki un 1 tiesnesis. 1921. gada 15. augustā pagastā notika pirmās skolotāju vēlēšanas. 1922. gadā tika ievēlēta Zemes ierīcības komiteja 5 cilvēku sastāvā. 1923. gadā darbojas Aizsargu izrīkojuma komisija, Naudītes - Sesavas Izglītības biedrība "Imanta" un Latviešu zemnieku savienības nodaļa. Pagastā ir nespējnieku nams. Par kārtību pagastā rūpējas policisti, kārtībnieki un zemessargi. Sestdienās un svētdienās pagastā darbojas bibliotēka. Pagastā ir sava krājaizdevumu sabiedrība, uguns apdrošināšanas biedrība, auto klubs. Pagastā tiek veikta ceļu revīzija, kā arī lauksaimniecības skaitīšana. 1925. gadā Naudītes pagastā ir 1686 iedzīvotāji, no tiem 932 sievietes (55 %) un 763 vīrieši (45 %). No 1925. līdz 1928. gadam pagastā reģistrēti 86 ārzemnieki (vācieši, lietuvieši, poļi, krievi u.c.). 1935. gadā pagasta platība ir 84 km², iedzīvotāju skaits - 1550, no tiem vīrieši - 733 (47 %), sievietes - 817 (53 %).

70 % no zemes kopplatības sastāda aramzeme. 1937. gadā lielāko daļu no visiem sējumiem sastāda tīruma zālāji, ziemāji, mieži, auzas, mistrs.
1936./1937. gadā sociālajai apgādei tiek atvēlēta piektā daļa no pagasta budžeta. Jaunsesavas baznīcā darbojās Dobeles evanģēliski luteriskās baznīcas filiāle. Baznīcu uzcēla 1906. gadā par cilvēku saziedotajiem līdzekļiem. Aktīvi tā darbojās līdz 20. gs. 50. gadu beigām, kad draudze tika izklīdināta. 1974. gada 30. maijā ar ciema padomes atļauju baznīca kopā ar baznīcas vārtiem tika uzspridzināta.

Naudītes pagastā darbojušās vairākas skolas. Naudītes pamatskola dibināta 1882. gadā, tā atradās Dobeles - Īles ceļa malā. 20. gs. 30. gados skolā darbojies 345. Naudītes mazpulks. Skola tika sagrauta Lielā Tēvijas kara laikā, kad Naudītē risinājās smagas kaujas. Skola darbību atsāka 1945. gadā Pētervaldē. 3 km no Penkules robežas atradās Jaunsesavas pamatskola, celta cara laikos. Skolu likvidēja 20. gs. 60. gadu beigās. 1974. gadā slēdza arī skolu Pētervaldē. Līdz 1991. gadam bērni ar autobusiem tika vesti uz Bēnes vidusskolu. Pateicoties novadniekam LKP CK 1. sekretāram Jānim Vagrim, 1991.gadā durvis vēra jaunā Naudītes pamatskola, kas celta 162 skolēniem.

Lielu postu pagastam nodarīja 1941. un 1949. gada deportācijas, kā arī kolektivizācija, kad pagasta teritorijā izveidoja kopsaimniecības. 1967. gadā Naudītes ciema platība bija 113,1 km², iedzīvotāju skaits - 901. Meži aizņem 1/3 kopplatības. Zemes izmantotāji - p/s "Naudīte" (4976 ha) un p/s "Bēne" (1200 ha). Pagasta robežas padomju laikā vairāk kārt grozītas. Daļa sākotnējās Naudītes pagasta teritorijas atdota Īlei, Anneniekiem un Auriem. 1984. gadā Naudītei no Auru pagasta pievienota Apgulde.

Naudītes pagastā dzimuši un dzīvojuši: rakstnieks Kārlis Fimbers; dzejnieks, psiholoģijas un socioloģijas profesors Unionas koledžā Ņūdžersijā Gunars Saliņš; rakstnieks, fotomākslinieks Gunārs Birkmanis; gleznotājs, grafiķis Ernests Hermanis Gētgens; revolucionārs Jānis Lencmanis; komunists Jānis Vagris, keramiķis Egons Šmēdiņš.

Penkules pagasts
Penkules pagasts atrodas Dobeles rajona vidusdaļā, Zemgales līdzenuma dienvidrietumu daļā. Pagasts robežojas ar Bēnes, Naudītes, Auru, Tērvetes un Bukaišu pagastiem. Līdz novada centram Dobelei ir 19 km, līdz blakus esošā Auces novada centram - Aucei - 18 km. Pagasta teritoriju austrumu - rietumu virzienā, aptuveni 17 km garumā, šķērso šoseja Auce - Jelgava. Tā nodrošina ērtu satiksmi gan uz Jelgavu (42 km), gan uz valsts galvaspilsētu Rīgu (80 km).

Pagasta zeme
Lauksaimniecībā izmantojamās zeme - 5487,1 ha (74,1% no kopējās zemes platības), t.sk. aramzeme - 5203,8 ha; meži - 1116,6 (15,7%); krūmāji - 126,1 (1,7%); purvi - 22,9 (0,3%); zem ūdeņiem - 135,0 (1,8%); zem ēkām un pagalmiem - 134,5 (3,5%); zem ceļiem - 214,1 (2,9%); pārējās zemes - 126,7 (1,7%)
Lauksaimniecībā izmantojamās zemes novērtējums Penkules pagastā ir 54 balles. Meliorēto zemju īpatsvars - 83,7% (4602 ha) no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības.
Pagastā ir māla, grants - smilts krājumi, bet to kvalitāte un iespējamie apjomi nav izpētīti.

Virszemes ūdeņi
Cauri pagasta teritorijai plūst septiņas upes: Auce (16,3 km garumā), Ālave (garums ir 24 km), Govainis (Auces upes pieteka, kopgarums ir 11,5 km), Jugliņa (Ālaves upes kreisā krasta pieteka, garums ir 5,1 km), Rīgava (Auces upes pieteka, kopgarums 5 km), Skujaine (garums 4 km).
Penkules pagasta teritorijā nav neviena ezera, bet ir trīs lielākas mākslīgās ūdenskrātuves - Centra ūdenskrātuve (3,2 ha), "Dimzu" ūdenskrātuve (11,4 ha), Skujaines ūdenskrātuve (27,5 ha).
Zemgales līdzenumam netipiska ainava ir izveidojusies Skujaines upes ielejā pie "Dzelmēm", kur ir neregulētas upes posms izteiktā ielejā. Šajā teritorijā atrodas viena no nedaudzajām Baltijā zināmajām pārakmeņoto augšdevona zivju atradnēm.

Apdzīvotās vietas
Penkules pagasta apdzīvotajās vietās dzīvo 692 cilvēki jeb 62,18% no kopējā iedzīvotāju skaita pagastā. Penkules ciematā dzīvo 313 iedzīvotāji t.i. 28,3 % no visiem pagasta iedzīvotājiem.
Pagasta teritorijā vēl ir 7 apdzīvotas vietas: Sējas, Ezeriņi, Vecvagāres, (ciems savu nosaukumu ir ieguvis, pateicoties Latvijas Valsts prezidenta A.Kvieša (1881.-1941.) mājām "Vecvagārēm"), Skujaine, Baldonas, Ābeles, Ālaves.
Pārējie pagasta iedzīvotāji ir apmetušies viensētās. Vidējais iedzīvotāju blīvums ir 14,9 cilvēki/km².

Vēsture
Vecākais zināmais Penkules rakstiskais minējums ir 1272. gada 7. oktobra dokumentā par Spārnenes novada sadalīšanas protokolu, kur minēts ciems Wanpen.
Iespējams, ka Kurzemes hercogistes laikos Penkule ietilpa Tērvetes novadā.
17. gs. otrajā pusē novadā iebruka gan zviedri, gan sakši, bet 18. gs. sākumā - krievi. Par cīņām ar tiem liecina teikas, kā arī vietvārdi - Zviedrājs pie Laģiem, Krievu kapi pie Vecvagarēm u.c.

1873. gadā izbūvēja dzelzceļa līniju Jelgava - Mažeiķi. Ap šo laiku sāka attīstīties no baroniem iepirktās saimniecības. Lielākās no tām bija Ausekļi, Laģi, Supas, Vecvagari.
Gadu desmitu un simtu laikā Penkules pagasta robežas mainītas neskaitāmas reizes. 19. gs. tas skaitījās kroņa (valsts) pagasts, 20. gs. sākumā Penkulei pievienoja otru kroņa pagastu - Kroņa Auci.

20. gs. sākumā Penkules pagasts veidoja apvienību no Penkules, Cimeres un Kroņauces pagastiem. Katram no tiem bija sava pārvaldība, bet tad tie tika apvienoti vienā Penkules pagastā ar vienu pagasta namu un divām skolām - Penkulē un Kroņaucē. Pagasta nams vispirms atradies jaunuzbūvētajā skolas ēkā, tad pārcēlies uz jauno pagasta namu (tagadējo pasta ēku). Pagasta zemes platība bija 15000 pūrvietas (1 pūrvieta - 0,36 ha). No visas zemes platības apmēram 3500 pūrvietas aizņēma meži, no kuriem visievērojamākais bija Silatīļu, Bramaņu un Sēju mežs, kur atrodas kapsēta.
Pateicoties zemes stāvoklim, kurš uzskatāms par caurmērā vidēji labu, saimnieciskais stāvoklis uzplauka jau ar pirmskara gadiem - vienmērīgi labi bija attīstīta graudkopība un lopkopība.

Penkules pagastā 20. gs. sākumā dzīvoja apmēram 1300 iedzīvotāju. No tiem tikai kādi pāris desmiti bija lietuvieši un daži krievi, pārējie bija latvieši. Pirms 1. pasaules kara Penkulē klejoja čigānu bari, bet pēc kara tie apmetās uz renti vai izklīda. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visi iedzīvotāji bija aizbēguši, jo krievu kareivji dzina ar varu ārā no mājām. 1. pasaules kara laikā pagasta robežās nekādas cīņas nenotika, tāpēc ēkas cieta maz. Vairāk cietusi skola un pagasta nams, kurus par mītnēm bija izraudzījies vācu karaspēks. Bēgļi, kuri aizbēga 1915. gadā, pārnāca tikai 1918. - 1921. gadā. Atgriežoties no bēgļu gaitām, cilvēkiem nebija jāuztraucas par savām mājām, jo tās nebija nodedzinātas, tikai mantas bija saplēstas, sadedzinātas vai arī nolaupītas.

Ar Latvijas valsts nodibināšanos atplauka saimnieciskā, pašvaldības un sabiedriskā dzīve. Penkulē uzbūvēja dzelzceļa staciju, uzcēla biedrības namu, izbūvēja modernu nespējnieku patversmi un uzcēla jaunu, plašu skolas ēku. Iedzīvotāji galvenokārt nodarbojās ar zemkopību, atsevišķi saimnieki - ar dravniecību un dārzkopību. Dravniecība tomēr bija uz zema līmeņa. Dārzkopība sāka atjaunoties pēc 1. pasaules kara, daudz stādīja augļu dārzus. Ogu dārzu bija maz, gandrīz nemaz neaudzēja upenes, jo ar tām bija pilni meži. Iedzīvotāji, kuri atgriezās no bēgļu gaitām Vidzemē, sēja kaņepes, kuras pirms tam Penkulē neaudzēja.

Otrā pasaules kara laikā aktīva kara darbība Penkules pagasta teritorijā nenotika un frontes līnija pagasta teritoriju nešķērsoja. Vienīgā celtne, kura cieta kara laikā, bija skola un nelielas blakus esošās ēkas. Skola gan necieta no aktīvas kara darbības, to vācieši atkāpjoties uzspridzināja. Kara laikā Penkulē ieradās bēgļi - vispirms no Krievijas, kurus vācu karaspēks sūtīja projām no frontes līnijas, vēlāk, vāciešiem atkāpjoties, ieradās bēgļi no Daugavpils apkārtnes.

Muižas. Ālaves muiža celta 19. gs. Tā ir divstāvu koka celtne, apakšā ir lieli pagrabi. Kādreiz muižas apkārtnē bijis liels un skaists parks ar retu sugu kokiem, bet tagad tas ir aizaudzis. Ap visām muižas durvīm bijuši skaisti kokgriezumi. Muižas ēka ir ļoti sliktā stāvoklī. Augšējā stāvā sen neviens vairs nedzīvo.
Cimeres muiža bija liela, no koka celta dzīvojamā māja. Tajā bija kādas 12 istabas. Netālu no dzīvojamās ēkas atradās lielas graudu noliktavas, zirgu stallis un vēl dažas mazākas saimniecības ēkas. Ap dzīvojamo ēku auga daudz lielu koku.

Skola. Arhīva fonda "Kurzemes lauku skolu virskomisija" dokumentos redzams, ka Penkules pagasta skola dibināta pēc 1875. gada. 1886. gadā sastādītajā Kurzemes guberņas skolu sarakstā minēta arī Pankeldorfas (Penkules) pagasta skola.
1888. gadā skola pārcēlās no "Ķesteru" mājām uz jaunuzcelto skolas ēku Penkules pagasta centrā.
1937. gada 24. septembrī skola atkal pārcēlās uz jaunu divstāvu celtni. No četrgadīgas skolas izveidoja sešgadīgu pamatskolu, kurā strādāja skolas pārzinis un seši skolotāji.
1940. gada 27. janvārī pie Penkules 6-gadīgās pamatskolas nodibinājās Penkules pamatskolas karoga fonds. 1940. gada izlaidumā karogu iesvētīja. Skolas karogā bija ierakstīta devīze "Mūsu domas un darbus vienotai latvju tautai". Otrā pasaules kara laikā karogs aizgāja bojā. 1998. gadā karogu atjaunoja. Izlaidumā, klāt esot Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, atjaunoto skolas karogu iesvētīja. 1944. gadā vācieši skolas telpās novietoja Latvijas pilsētu tipogrāfiju iekārtas, lai tās tālāk nosūtītu uz Vāciju. Atkāpjoties, lai vērtīgās iekārtas neatstātu padomju rokās, vācu armija skolu sabombardēja. Skola nodega līdz pamatiem. 1944. gada rudenī par skolu izraudzījās "Lielpreciniekus", kuru saimnieki bija devušies bēgļu gaitās. Telpas bija šauras un neatbilda skolas vajadzībām, tāpat nebija piemērota inventāra. Ar 1945. gada rudeni pirmās četras klases uzsāka mācīties "Bemberos". Skolēnu skaits strauji auga - līdz 207 skolēniem. Ar 1946. gadu skola tika pārveidota par 7-gadīgo pamatskolu. Tā savā rīcībā ieguva vēl vienu ēku - bijušo pagasta namu (tagadējo pasta ēku), kur ierīkoja vēl divas klašu telpas. 1946. gadā sākās nodegušās skolas atjaunošanas darbi, tos pabeidza 1949. gadā, un oktobrī skolēni uzsāka mācības atjaunotajā ēka.

20. gs. 50-to gadu 2. pusē izveidotas divas skolas filiāles. Viena dažus gadus atradās "Klūnās", kur skolēni mācījās krievu un latviešu plūsmās. Otra filiāle - Zemgales pamatskola - darbojās "Stiļļos". Abas filiāles tika likvidētas 70-to gadu sākumā sakarā ar skolēnu skaita samazināšanos.
1961. gadā kolhozs "Penkule" skolai nodeva arī bijušo veco skolas ēku, tika uzsākts šīs ēkas kapitālais remonts un pārbūve. Uz to pārcēla internātu. 1961./1962. mācību gadā skolā atvēra 8. klasi. Ar 1962./1963. mācību gadu tā tika pārveidota par Penkules astoņgadīgo skolu.
Tā kā draudze bija pārstājusi darboties, tad 1965. gadā bijušās Penkules baznīcas telpās ierīkoja sporta zāli, kuru izmantoja gan skola, gan Penkules ciema sportisti. 1994. gadā baznīca tika atdota atpakaļ draudzei.

Ar 1966./1967. mācību gadu, pēc trešā stāva uzcelšanas un skolas telpu kapitālā remonta, pilnībā notika pāreja uz kabinetu sistēmu.
Kārtējo reizi skola tika reorganizēta 1985./1986. mācību gadā, kad to pārveidoja par nepilno vidusskolu, bet ar 1989./1990. mācību gadu tā jau bija Penkules deviņgadīgā skola. No 1992. gada 1. janvāra skola nonāca Penkules pagasta pašvaldības pārziņā. 1992. gadā tā tika pārdēvēta par Penkules pamatskolu. Ar 1994. gadu tika uzsākta sporta zāles celtniecība.
Ar 1996./1997. mācību gadu skolā uzsāka datorapmācība, un no 1999. gada skolai nodrošināts interneta pieslēgums.

Zebrenes pagasts
Zebrenes pagasta kopējā platība ir 9066,4 ha, t.sk. lauksaimniecībā izmantojamā zeme - 3559,7 ha; meži - 4325,0 ha; purvi - 260,2 ha; krūmi - 228,9 ha; ūdeņi - 288,4 ha; pagalmi - 61,6 ha; ceļi - 122,1 ha; pārējā - 220,6 ha.

Vēsture
Senatnē tagadējais pagasta centrs varēja būt svētavots pie ieapaļa kalniņa, kuru varbūt sauca par Ringu, Rinku vai tamlīdzīgi. Vārda izcelsme ir no ļoti sena vārda ''ring'', kas saglabājies gan somugru, gan Rietumeiropas tautu valodās. To lieto, lai apzīmētu lokam vai aplim līdzīgu vietu. Senākajos dokumentos vieta dēvēta par Rengenkof. 1920. gadā vietas vārdu latvisko par ''Reņģi''  (lai gan tai nav nekāda sakara ar šo jūras zivtiņu). Vēlāk izrādās, ka nepilnus 30 km uz dienvidrietumiem arī ir apdzīvota vieta Reņģe un tāda pat nosaukuma dzelzceļa stacija. Tāpēc Reņģes pagastam 1920. gada beigās dod citu - Zebrenes vārdu, tādu pat piešķir pagasta centram. 20. gs. 40. gados Zebrenes pagasts iekļāvās Tukuma apriņķa teritorijā.

1975. gadā Padomju Latvijas valdība uzsāka mazo ciema padomju likvidēšanu, un tās rezultātā 1975. gadā tika likvidēta Zebrenes ciema padome. Zebrenes ciems kā apdzīvota vieta tika pievienots Bikstu ciema padomes administratīvajai teritorijai.

Pēc 15 gadiem, ar 1990. gadu LR Ministru kabinets nolēma izveidot Zebrenes pagastu kā patstāvīgu administratīvo teritoriju. Pagasta padomes telpas tika iekārtotas bijušā bērnudārza ēkā, jo tieši tolaik paju sabiedrība ''Zebrene'' bija pieņēmusi lēmumu par bērnudārza likvidāciju.

Ar balsu vairākumu par atjaunotā Zebrenes pagasta padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts Valdis Andiņš. Savā apsaimniekošanā Zebrenes pagasta padome pārņēma bērnudārza ēku, kā arī sev pakļautās iestādes - bibliotēku, sadzīves pakalpojuma punktu un feldšeru-vecmāšu punktu. Zebrenes pagasta administratīvās robežas tika noteiktas, vadoties pēc padomju saimniecības "Zebrene'' robežām.
Kopš 2009. gada 1. jūlija Zebrenes pagasts iekļauts Dobeles novadā.